Urbanoviča atklājums

Esmu publicējis kņigu, Kurā parādu jums pigu! Vēsturi es rakstu īsto, Noliedzu patieso, nīsto. Ulmani jums nebūs mīlēt, Nedz tā atgriešanos zīlēt; Esmu Ivans Urbanovičs -- cēls, Krievu zemes dižais dēls! Tāpēc balsojiet par mani, Lai rīb Rīgas torņu zvani. Ceļš uz Maskavu ir mums, Mūsu svētais mantojums.

Nu tad jāgaida jauna grāmata, kurā tiks pierādīts, ka arī Gulagi PSRS nav bijuši un nekādas izsūtīšanas. Cilvēki paši brauca apgūt neskartās zemes, jo Padomju Savienības plašumos dzīve bija labāka. Vai arī tāda, kur pierādīs, ka Atmodu Latvijā 80.-90. gados latviešu fašisti ir sarīkojuši.

Bolseviku banditu iebrukums Latvija 1940. gada tika sagatavots laicigi.Ulmana valdiba pat neparupejas par valsts elites savlaicigu glabasanu.Netika darits pilnigi nekas ,lai arvalstis darbotos valdiba emigracija.Var tikai minet ,cik tukstosi latviesu vel tiktu noslepkavoti,ja Latvija neuzrastos otra okupacijas vara.

Komunisms ir miris..Urbanovič ir vienkārši neapglabāts zombijs..Jedrosu peška..un labu galu neņems..tāpat kā Putins..un visa kooperatīva Ozero banda...Krievijā būs pārmaiņas!

Cik tad vecais cekists Putlers atmeta sitam "atklajumam"?

Jau kuro reizi saku, ka Kangars ir nekas pret Urbanoviču. Ja tā nebija okupācija, kas tad?

Ulmanis, manuprāt, publiski izteicās: mēs sagaidām draudzīgas valsts karaspēku. Būtu īsts vecis, saņemtu labāk lodi pierē, bet nekad tā nepateiktu.

Tā laika Latvijā arī pats JĀNIS Urbanovičs un Paiders arī klusējot pieņemtu situāciju, ka sveša valsts okupējusi Latviju. Kas zin, ar prieku būtu starp tiem, kas gatavotu izvedamo sarakstus.

Esmu nolēmis atbalstīt VL. Iesaku saviem aktīvistiem darīt to pašu. SC nav nākotnes.

"Urbanoviča atklājums" :) vai šis nav atklājis ka ir pokaļa :p

16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, (Valdības Vēstnesis, 17.06.1940.) informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos.[16] Šajā laikā Sarkanā armija jau bija okupējusi Lietuvu un īstenoja adekvātu operāciju Igaunijā. 17. jūnijā plkst. 9.00 Sarkanās armijas pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs sastapās ar Latvijas armijas pulkvedi Otto Ūdentiņu Jonišķu stacijā, un plkst. 13:00 parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu - tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot savās mītnēs. Negaidot Latvijas valdības atbildi, PSRS 8. armija un 2. armijas daļas pārgrupējās no kaujas kārtības gājienam un šķērsoja Latvijas-PSRS robežu - plkst 13:00 pirmie Sarkanās armijas tanki sasniedza Rīgu, ieņemot pozīcijas Latvijas galvaspilsētas stratēģiski svarīgākajos ielu krustojumos: vispirms tika sagrābti Spilves lidlauks, dzelzceļa stacijas, tilti, galvenais pasts un telegrāfs, radiofons u.tml. stratēģiski objekti. Lai sazinātos ar Maskavu, iekārtoja sakaru centrāli Vienības laukumā. Sarkanā armija bloķēja civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm. 3. armija ieņēma Latvijas dienvidaustrumu daļu, bet 2. SSK vienības – Latvijas rietumdaļu. Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem.[17] (1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki.) PSRS aizsardzības tautas komisāra maršala S. Timošenko 1940. gada 17. jūnija ziņojumā nr. 390-ss VK(b)P CK Politbirojam teikts: “Lai ātrāk nodrošinātu Baltijas K[ara] D[arbības] T[eritoriju], uzskatu par nepieciešamu nekavējoši uzsākt ieņemto B[altijas] republiku teritorijā šādus pasākumus: … Austrumprūsijas un Baltijas pierobežu nekavējoši ieņemt mūsu robežapsardzības karaspēkam. … Uzsākt ieņemto republiku armiju atbruņošanu un izformēšanu. Atbruņot iedzīvotājus, policiju un nemilitārās organizācijas. … [Valsts] objektu apsardzību, sardžu un garnizonu dienestu uzdot mūsu [Sarkanās armijas] karaspēkam. … Uzsākt ieņemto republiku sovetizāciju. … Ieņemto republiku teritorijā izveidot Baltijas kara apgabalu ar štābu Rīgā. Par apgabala karaspēka pavēlnieku iecelt ģenerālpulkvedi Afanasenko.”[18] PSRS IeTK Izlūkošanas, terora un diversiju 4. Pārvaldes vadītājs P. Sudoplatovs vēlāk neliekuļojot atzina: “Latviju okupēja mūsu karaspēks”.[19] PSRS ignorēja 1932.gada 5.februārī ar Latviju parakstītajā neuzbrukšanas līgumā fiksēto mehānismu līgumslēdzēju pušu nesaskaņu noregulēšanai, turklāt pārkāpa šo līgumu, jo tas nepārprotami un tieši izslēdza spēka lietošanas draudus, kas būtu vērsti pret vienas vai otras valsts politisko neatkarību, paredzot, ka līgumslēdzējas puses atturēsies no jebkādas agresīvas akcijas pret otru pusi.[20] Okupācijas vara: Latvija nonāca pilnīgā svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme.[21] Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā un PSRS specdienesti. Sākot ar okupācijas pirmajām dienām PSRS NKVD un Sarkanās armijas dienesti uzsāka formāli neatkarīgas valsts pilsoņu arestus, kas uzskatāmi apliecina okupācijas pastāvēšanu de facto. Arestēja arī Latvijas armijas vadību un “bīstamākos” virsniekus. Jūnija beigās Juhnovas filtrācijas nometnē ieveda pirmos arestētos Baltijas valstu armijas virsniekus un karavīrus (1940.-1941. gados PSRS spēka struktūras arestēja aptuveni 800 Latvijas armijas virsnieku un instruktoru, no kuriem mūsdienās noskaidroti 682 bojā gājušie, t.sk. 19 ģenerāļi, viens admirālis, 44 pulkveži, 109 pulkveži-leitnanti, 195 kapteiņi, 145 virsleitnanti, 142 leitnanti - kopā okupācijas vara ieslodzīja koncentrācijas nometnēs 4665 latviešu karavīrus, t.i., 15,12% pirmsokupācijas laika Latvijas armijas).[31] Latvijas tiesu sistēma tika likvidēta līdz ar okupācijas sākšanos. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja Sarkanās armijas Kara tribunāli, t.i. svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras: Baltijas sevišķā kara apgabala Kara tribunāls; Baltijas sevišķā kara apgabala 8. armijas Kara tribunāls; Baltijas sevišķā kara apgabala 4165. kara daļas Kara tribunāls; Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls (nelegālo PSRS robežas pārgājēju lietas). Bijušajā VDK arhīvā atrodas informācija par 7292 arestētām personām, no kurām 263 bija sievietes. 184 bija arestētas laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1940. gada 5. augustam (t.i. pirms oficiālās Latvijas PSR iekļaušanas PSRS sastāvā). Pirmos arestēja iepriekšējās varas pārstāvjus (valdības locekļus, ierēdņus, policijas un tiesu darbiniekus, aizsargus, robežsargus u.c.), kā arī to organizāciju pārstāvjus, kuriem bija sakari ar ārzemēm (krievu, poļu, ebreju, “Pērkonkrusts” u.c.). Aresti lielākoties tika pamatoti kā to personu sodīšana, kas bija cīnījušās pret revolucionāro kustību un strādnieku šķiru. Līdz oficiālai KPFSR Kriminālkodeksa ieviešanai 1940. gada novembrī bija jau arestēts ap 1500 iedzīvotāju.[32] Valsts pārvaldē okupācijas vara sākot ar 18. jūniju nomainīja visus vadošos darbiniekus – to atlasi kontrolēja un vadīja Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) Centrālās komitejas (CK) Kadru pārvalde. Kā izpildinstitūcija piedalījās arī Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) CJ un tai amatu jautājumā pakļautā Latvijas PSR Tautas Komisāru padome (TKP). T.s. Latvijas PSR „valdībai“ nebija tiesību aicināt vadošā darbā kādu kandidātu, nesaskaņojot to ar VK(b)P CK. Ja kāda persona vēlējās strādāt Latvijas PSR pārvaldē, vietējās varas iestādes norādīja, ka ar lūgumu strādāt Latvijas PSR ir jāvēršas Maskavā VK(b)P CK.[33]

Россия как правопреемница Советского Союза должна признать, что действительно была оккупация и Прибалтики и части Польши. И в ходе Второй Мировой войны с 39 года советская армия была союзницей вермахта. Гитлер и Сталин, наша армия, немецкая армия разделили Польшу и, заняв Прибалтику, депортировали чуть ли не треть прибалтийских народов в район Северного Ледовитого океана. Признать это необходимо, потому что это исторический факт. Уже хватит врать.

Iwan Iwanovich Urbi,ari tev bus jaatbild par vestures viltosanu un sadarbibu ar "tuvejam arzemem" ar merki iznicinat Latvijas Valsts neatkaribu.Ta ir Valsts nodeviba no Valsts amatpersonas puses.