"Tas būtu tāpat, kā neļaut latvietim mežā sēnes griezt, bet atļaut sēņot tikai tiem, kas tās tirgo!» situāciju, kādā drīzumā var nonākt pašpatēriņa zvejnieki, kas zivis jūrā ķer ar airu laivu un tīkliem, Dienai raksturo Liene Zaļkalne-Glezere. Viņa ar vīru Oskaru Glezeru Laikās Ziemupē saimnieko jau vairāk nekā 20 gadu. Oskaram Ziemupē ir vēl senākas saknes – jūrā zvejojis viņa vecvectēvs, bet vectēvam šis prieks izpalika, jo padomju laikos visa Latvijas piekraste bija stingri uzraudzīta un slēgta militārā zona. Tas var atkal atkārtoties, ja netiks mainīti piekrastes zvejas noteikumi.
Tā kā jūrā aiz piekrastes zivju zvejas vairs praktiski nav, piekrastē spiežas komerczvejnieki, kuriem ir pirmā roka uz zvejas rīkiem un zivju resursiem. Pašpatēriņa zvejniekiem pienākas vien 5%. Līdz šim komerczvejnieki un vietējā kopiena veiksmīgi varēja vienoties par citādāku sadalījumu, bet administratīvi teritoriālās reformas un zivju resursu trūkuma ietekmē situācija pēdējos gados mainījusies par sliktu pašpatēriņa zvejniekiem. "Nevar būt vienā katlā samests komerczvejnieks ar pašpatēriņa zvejnieku. Mēs latvietību tādā veidā pazaudējam!" satraukumu pauž L. Zaļkalne-Glezere.
Laikmeta griežos
Piekrastes zveja ir dzīvesveids un iztikas jautājums, jo īpaši senākos laikos. Padomju okupācijas gados vietējiem zvejas iespējas bija liegtas un uz jūru labākajā gadījumā varēja tikai paskatīties.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 20. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!