Apbrīnojami smalkas koka mežģīnes logu un jumta dzegu
apdarē, grezni, kaut laika zoba bojāti, lieveņi, veco meistaru liktās
podiņu krāsnis un griestu rotājumi ar rozetēm. Tas varēja aiziet
nebūtībā. Trīs ārēji necilas koka mājiņas Rēzeknes centrā, klusajā
Raiņa ielas stūrī, kādreiz piederēja vecticībnieku Siņicinu dzimtai,
bet jaunais īpašnieks bija paredzējis nojaukt, lai būvētu veikalu.
Tikai pateicoties Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas
(VKPAI) Rēzeknes nodaļas inspektores Ināras Juškānes modrībai un
uzņēmēja Aleksandra Grišuļonoka finansiālajam atbalstam šis vērtīgais
kultūras mantojums tiks saglabāts.
Paredzētas nojaukšanai
Rēzekne ir pilsēta, kur Otrā pasaules kara laikā vecā apbūve tika nopostīta gandrīz pilnībā, arī palikušās senās ēkas to īpašnieku nabadzības vai nevērības dēļ pamazām aiziet bojā, it sevišķi, ja tām nav piešķirts valsts vai vietējā kultūras pieminekļa statuss, stāsta I.Juškāne. Siņicinu mājas Raiņa ielā 10 bija daļēji jau izdemolētas.
Siņicinu dzimta, kurai piederēja mājas, XIX gs. bija ievērojami Latgales mecenāti, ziedoja līdzekļus Rēzeknes vecticībnieku lūgšanu nama iekārtošanai un zvana uzstādīšanai. Viņi uzbūvējuši arī vairākas mājas pilsētā, no kurām saglabājušās tikai šīs trīs, pēc arhitektu atzinuma, būvētas XIX gs. otrajā pusē, apdares ziņā ļoti bagātīgas. To, ka šīs mājas paredzētas nojaukšanai, I.Juškāne uzzinājusi nejauši, jo būvvaldes izsniegtajā arhitektūras un plānošanas uzdevumā nebija paredzēta saskaņošana ar VKPAI. "Par laimi, atradu tādu aizķeres punktu būvniecības likumā, kur ir norādīts, ka jebkurā gadījumā, ja ēkas ir vecākas par 50 gadiem, to nojaukšanai ir jāsaņem atļauja no VKPAI, pat ja ēkas nav kultūras piemineklis. Inspekcija būvvaldes lēmumu noprotestēja un ierosināja izskatīt jautājumu par ēku saglabāšanu. Zināju to, ka risinājuma nav, zeme ir nopirkta, īpašnieks paredzējis šīs ēkas nojaukt un būvēt veikalu. Tāpēc ķēros pie pēdējā salmiņa — zvanīju Rēzeknes domes deputātam Vladimiram Ņikonovam, jautāju, vai ir iespēja saņemt palīdzību domē. Protams, atbilde bija noliedzoša."
Tomēr Ņikonovs inspektorei pastāstījis par kādu uzņēmēju, kurš nolēmis pārvest uz savu īpašumu Rāznas ezera krastā pamestu vecticībnieku lūgšanu namu. "Zvanīju, necerot ne uz ko, taču A.Grišuļonoks bija atsaucīgs, uzreiz ieinteresējās," atceras kultūras inspektore. Tālāk notikumi risinājušies kā pa diedziņu — tika atrasti arhitektūras un restaurācijas speciālisti Dace Lukševica un Māris Līdaka, lai viņu uzraudzībā veiktu ēku uzmērīšanu un demontāžu.
Skaistas detaļas
Tagad senās koka celtnes tiek rūpīgi izjauktas, lai vēlāk tās pārvestu Rāznas ezera krastā, kur Latgales finanšu kompānijas valdes priekšsēdētājs A.Grišuļonoks iecerējis veidot etnogrāfisku kompleksu, veltītu Latgales vecticībnieku vēsturei. Viņš uzsver, ka viņa mērķis nav tikai mehāniski pārvietot būves, bet, veicot to montāžu, iemācīt jaunajiem amatniekiem seno meistaru prasmes. "Protams, būtu labāk, ja šīs mājas varētu atjaunot tanī pašā vietā, kur tās būvētas, taču, ja tas nav iespējams, var likt lietā arī šādu praksi. Labi, ka atrodas turīgi cilvēki, kuriem ir izpratne, ka vecais, autentiskais ir vērtība, ko nedrīkst izmest un pazaudēt," saka VKPAI vadītāja vietnieks Jānis Asaris.
"Katra mājas detaļa ir marķēta. Tur ir daudz skaistu, mazu detaļu, griestu rozetes, ieloces, ļoti smalki profilētas logu apmales. Divas mājas jau tagad ir demontētas, aizvestas uz noliktavu, kur uzglabāsies, kamēr tiek sagatavota teritorija, izstrādāti un saskaņoti projekti. Kad tiks atbrīvota trešā māja, tad ķersimies arī pie tās uzmērīšanas un demontāžas," stāsta I.Juškāne.
Saglabāt prasmes
Aleksandrs Grišuļonoks ir rēzeknietis, taču savu biznesu pārcēlis uz galvaspilsētu. Lai saglabātu saites ar dzimto pusi, iegādājies īpašumu Rāznas Nacionālā parka teritorijā, kur iecerējis izveidot Latgales etnogrāfisko kompleksu, kurā iekļausies arī Siņicinu mājas. Vienā no tām tiks iekārtots vecticībnieku tradīciju muzejs, otrā — neliela viesu māja, saglabājot seno interjeru. Māju pārvešanas un montāžas projekts, pēc uzņēmēja aplēsēm, varētu izmaksāt ap 300 000 latu, taču viņš ir gatavs meklēt līdzekļus, lai savu ieceri īstenotu, tāpēc gaida arī sabiedrības atbalstu. Ēku montāžā Aleksandrs vēlas piesaistīt Latgales amatniecības skolu audzēkņus, lai viņi kvalificētu speciālistu vadībā apgūtu senās namdaru prasmes.
"Agrāk katrs zemnieks prata sev uzcelt māju, uzmūrēt krāsni, izcept maizi, šūt apģērbu, izgreznot savu mājvietu ar kokgriezumiem, izšūtiem audumiem. Tie, kas šīs mājas atjaunos, ne tikai saņems par to atalgojumu, bet arī mācīsies, kā strādāja slavenie vecticībnieku namdari. Protams, naudas izteiksmē šis projekts uzreiz neatmaksāsies, taču mēs redzam, ka lielākais pieprasījums pasaulē ir tieši pēc autentiskām, īstām lietām," savu interesi skaidro A.Grišuļonoks.
Kā uzsver restaurators Māris Līdaka, Siņicinu mājas ir interesantas gan ar koka detaļām, gan ar augsto amatnieku prasmes līmeni, kas atspoguļo bagātīgo un maz pētīto Latgales vecticībnieku arhitektūru, tādēļ svarīgi ir tas, ka īpašnieks apzināti darbam meklē tieši vietējos amatniekus, nevis piesaista kādu Rīgas firmu.
"Ko darītu, ja vēl kāds piezvanītu un teiktu, ka iet bojā kāda vienreizēja māja? Nu, nezinu, vai mana sieva nepateiktu, ka vienreiz pietiek! Tomēr — pārāk bēdīga ir iespējamība, ka pēc gadiem šādu māju vairs vispār nebūs," smejas A.Grišuļonoks.