Latvijā zinātnes finansējums procentuāli ir viszemākais Eiropā. Tāpēc arī Latvijā nav inovāciju, uzskata J.Stradiņš.
“Piemēram, padomju režīma laikā, lai kā mēs par to domātu, bija aptuveni 17 tūkstoši cilvēku, kuri bija iesaistīti zinātnē, kas lielā mērā bija saistīti ar lielražošanu, arī ar militārām izstrādēm. Tagad ir palikuši pieci tūkstoši pieci simti cilvēku, kas nodarbojas zinātnē. Zinātņu doktoru, kas strādā zinātnē, ir trīs tūkstoši astoņi simti. Mums ir divas reizes mazāk zinātnieku nekā Lietuvā un mazāk zinātnieku nekā Igaunijā, kas nekad nav bijis,” atzīst akadēmiķis.
Vai tas ir normāli, vai mums, latviešiem, vajadzētu satraukties, ka mūsu smadzenes aizplūst? Vai pašiem Latvijā veidot gaisotni, lai zinātnieki neaizbrauktu?
Es atbildēšu - gan, gan. Jo Amerikas zinātne šobrīd jau ir pasaules zinātne. Amerikā tikai maza daļa no fizikas doktoriem ir dzimuši Amerikā. Jo pašu amerikāņu vidē zinātne nav tik prestiža kā bizness vai jurisprudence. Daļēji tā smadzeņu noplūde ir normāla parādība, vienmēr kāda daļa zinātnieku strādās ārzemēs. Piemēram, ja mēs runājam par Nobela prēmijas laureātiem, kas nāk no Ungārijas, kas nāk no Rumānijas, no Slovēnijas, - visi viņi ir dabūjuši Nobela prēmiju ārpus savas valsts. Zinātne XXI gadsimtā attīstās lielos pasaules centros.
Bet tajā pašā laikā, protams, ir jābūt arī zinātniskiem centriem šeit, mazākās valstīs, kur zinātniekam būtu kur atgriezties. Un arī saņemt finansējumu no savas valsts. Mans modelis būtu - par zinātnieku migrēšanas, nevis emigrēšanas veicināšanu. Lai, piemēram, fiziķis varētu aizbraukt uz kādu laiku uz ārzemēm, tur papildinātu zināšanas, bet lai viņam būtu vieta, kur atgriezties. Pašreiz diemžēl tādas vietas vairumā nav. Mums zinātne tiek taisīta par Eiropas līdzekļiem, un 2013. gadā, kad beidzas Eiropas finansēšanas periods, paliek viens gads neskaidrs, kas maksās tiem cilvēkiem - līdz 2014. gadam. Pēc tam sākas jauns finansēšanas periods, un tad pat finansēs vairāk, bet viens gads paliek nenosegts.
Cik zinātnieku no Latvijas strādā ārzemēs?
Liekas, pašreiz ārzemēs strādā aptuveni kāds tūkstotis zinātnieku no Latvijas. Es to saucu par trešo intelektuālo trimdu. Latviešu zinātne lielā mērā attīstījusies kā trimdas zinātne. Līdz 1919. gadam - pamatā Krievijā, daži arī Berlīnē, Šveicē. Latvijas laikā latviešu zinātnieki prom praktiski nebrauca. Otrā trimda ir saistīta ar Otro pasaules karu un inteliģences došanos bēgļu gaitās. Toreiz aizbrauca 60% zinātnieku. Kas interesanti, padomju laikā latviešu zinātnieki nebrauca strādāt uz Maskavu vai kur citur, jo Latvijas teritorijā pašā tika uzturēta zinātne. Pēc 1990. gada sākās trešais emigrācijas vilnis. Pirmkārt, iekšējā emigrācija -- zinātnieki pāriet politikā, ierēdniecībā, biznesā, banku sfērā, vienu vārdu sakot, uz naudīgākām vietām, jo zinātnei naudu nedod un institūti put ārā. Tad brauc arī projām. Pa priekšu aizbrauc krievi, ebreji, tad arī latvieši. Bet ir arī tādi, kas tagad pēc 15-20 gadiem atgriežas. Ir tāds Izraēlas modelis. Daļa Izraēlas zinātnieku ir ilgstoši strādājuši Amerikas zinātnes centros, bet citi tikai Izraēlā. Un tad parasti tie zinātnieki no Amerikas uz mūža otro pusi atgriežas Izraēlā, un tad ir konkurence starp tiem vietējiem, kas visu laiku ir mocījušies un vilkuši to Izraēlas zinātni uz augšu, un starp tiem, kas daudz labākos apstākļos saņēmuši zināmas priekšrocības un tagad atgriežas un vietējos izspiež. Nu Latvijā var sanākt kaut kas līdzīgs.
Atgriežoties pie Latvijas zinātnes. Jūs teicāt, ka zinātnes finansējums ir par mazu, lai sagaidītu reālas inovācijas. Tas nozīmē arī, ka mūsu ekonomikas konkurētspēja ir apšaubāma.
Nu jā, tas bija Kalvīša valdības modelis, ka kaut kā no valsts puses tās inovācijas ir jāatbalsta. 2006. gadā tā lieta likās ļoti cerīga. Bet nu diemžēl 2010. gadā un 2011. gadā Latvija realizēto inovāciju skaita ziņā ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Pat pēc Rumānijas un Bulgārijas. Mums ir maz inovatīvo procesu, jo šo procesu veidošana saistās ar mazo un vidējo uzņēmumu. Es stāvu tālu no tām lietām, bet kolēģi man saka, ka tas lielā mērā saistāms gan ar mūsu likumdošanu, gan ar nodokļu politiku, gan ar to, ka nesaprot šo inovāciju lomu. Un tagad sabiedrība ir vīlusies, sabiedrība it kā gaidīja no zinātniekiem vairāk, bet nu nav tās atdeves. Rodas tāds kā apburtais loks - nedod naudu zinātnei, līdz ar to mazāk izgudrojumu, tādēļ zinātnei dod vēl mazāk naudas. Un tā mēs griežamies pa to apli: nav naudas - nav atdeves, nav atdeves - nav naudas.
Un ir otra lieta Latvijā. Latviešiem ir daudz talantīgu galvu, bet ir maz uzņēmējdarbības talantu. Tā jau veca lieta - latviešiem ir zemkopības tradīcija, bet tirgošanās tradīcija nekad nav bijusi izteikta. Bez šeptmanības arī zinātnei grūti.
Varbūt nākamais zinātnieku kongress jātaisa kopā ar uzņēmējiem?
Diemžēl arī uz šo kongresu bija lūgti, bet neatnāca. Pašlaik Latvijas uzņēmēji ir tādā stadijā, ka šī zinātne viņiem liekas lieka un apgrūtinoša, peļņu nenesoša. Bet tagad mūsu izgudrojumus pamatā ievieš ārzemēs.
Un tomēr, kur mums ir tās lielākās izredzes?
Redziet, es uzskatu, ka pašreiz vislielākās izredzes Latvijai ir startēt ne ar augstās tehnoloģijas lietām, lai cik žēl man kā ķīmiķim būtu to atzīt. Mums vairāk izredžu ir pārtikas tehnoloģijā un noteikti tā saucamajās radošajās industrijās - mākslā, opermākslā, baletmākslā, dizainā…
Jūs gribat teikt, ka esam bezcerīgi pazaudējuši iespēju sekot līdzi augstajām tehnoloģijām?
Nekad nekas nav bezcerīgi. Bet mūsu sabiedrības vispārzinātniskais līmenis krasi krītas. Un zināmā mērā arī jūs, žurnālisti, grēkojat. Cik mums ir sieviešu žurnālu un cik tās periodikas, kura raksta par zinātnes problēmām.
Bet Ilustrētā Zinātne!
Jā, tas ir labs žurnāls, bet tur viena nelaime - viņi arī runā par pasaules zinātni, bet nestāsta par zinātni Latvijā. Par vietējās zinātnes problēmām tur vispār netiek runāts. Tas arī mūsu kongresa rezolūcijā ir ierakstīts - nav tādas akadēmiskas tribīnes, kur runāt par sasāpējušām problēmām zinātnē un par zinātnes saiti ar sabiedrību. Zinātne atkal jāatgriež modē.
Visu interviju ar akadēmiķi J.Stradiņu lasi sestdienas laikrakstā Diena.