Vai Latvijas zinātniekiem jāpārkvalificējas par opermāksliniekiem?

Zinātne Latvijā ir kā sociālais maksājums. maksā vecajiem par to, ka citus pie siles nelaiž. Tāpēc jau arī jaunie aizbrauc. Eiropā tomēr daudz sakārtotāk... To visu labi var redzēt izveidojot zinātnes vecuma diagrammu. Ir labi zināms, ka īstais pienesums ir kādus gadus 10-15 kopš ticis aizstāvēts doktora grāds un notikusi stāžēšanās ārzemju centors - tā saucamajiem postodokiem. Mums tādu faktiski nav (kā daļa no visiem aktīviem zinātniekiem). Ir zaļi gurķi, ir sevi augstos titulos saucoši večuki, bet radošā vecumā pie mums zinātnieku faktiski nav - ar dažiem izņēmumiem, protams. Tad nu lūk - cik laboratorijas un institūtus Latvijā vada postdoki? Cik viņiem ir doktoranti, Eiropas konkursos izcīnīti granti, cik pārdotu patentu, cik līgumdarbu ar rūpniecību? Te nu esam - un tas kuģītis tik iet uz priekšu. Tu tū, Stradiņa kungs. Tu tū Bundules kundze.

Inki un ēģiptieši uzbūvēja milzu pilis ar akustisku metodi, tur tiešām daudz atklājama :) lielu smagumu bīdīšanā un akmens griezšanā °X°

tas ka mums ir mazāk zinātnieku absolītu neko neizsaka ..... var pētīt strupastu pārošanas paradumus korelācijā ar mēnes fāzēm, tas viss ir jauki, ja tev tas pašam patīk. problēma ir taj;a, ka sabiedrībai, kas caur nodokļiem apmaksā pētniecību tas ir absolūti nevajadzīgs. Latvijas problēma ir tā ka zinātne nedarbojas ar lietām, kas ir praktiski noderīgas mūsu sabiedrībai - līdz ar ko nauda, ko mēs tur iegrūžam ir izlietota viegli sakot neefektīvi. par publikācijām - tas kā nomēra zinātni ir publikāciju skaits un citēšanas indeks - respektīvi cik pētnieki atsaucas uz tavu publikāciju izmantojot to savos pētījumos. var publicēt milion srakstu, bet ja tos neviens neņem par pilnu tad tas ....... tas ka pie mums un arī pasaulē ir mizīgs plāna galdiņa urbēju daudzums arī nav nekāds noslēpums.... un akadēmiīm nevajadzēja tādus komentēt par skaitu, kas nav objektīvs rādītājs.

Vēl cien.akadēmiķis un ne tikai viņš kaut kā "aizmirst " runāt par zinātnes pārvaldības problēmām. Visi administratīvie amati Latvijas zinātnē ir aizņemti ne vien ar pensionāriem, bet arhipensionāriem, kas ļoti greizsirdīgi apkaro jauno ienākšanu vai atgriešanos no ārzemēm.

Ir 2.cēloņi neprioritārai attieksmei pret zinātni. 1.ir salīdzinoši dziļāks ar saknem padomju sistēmā-tātad, izglītots cilvēks kopumā nav vērtība,jo vērtība ir strādnieks, tb-Ražotājs. Tas atspoguļojas arī atalgojuma sistēmā-un, nekas nav mainījies pēdējos 50.g.-strādnieks VEFā toreiz vai ''celtniecībā strādājošais'' šodien, pelna vairāk un tas uzskatāmi parāda vērtību prioritāti indivīdam-ilgi mācīsies, pūlēsies, tērēsi pēdējo naudu konferencēm, bet, tavs sabiedrībā pieņemtais dzīves līmenis būs zemāks kā ''Ražotājam'', kuram nereti pietiek ar nepabeigtu vidusskolu (izrādās, pat ministram nav nepieciešama izglītība). 2.cēlonis-a.god Stradiņa kungs norāda, ka zinātnei ir jāinteresē tautsaimniekus. Jautājums-kur Ir mūsu tautsaimnieki/uzņēmēji? Vai ir jel viens uzņēmums, kas var piesaistīt zinātnieku darbu Latvijā? Vai krieviem, vāciešiem, igauņiem, islandiešiem, beļģiem utt utjp pārdotie lielākie Latvijas uzņēmumi piesaistīs Latvijas zinātniekus?(izņemot Grindeksu pagaidām) Jo, mums jau reāli uzņēmēju, kas varētu ieinteresēties par zinātnes sasniegumiem, nemaz nav, mums ir Kupči(kupi/prodaj). Savukārt, sīkuzņēmēji nevar atļauties savam gaterim vai bulciņu ceptuvei piesaistīt zinātniekus.

Un vēl par pārkvalificēšanos- man bija tas gods pazīt ķīmijas hab, z, doktoru Leo Maiju- universiālu prāta spēju un vispusīgas domāšanas cilvēku. Leo kunga zinātniskā darbība ir devusi pietiekošu pienesumu zinātnē, medicīnā un ražošanā. Un Leo vēl bija pianists.

Tā kā es pats esmu pārkvalificējies, tikai no makslinieciski radošas tehniski radošā nozarē, tad būtība ir spējā nepārtraukti mācīties un vākt , atsijāt un analizēt informāciju. Bet par to laiku 80- beigas- deviņdesmito vidus varu konkrēti teikt, ka šaja laikā tika sagrautas un noniecinatas daudzas pietiekosi inovatīvas un perspektīvas iestrādes un iegādatas metriāli tehniskas bāzes , tām bija pilnībā atbilstoša konkurētspēja.. Un pateikties tam varam Godmanim, Naglim un viņa privatizācijas praksei un toreizējai ierēdņu aprobežotībai. Jo tās iestrādes, kuras bija koksnes ( un par tām es tajā biju labi informēts) , radioelektronikas ( VEF iznīcināšanu uzskatu par ekonomisku diversiju) un ķīmijas nozarēs, kur akadēmiķis pietiekosi pamatoti norāda, viena otra inovatīva iestrāde bija ieprieks saistītas ar militāro kompleksu. Acīmredzot rietumu sabiedrotajos radīja bažas par potencialo ekonomisko konkurenci, tāpēc to noniecināšana tika sekmēta visos līmeņos- sakot no konsultantu slēdzieniem, beidzot ar advokātu un banku darbību.

Par to pārkvalificēšanos ir tā, ka radošu profesiju pārstāvji daudz vieglāk var pārkvalificēties, jo būtība ir uztverē un domāšānā. Bet , pārkvalificējoties no vienas radošas sfēras otrā, skaidrs, ka ne visi būs Pēteris Grāvelis, kurš, būdams elektriķis līdz trīsdesmit gadiem, pēc tam kļuva par atzītu vokālo mākslinieku.Lietas būtība ir teorijā un praksē- par radošu profesiju kritiķiem kļūst tie , kuriem neveicās praksē, tie praksē nespej sevi spilgti atklāt un pierādīt. Un tā teorija, ko māca, ko iemācās, bez prakses un pieredzes nesniedz atdevi. Un atdevi- to praksi un pieredzi nodrosina valsts. Tas, ka Latvijas valsts nesamērīgi maz no savām iespējām sniedz gan zinātniekiem, gan māksliniekiem, ir sabiedrības problēma kā sabiedrības kultūras un izglītotibas atspulgs. Jo, gan maksla, gan zinātnē vispirms ir krietni jainvestē, gan cilvēkos, gan nodrošinot radošos meklejumus. Sabiedrība pietiekoši nenovērtē zinātnes un kultūras dalībnieku radošo potenciālu, spējas, zināšanas un iespējas, jo attieksme ar tiem ir nenovīdīga , aizspriedumaina un tiem neuzticas. Un jebkura radoša profesija nozarē ir iespēja sevi papildināt gan ar tuvām un radniecīgām nozaru zināšanām, gan praksēm. Un kā organizatori, plānotāji vai analītiķi daļa no radošiem darbiniekiem ir līdzvērtīga un pat krietni pārāka patencēs par vienu otru no sabiedrībā atzītām nozaru kadriem, no kurām tradicionāli virza sabiedrības un politikas līderus- vadītājus.

arī ekonomika ir zinātne, šķiet,ka no LV uz Ameriku daudz šīs nozares izcilnieki aizceļojuši . Tur dolārs zinātniski maz pamatoti knapi turās nesadalījies kādās tur elementārdaļiņās :) Un Eiropa arī neko labi neizskatās sapētīta un zinātniski aprakstīta.

Toties ierēdņu gan mums ir daudz vairāk nekā citur....

nu ja ja būtu vieglā rūpniecība un zinātniskās laboratorijas,lai uzlabotu jau pasaulē esošās tehnoloģijas, vai pat apsteigtu konkurentus, tad būtu.... daudz naudas ja būtu vietējā,nevis ārzemju kapitālam piederošā pārtikas rūpniecības UN zinātniskās laboratorijas,kas uzlabotu pasaulē esošās tehnoloģijas un radītu jaunus brīnumus, tad būtu... kaudzēm naudas ja būtu.... tad būtu BET NAV :( Toties ir ar sliktu veselību (urrā nebūs pensionāru) ,slikti izglītotas, nogurušas darba rokas. Tās var pārdot. Tās VAR PĀRDOT??????

Lai Latvijā varētu runāt par zinātni ir jābūt atbilstošai izglītības platformai, kas atbalstītu un virzītu atklājumu procesu kā tādu. Diemžēl pa lielam Latvijas akadēmiskā izglītība aprobežojas ar vēstures pētīšanu un faktoloģisku datu izklāstu. Vai TIKAI vēstures pētīšana un faktu konstitācija vispār ir zinātne? Vai šī dīvainā līdzekļu dalīšana nav izveidojusi šo zinātnieku bedri, jo pa lielam zinātne netiek finansēta nemaz? Smieklīgi, ir daudzas sfēras, kuras šodien ir virzošās zinātnes nozares daudzu valstu ekonomikas attīstībā, bet Latvijā tas ir tikai dažu dīvaiņu privāta nodarbošanās. Kamēr šie censoņi atrod vietu kādā ārvalstu zinātniskajā institūtā un ar savām idejām palīdz būvēt kādas citas valsts zinātniski-ekonomisko potenciālu. Bet vai tad valdības virsuzdevums nav attīrīt šo valsti no pamatiedzīvotājiem - gudri prāti taču varētu traucēt šo procesu?

Ja Latvijas zinātniekiem būtu tāds par līmenis kā Garančai vai Nelsonam, viņiem nebūtu nekādu problēmu ar iztikšanu. Ārzemēs, protams. Bet kurš tad paliktu Rīgas operā, ja ņem pretī Metropolitēnā? Tāpat arī zinātniekiem. Tas ir par līmeņiem, nevis jomām.

Zinātne nenotiek inkubatoros un partiju kasēs. Izgudrojumi un jaunie produkti pēc būtības nevar notikt uz apčurājušos senilu ZZS pseidoprofesoru pamata. Bet tie notiek!

Ja paskatāmies cik ziedo operai un citiem populārajiem pasākumiem un cik izglītībai un zinātnei, tad var tikai smagi nopūsties par mūsu biznesa intelektu.