Tai pat laikā, skaidrā nauda ir un paliks nozīmīgs darījumu norēķinu un līdzekļu uzkrāšanas instruments.[2] Iemesli tam ir vairāki – neuzticība banku drošībai, valsts politikas risks, tirdzniecības paradumi, kas atkarīgi no darījuma veikšanas valsts, un daudzi citi. Cik droši personas var justies saistībā ar skaidrā naudā veiktajiem darījumiem, kas Latvijā un ārvalstīs bija un paliek plaši izplatīti un kuriem ir būtisks īpatsvars? Šis jautājums rodas kontekstā ar pēdējo gadu Latvijas tiesu praksi procesos par noziedzīgu mantu, kuru viena no īpatnībām ir tā, ka tajos nepastāv noilgums, t.i., nav nekādas likumā noteiktas robežas, pēc kuras persona varētu būt pilnīgi pārliecināta, ka netiks konfiscēta manta, kuru tā ir ieguvusi likumīgā darījumā. Skaidras naudas darījumu pamatproblēmas šajos procesos ir, pirmkārt, tās likumīgās izcelsmes pierādīšana un, otrkārt, veiktā darījuma pierādīšana.
Analizējot tiesu lēmumus procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, autors sastapies ar daudziem gadījumiem, kad par mantas noziedzīgās izcelsmes pierādījumiem kalpo nevis tās saistība ar konkrētu noziedzīgu nodarījumu, kurš lielākajā daļā gadījumu netiek konstatēts, bet specifiskas mantas vai darījumos iesaistītu personu pazīmes – darījumi ar “laundromātiem”, čaulas uzņēmumiem, šķietami fiktīvi vai simulatīvi darījumi, neskaidra naudas izcelsme. Viena no šādām pazīmēm ir darījumi skaidrā naudā kādā no mantas izcelsmes posmiem. Tiesu praksē šāda naudas izcelsme tiek uzskatīta par aizdomīgu un praktiski nepierādāmu, kas noved pie mantas konfiskācijas. Šādas prakses pirmsākumi meklējami, tai skaitā, Finanšu izmeklēšanas dienesta metodoloģijā, kas liek pievērst uzmanību darījumiem ar skaidru naudu, piemēram, pie noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas tipoloģiju pazīmēm ir minētas šādas: B11.Līdzekļi tiek saņemti kā aizdevumu atmaksa no dažādām fiziskām vai juridiskām personām par aizdevumiem, kas, it kā, izsniegti skaidrā naudā. B32. No juridiskas personas kontiem tiek izņemti līdzekļi skaidrā naudā ievērojamos apmēros.[3] Tātad teorētiski izstrādātās aizdomīgo darījumu pazīmes, kuru mērķis ir vērst kontrolējošo iestāžu uzmanību uz šādiem darījumiem, Latvijā ir padarītas par noziedzīgās izcelsmes galveno pierādījumu. Attiecīgi, ja persona vēsturiski ir veikusi skaidras naudas darījumus, tai var nākties sastapties ar nepieciešamību skaidrot un pierādīt savas mantas likumīgo izcelsmi.
Rakstā analizēti četri tiesas lēmumi, kas pieņemti 2021.-2022.gadā saistībā ar skaidras naudas darījumiem kā mantas vēsturiskās izcelsmes posmu. Trīs gadījumos naudas līdzekļi tika konfiscēti, vienā gadījumā process par noziedzīgu mantu tika izbeigts.
1. Nav iespējams pierādīt darījumu skaidrā naudā
Lieta Nr.1. Fiziska persona A (Kreditors) bija izsniegusi aizdevumu skaidrā naudā fiziskai personai B (Parādnieks), kura aizdevuma atmaksu veica bezskaidrā naudā. Pirmās instances tiesa nolēma izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, jo netika pierādīta tās saistība ar noziedzīgu nodarījumu. Apelācijas instance atcēla šo lēmumu un konfiscēja Kreditoram piederošos naudas līdzekļus.
Kreditors kā aizdevējs un Parādnieks – ilggadējs viņa uzņēmumu partneris un draugs – kā aizņēmējs bija parakstījuši aizdevuma līgumu, saskaņā ar kuru Kreditors aizdeva naudu Parādniekam. Tā kā Kreditors aizdevumu Parādniekam izsniedza skaidrā naudā, lietā ir tika iesniegti dokumenti, kas apliecināja, ka Kreditors ir izņēmis [no bankas] naudas līdzekļus skaidrā naudā.[4] Mantas īpašnieks tiesā ar to sniedza skaidrojumu, ka Kreditoram bija skaidras naudas līdzekļi, lai varētu izsniegt aizdevumu Parādniekam, tā bija ierasta prakse un nav uzskatāma par aizdomīgu, šaubīgu vai neuzticamu veidu, kā noslēgt attiecīgu darījumu starp fiziskām personām.[5]
Pēc aizdevuma izsniegšanas tā atmaksa tika veikta bezskaidrā naudā uz Kreditora bankas kontu. Šie līdzekļi tika arestēti un konfiscēti. Tiesa, pamatojot savu lēmumu par līdzekļu atzīšanu par noziedzīgi iegūtiem un konfiskāciju, secināja: Tiesas kolēģija atzīst, ka A nav iesniedzis dokumentus, kas apliecina starp viņu un B noslēgtajā aizdevuma līgumā norādīto līdzekļu izsniegšanas faktu, jo aizdevuma saņemšanas fakts B bankas kontā nav konstatēts. Minētais liecina par to, ka līgums noformēts fiktīvi un sagatavots tikai ar mērķi iesniegt šo līgumu bankai.[6]
Šajā lietā, tiesas ieskatā, aizdevuma izsniegšana skaidrā naudā būtu bijis jāpierāda ar saņemtā aizdevuma iemaksu Parādnieka bankas kontā, lai gan šāda prasība nav pamatota nedz no likuma, nedz no loģikas viedokļa. Aizdevuma atmaksa praktiski vienmēr tiek veikta nevis no tiem pašiem līdzekļiem, ko aizņēmējs saņem aizdevuma veidā, bet no citiem aizņēmēja līdzekļiem, pretējā gadījumā zūd aizdevuma ekonomiskā jēga. Tāpēc nav saprotams tiesas viedoklis, kāpēc aizdevuma izsniegšana būtu jāpierāda ar tā iemaksu Parādnieka kontā.
Lieta Nr.2. Fiziska persona A (Kreditors) saņēma skaidru naudu no patēva un tālāk aizdeva to fiziskai personai B (Parādnieks), kura šī aizdevuma atmaksu veica ar bezskaidras naudas līdzekļiem ar trešās personas starpniecību. Tiesa konfiscēja naudas līdzekļus, uzskatot, ka nav pierādīta to likumīga izcelsme un ka Kreditora aizdevums Parādniekam un tā atmaksa ir fiktīvi darījumi.
Kreditora pārstāvis tiesā paskaidroja, ka viņš saņēma aizņēmumu no patēva skaidrā naudā. Šo aizdevumu apliecina izsniegtā parādzīme. Attiecībā uz sava patēva iespējām sniegt šādu aizdevumu Kreditors paskaidroja, ka patēva rīcībā bija pietiekami naudas līdzekļi, lai izsniegtu savam audžudēlam šādu aizdevumu, un to apliecina patēva bankas kontu pārskati. Laika periodā līdz 2012.gada jūnijam Kreditors izsniedza Parādniekam naudas līdzekļus ar mērķi tos ieguldīt dažādos investīciju projektos. 2012.gada jūlijā Parādnieks norādījis, ka dažādu apstākļu dēļ viņš nevar izpildīt saistības norunātajā apjomā un termiņos. Tika panākta vienošanās, ka Parādnieks veiks pilnīgu naudas līdzekļu atmaksāšanu, veicot atmaksu no Parādnieka vai kādas trešās personas puses viņa vārdā uz Kreditora norēķinu kontu. Attiecīgi 2012.gada jūlijā - augustā vairākos maksājumos Parādnieks atmaksāja saņemtos naudas līdzekļus, ieskaitot tos Kreditora norēķinu kontā. [7]
Sākotnēji apelācijas instance nodeva lietu atkārtotai izskatīšanai pirmās instances tiesai, kura atzina līdzekļus par noziedzīgiem. Atkārtoti skatot lietu apelācijas instancē, attiecībā uz šo līdzekļu izcelsmi tika norādīts: “Tiesas kolēģija neapšauba, ka A vecākiem bija naudas līdzekļi, taču nav atzīstams par ticamu apstāklis, ka sastādot paraksta [acīmredzot domāts “parāda” - autora piezīme] zīmi, A no vecākiem skaidrā nauda, bez ticama iemesla, saņēma tik lielas naudas summas, vēl mazāk ticams ir tas, ka šādas lielas naudas summas pēc tam tika iedotas mazpazīstamajam B, par to nesastādot nekādus dokumentus.”[8]
Lieta Nr.3. Fiziska persona A (Kreditors) veica naudas līdzekļu aizdošanu uzņēmumam B (Parādnieks), pirms tam saņemot šo skaidras naudas līdzekļu aizdevumu no māsas. Tiesa konfiscēja naudas līdzekļus.
Kreditors tiesai norādīja, ka 2016. gadā izsniedzis aizdevumu Parādniekam uz 3 mēnešiem ar procentu likmi 12% gadā. Aizdevuma avots bijusi summa, ko Kreditors saņēmis no māsas skaidrā naudā turpmākai tās investēšanai Eiropā. Līgums un naudas nodošanas akts par šo darījumu nav saglabājušies, jo darījums ticis slēgts pirms vairākiem gadiem.[9]
Procesa virzītājs attiecībā uz šo darījumu norādījis: “Izvērtējot A rakstveida paskaidrojumos norādītās ziņas par veikto naudas aizdevumu skaidrā naudā uzņēmumam B, secināms, ka fakts, ka finanšu līdzekļi izsniegti skaidrā naudā nav pārbaudāms.”[10] Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka nav ticami, ka tiek aizdotas ievērojamas naudas summas pat bez nodrošinājuma vai citām garantijām aizdevuma atmaksai, kā arī nav saprotams, kur un kā šos līdzekļus uzskaitījis uzņēmums B, jo šīs sabiedrības kontu izrakstos šādas summas iemaksāšana neparādās.[11] Apelācijas instances tiesa šo darījumu netika vērtējusi, uzmanību pievēršot citiem Kreditora veiktajiem darījumiem.
Visās minētajās lietās tiesa uzskatīja aizdevumus par fiktīviem, faktiski atzīstot, ka standarta civiltiesiskajā praksē pieņemtie pierādījumi par skaidras naudas saņemšanu – līgumiskās atrunas par naudas saņemšanu, parādzīmes, kvītis – nav pietiekami, lai apstiprinātu aizdevuma izsniegšanu. Vēl jo vairāk, lai gan likums neparedz šādu darījumu noslēgšanas obligātu rakstveida formu un naudas līdzekļu aizdevumi un dāvinājumi starp fiziskām personām bija plaši izplatīti arī bez jebkādu dokumentu noformēšanas, konkrētajos procesos tiesa personu sniegtos paskaidrojumus vairs neatzīst par ticamiem un izvirza savas, likumā neparedzētās prasības.
Tiesas nepamatoti secina, ka pierādījumu trūkums par darījuma norisi no personu puses, kuras veikušas darījumu, darījuma summa (lieli apmēri), darījuma valūta, darījuma forma un tml. faktori var tikt uzskatīti par apstākļiem, kas izslēdz darījuma likumīgu norisi.
2. Nav iespējams pierādīt naudas līdzekļu izcelsmi un izsekojamību
Lieta Nr.3. Iepriekš aprakstītajā lietā ir arī šāda epizode - fiziska persona A (Īpašnieks) apgalvo, ka daļēja naudas līdzekļu izcelsme viņa bankas kontā ir no dzīvokļa pārdošanas saņemtā skaidrā nauda, kas vēlāk tika konvertēta citā valūtā un ieskaitīta bankas kontā. Tātad Īpašnieka arestētajā kontā esošā summa sastāvēja arī no naudas, kurus saņēmis par dzīvokļa pārdošanu. Proti, 2016. gadā Īpašnieks pārdevis dzīvokli par skaidru naudu. Par šiem līdzekļiem iegādājies citu valūtu, un ieskaitījis to savā personiskajā kontā bankā. Tajā pašā dienā minētos līdzekļus Īpašnieks pārskaitījis uz savu kontu citā bankā. Vēlāk viņš pārskaitījis daļu no šīs summas uz savu kontu vēl citā bankā. Īpašnieks norādīja, ka nauda viņa kontā bankā esot tie paši līdzekļi, kurus viņš saņēmis no sava dzīvokļa pārdošanas.[12]
Apelācijas instances tiesa attiecībā uz šiem darījumiem secināja: pirmās instances tiesa pamatoti secinājusi, ka nav iespējams identificēt, ka bankā ieskaitītās summas ir iegūtas tieši no dzīvokļa pārdošanas, jo nauda tika pārskaitīta no viena konta uz citu, sapludināta kopā ar naudas līdzekļiem no visiem trīs darījumiem, veikta konvertācija.[13] Naudas līdzekļi šajā lietā tika konfiscēti.
Lieta Nr.4. Persona A (Īpašniece) glabājusi skaidras naudas līdzekļus bankas seifā kopš 2001.gada. Šie līdzekļi, kas bija dažādās valūtās - euro, ASV dolāros un latos, 2021.gadā tika arestēti kriminālprocesa ietvaros. Līdzekļu izcelsme galvenokārt bija kā dāvinājumi no ģimenes locekļiem. Tiesa atzina līdzekļu izcelsmi par likumīgu un izbeidza procesu par noziedzīgi iegūtu mantu.
Arestēto līdzekļu izcelsmi Īpašniece skaidroja ar skaidras naudas līdzekļu dāvinājumiem, kas ilgākā laika periodā dažādās valūtās saņemti no viņas ģimenes locekļiem ārzemēs. Uzdāvinātie līdzekļi nekad netika deklarēti uz Latvijas robežas, jo tie nekad nesasniedza deklarējamos apmērus. Visi tuvinieki, kas varētu dāvinājumus apliecināt – tēvs, māte, māsa, brālis un viņa sieva – ir miruši.[14] Naudas līdzekļu dāvinājuma pamatošanai tika iesniegti divi notariāli apliecināti līgumi, taču tajos norādītās summas bija būtiski mazākas par kopējo arestētās naudas apmēru. Citus dokumentus, kas apliecinātu no tuviniekiem saņemtos naudas līdzekļu dāvinājumus un to izcelsmi, ar mantu saistītā persona nav iesniegusi.[15]
Tiesa secināja, ka “iesniegto pierādījumu apjoms ir nepietiekams un neatbilstošs arestētās mantas vērtībai. Arestētās mantas likumīga izcelsme nav pamatota ar pietiekamiem ticamiem un pārbaudāmiem pierādījumiem.”[16] Tomēr neskatoties uz šo atziņu, tiesa secināja, ka “pārbaudot procesa virzītāja iegūtos pierādījumus, tiesa konstatē, ka tie nav pietiekami, lai ar iespējamības pārsvaru pamatotu arestētās mantas noziedzīgu izcelsmi”.[17]
Prakse liecina, ka personai nav iespējams pierādīt, ka skaidrā naudā iegūtie līdzekļi ir tie paši, kas izmantoti citā darījumā vai, kā pēdējā lietā aprakstītajā gadījumā, tiek glabāti mājās vai seifā. Pēdējā aprakstītajā gadījumā personas līdzekļus no konfiskācijas paglāba tas, ka tiesa tomēr pievērsa uzmanību apstāklim, ka procesa virzītājs nav pierādījis šo līdzekļu noziedzīgo izcelsmi, kas netika uzskatīts par būtisku apstākli citās lietās.
Kopsavilkums
Aizskartās mantas īpašnieka iespējas pierādīt skaidras naudas darījumu ir ierobežotas ar darījumā iesaistīto personu apliecinājumiem par pašu darījumu un tā izpildi. Taču esošajā praksē, vērtējot mantas izcelsmes likumību, tiesas neuzskata šādus pierādījumus par pietiekamiem vai ticamiem. Pat pastāvot teorētiskai iespējai personai nodrošināt papildus pierādījumus (piemēram, nododot naudas līdzekļus notāra klātbūtnē vai veicot darījuma videoierakstu), tas nepiedotu šim darījumam ticamību kriminālprocesuālā izpratnē, jo vienmēr varētu pastāvēt šaubas “vai šie ir tie paši līdzekļi, kas izmantoti turpmākajos darījumos”.
Vēl viena problēma ir apstāklī, ka īpašniekiem var nesaglabāties darījuma dokumenti. Latvijas uzņēmumiem termiņš attaisnojuma dokumentu glabāšanai ir noteikts 5 gadi, citu valstu uzņēmumiem tas parasti ir 3-5 gadi, bet privātpersonām šāds pienākums parasti nav noteikts. Kāpēc cilvēkam, kurš dzīvo bez nodoma pārkāpt likumu, būtu nepieciešams nodrošināties pret kaut kādām valsts varas aizdomām par prettiesiskiem darījumiem? Šis jautājums īpaši aktuāls ir arī tāpēc, ka šajā procesā valsts šos līdzekļus nosauc par noziedzīgiem. Vai tad kriminālprocesos tomēr nebūtu jāpierāda vismaz kaut kāda noziedzīga rīcība?
Tādējādi esošajā tiesu praksē procesos par noziedzīgu mantu attiecībā uz skaidras naudas darījumiem personai nākas saskarties ar šādām problēmām:
- Paskaidrojumu un parasto jeb tradicionālo pierādījumu nepietiekamība – standarta civiltiesisko darījumu praksē pieņemtie pierādījumi (paskaidrojumi, līgumi, kvītis, rakstiskie apliecinājumi) tiek nepamatoti uzskatīti par nepietiekamiem, tai pat laikā tiek sagaidīti pierādījumi, kuri neatbilst parastai civiltiesiskai apritei norēķinu laikā (piem., visu darījumu skaidrā naudā veikšana notāra klātbūtnē vai skaidras naudas rašanās tikai no izmaksas no konta bankā). Šādu papildus pierādījumu trūkums tiek uzskatīts par pierādījumu tam, ka darījums nav noticis;
- Paskaidrojumu un pierādījumu neatspēkošana – tiesas balsta savu motivāciju uz pieņēmumiem, ka norēķins skaidrā naudā nav noticis vai tā nav tā pati nauda, kas aizstāta ar citu mantu, nevis faktiem, kas atspēkotu īpašnieka teikto. Tai pat laikā, ja darījums skaidrā naudā tiktu vispusīgi izmeklēts, procesa virzītājs varētu atklāt faktus, ka norēķins skaidrā naudā ir vai nav varējis notikt un tiesai būtu jāvērtē šādi pierādījumi. Piemēram, varētu uzskatīt, ka personas sniegtie pierādījumi ir atspēkoti gadījumā, ja īpašnieka sniegtās ziņas neatbilstu patiesībai vai darījumā iesaistītās personas nav atradušās darījuma vietā. Taču praksē personas sniegtās ziņas tiek atspēkotas ar tādiem blakus apstākļiem, kuriem nav tiešas saistības ar veikto skaidrās naudas darījumu un kuri neizslēdz darījuma iespējamību.
Ja esošā tiesu prakse attiecībā uz skaidras naudas darījumiem tiek atzīta par pareizu, var secināt, ka liela daļa Latvijas tiesu jurisdikcijā esošās mantas ir pakļauta konfiskācijas riskam. Tiesību uz īpašumu apdraudējums ir būtisks risks demokrātiskas iekārtas un tiesiskas valsts saglabāšanai, neatkarīgi no tā, cik cēls ir mērķis likuma piemērotājiem.
Viens no ieteicamajiem risinājumiem, kas varētu ietaupīt laiku un resursus gan īpašniekiem, gan valstij – noilguma ieviešana vai atzīšana attiecībā uz termiņu, kurā valsts var piemērot mantas īpašo konfiskāciju. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs konfiskācija bez notiesājoša sprieduma var tikt veikta 5 gadu laikā no mantas noziedzīgas iegūšanas brīža, bet attiecībā uz naudas līdzekļiem – 1 gada laikā.[18] ASV vēsturiski ir pieredzes bagātākā valsts lietās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, šajā valstī ir notikušas divas reformas minētajā jomā un būtu pamatoti pieņemt, ka noilguma ieviešana ir atbilstošs risinājums starp valsts interesēm konfiscēt noziedzīgu mantu un personas tiesībām uz īpašuma aizsardzību pret nepamatotu aizskārumu. Vispārīga noilguma ieviešana visu veidu mantas konfiskācijai būtu saprātīgs risinājums, kas motivētu gan savlaicīgu izmeklēšanu, gan stiprinātu tiesības uz īpašumu.
[1] Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas tipoloģijas un pazīmes. FID metodoloģisks materiāls. 2.papildinātā redakcija. 2021. Pieejams: https://www.fid.gov.lv/uploads/files/2021/FID_Tipologiju%20materials_II_red.pdf [aplūkots 30.09.2022.]
[2] Blūms J. Skaidrās naudas pieejamība – sabiedrības drošības jautājums. Pieejams: https://www.bank.lv/lb-publikacijas/zinas-un-raksti/raksti/12454-skaidras-naudas-pieejamiba-sabiedribas-drosibas-jautajums [aplūkots 30.09.2022.]
[3] Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas tipoloģijas un pazīmes. FID metodoloģisks materiāls. 2.papildinātā redakcija. 2021. Pieejams: https://www.fid.gov.lv/uploads/files/2021/FID_Tipologiju%20materials_II_red.pdf [aplūkots 30.09.2022.]
[4] Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas 2022.gada 7.marta lēmums kriminālprocesā Nr.16870001721.
[5] Turpat.
[6] Turpat.
[7] Zemgales apgabaltiesas 2021.gada 26.jūlija lēmums Kriminālprocesā Nr. 11905004420.
[8] Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas 2021.gada 9.novembra lēmums kriminālprocesā Nr.11905004420.
[9] Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas 2022.gada 28.janvāra lēmums kriminālprocesā Nr. 11904004020.
[10] Turpat.
[11] Ekonomisko lietu tiesas 2021.gada 28.oktobra lēmums kriminālprocesā Nr.11904004020.
[12] Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas 2022.gada 28.janvāra lēmums kriminālprocesā Nr. 11904004020.
[13] Turpat.
[14] Ekonomisko lietu tiesas 2022.gada 13.jūnija lēmums kriminālprocesā Nr.15840026321.
[15] Turpat.
[16] Turpat.
[17] Turpat.
[18] Healy N.S., AML Deskbook, A Practical Guide to Law and Complience, Casebound 2018, 8-11 lpp.