Dienu pēc šī lēmuma pieņemšanas Fiskālās disciplīnas padome valdības lēmumu par 8,129 miljonu eiro piešķiršanu minētās zemes atpirkšanai novērtēja kā neatbilstošu fiskālās politikas prioritātēm. Patiešām dīvaini, ka bezkompromisa tiesiskuma karognesējs, kurš minēto MK sēdi vadīja un kura paraksts ir zem MK rīkojuma Nr. 578 “Par nekustamo īpašumu Sergeja Eizenšteina ielā, Rīgā, pirkšanu Biķernieku kompleksās sporta bāzes attīstības projekta īstenošanai”, ne vien neiebilda pret darījumu, bet pat kautrīgi pievēra acis uz paša ministrijas iestāžu prognozēm, ka no 2025. gada minētā īpašuma projektētā kadastrālā vērtība no 830 396 eiro saruks līdz 339 328 eiro! Iespējams, idejas virzītāji cerēja, ka energokrīzes un kara Ukrainā izraisīto satricinājumu ietekmē tādu sīkumu neviens nepamanīs.
Tomēr būtiskākais jautājums nav zemes, kuras kadastrālā vērtība patiešām ir neadekvāti zema un ko nepagurstošie cīnītāji ar “zemes baroniem” ir izdomājuši kā padarīt vēl lētāku, atpirkšanas cena, bet pašas procedūras neatbilstība labai pārvaldībai, spēkā esošajai likumdošanai un tās radītais dīvainais precedents.
Ja reiz 2022.gada 30.augustā jau gandrīz pilnā sparā darbojās Tieslietu ministrijas uzražotais brāķis “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību””, tad kāpēc arī Biķernieku trase nevarēja palikt reālservitūtā par gada nomas maksu 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības? Atbilde ir vienkārša. Reālservitūts, kas apgrūtina vienu nekustamo īpašumu par labu otram nekustamajam īpašumam, Biķernieku trases gadījumā vienkārši ir nederīgs. Tikpat nederīgs, kā daudzdzīvokļu māju apbūves gadījumā, nepiemērots arī savrupmājām, skolām, bērnudārziem ceļiem, un, piemēram, Jēkabpils Cietumam! Vēl nederīgāks tas ir vien Rīgas un Ventspils brīvostai, kā arī lidostai “Rīga”.
Var jautāt, kādēļ gan valdība nelēma nogaidīt, līdz tiks pieņemts likums par zemes atpirkšanu zem privātmājām un citiem objektiem? Kolīzijas ap Biķernieku zemi ilgst jau tik ilgi, ka vēl daži mēneši neko nemainītu. Kā nekā jau 2023. gada 1. janvārī stāsies spēkā likums par piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanu, kurš paredz dzīvokļu īpašniekiem iespēju zemi zem savām mājām iegādāties par tās kadastrālo vērtību (vienu, nevis četrām vai desmit!). Uzsākot šī likumprojekta izstrādāšanu, tika postulēts, ka pārējie gadījumi, salīdzinot ar šo, ir tik vienkārši jeb primitīvi, ka minēto likumprojektu varēs klonēt un vienkāršot dažu dienu laikā pēc šī objektīvi daudz sarežģītākā likuma pieņemšanas. Tātad vismaz teorētiski tādam likumprojektam jābūt jau pēdējā izstrādes stadijā. Nekā tamlīdzīga! Likums par zem savrupmājām un citiem objektiem esošās zemes izpirkšanu, pretēji koalīcijas deputātu un ministru solītajam, līdz šim nav ne vien pieņemts, bet pat netiek gatavots! Acīmredzot tādos objektos nav vēlētāju vispār, vai arī tajos nedzīvo tik daudz elektorāta, lai riskētu ar sekām valstij par investīciju līgumos, Satversmē un starptautiskajās konvencijās uzņemto saistību pārkāpšanu.
Vēl viena problēma ir tā saucamā “Biķernieku gadījuma” radītais precedents. Ja reiz no vieniem īpašniekiem zeme valsts vajadzībām atsavināta par desmit reizes lielāku cenu, nekā tās kadastrālā vērtība, tad uz līdzīgu pretimnākšanu, atbilstoši tiesiskās paļāvības principam, var pretendēt arī citi zemes un nekustamā īpašuma īpašnieki, uz kuru zemēm atrodas tādi valstij nozīmīgi objekti kā skolas, sporta būves, u.tml. Jo būtībā MK ar savu lēmumu radījis sev pienākumu arī līdzīgos gadījumos sekot savai iedibinātajai praksei, un interesanti būs dzirdēt, ar kādiem argumentiem citi zemes īpašnieki tiks pasūtīti “piecas mājas tālāk”. Šo argumentu zemes īpašnieki zem daudzstāvenēm varēs izmantot, tostarp, Satversmes tiesā, ja iebildīs pret zemes izpirkumu par kadastra cenu. Tā valdības deklarācijā rakstītais ir “ierakstījies skurstenī”.
Jā, ir likums par sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanu, kurš cita starpā reglamentē, ka atlīdzību nosaka sertificēts nekustamā īpašuma vērtētājs. Taču arī te pēc Biķernieku zemes atpirkšanas radies interesants precedents. Proti, 2019.gadā, tātad jau “bezkompromisa tiesiskuma” laikā, Biķernieku kompleksās sporta bāzes apsaimniekotāja CSDD nolīgtie vērtētāji šī īpašuma cenu aplēsa ~3,5 miljonu eiro vērtībā (būtu grūti iedomāties citu iemeslu, kāpēc tieši šādu cenu ministrija piedāvāja zemes īpašniekiem). Tika pat piedraudēts, ka vajadzības gadījumā to atsavinās piespiedu kārtā – tas nozīmē ar Saeimas balsojumu. Pagāja trīs gadi, pienāca valdības pilnvaru beigu termiņš, un īpašnieki par savu zemi saņems ~8,1 miljonu eiro. Likumsakarīgi rodas jautājums, ja reiz vienā gadījumā zemes kadastrālo vērtību varēja neņemt vērā, kādēļ tai vajadzētu būt saistošai citos gadījumos?
Jāsecina, ka ar ieceri par dalītā īpašuma taisnīgu izbeigšanu kārtējo reizi esam iesēdušies peļķē, bet Tieslietu ministrija nodemonstrējusi savu mazspēju tiesiskā regulējuma sakārtošanā dalītā īpašuma jautājuma sakārtošanai: tirgus cenai atbilstoša zemes kadastrālā vērtība un valsts vai būves īpašnieka tiesības jebkurā brīdī zemi par kadastrālo vērtību izpirkt. Starp citu, Tieslietu ministra Saeimai un suverēnam sniegtās ziņas par tam nepieciešamajiem līdzekļiem ir tikpat ticamas, kā Krievijas armijas paziņojums par tās 43 iznīcinātajiem HIMARS. Ne karš Ukrainā, ne vēlēšanas Latvijā neko nenorakstīs – ne melus, ne nepiepildītos solījumus, ne arī bezjēdzīgi izšķērdētos miljonus.