Valdība iepazīstas ar IZM plāniem zinātnes un augstākās izglītības reformu jomā, bet atbalstu vēl nepauž

Un noslēgumā — tiem, kas uzskata un apgalvo, ka augstskolu rektori vai pasniedzēji ir aizsēdējušies. Atvainojiet, bet, lai pretendents tiktu ievēlēts par rektoru (uz 4 vai 5 gadu termiņu), prasības ir simtreiz augstākas nekā, piemēram, lai kļūtu par ministru vai pat valsts prezidentu. Un arī pasniedzējus augstskolās ievēl atklātā konkursā tikai uz 6 gadiem, nevis uz visu atlikušo mūžu, tādējādi nodrošinot, ka no visiem kandidātiem amatā nonāk pats, pats, pats kvalificētākais. Pieņemu, ka dažiem tas varētu būt jaunums, it īpaši tiem, kam sajūsmu izraisa jau tikai sarkanu lupatu vicināšana acu priekšā un sekošana sauklim sitiet bandītus, neiedziļinoties, kas un par kādām interesēm šajā spēlē cīnās.

Tātad — kāds ir britu zinātnieku iespējamais risinājums, kas paradoksālā kārtā jauši vai nejauši sasaucas ar šībrīža Ķīļa augstskolu reformu? Viņi ir ļoti ieinteresēti savu augstākās izglītības sistēmu eksportā uz pietiekamu attīstības līmeni sasniegušām ES sastāvā ietilpstošām Austrumeiropas valstīm, jo vairs nekādi brīvās tirdzniecības ierobežojumi nepastāv, nekādas valodu lietošanas robežas nepastāv, bet, izveidojot, teiksim, jaunu Londonas universitātes struktūrvienību, piemēram, Rīgā, ir iespēja piedāvāt pasaules klases universitātes studijas angļu valodā un vienlaikus lielāko daļu trešās pasaules studentu plūsmas novirzīt uz šīm ārvalstu filiālēm bez aktuālā nākotnes riska, ka šo augstskolu absolventi apgrūtinās Anglijas sociālo vai ekonomisko sistēmu ar savu zemo algu prasījumu un kvalificēta darbaspēka piedāvājumu. Un fakts, vai viņi atgriezīsies atpakaļ savās mītnes zemēs vai paliks Rīgā, vairs nevienu angli neinteresē, un viss process Anglijas ekonomikas izaugsmi tikai veicinās, jo caur Latviju tranzītā plūdīs studentu skološanai saņemtā nauda un peļņas procenti. Vienīgā nopietnā problēma, kas pašlaik jāpārvar šī visnotaļ cerīgā plāna īstenošanai, — jāiznīcina vai jādiskreditē jau eksistējošās vietējās valstu augstākās izglītības sistēmas. Un Latvija kā šajā ziņā vājākais posms Baltijas izglītības sistēmā varētu būt pat ļoti interesants mērķis jeb ieejas punkts šajā lielajā stratēģiskajā spēlē, par kuras esamību mēs, savā starpā karojot, pat neesam iedomājušies...

Kas slēpjas aiz Ķīļa augstskolu reformas? Pirms nedēļas man bija iespēja apmeklēt biznesa studiju programmu akadēmiskā tīkla Businet ikgadējo, 26. konferenci Bratislavā. Tajā piedalījās ap 200 delegātu no 20 valstīm, kas detalizēti centās analizēt un skaidrot to, par ko arī Latvijā pašlaik norit karstas diskusijas — studiju kvalitātes nodrošināšanu un biznesa studiju attīstību nākotnē. Pirmais, ko nācās uzklausīt no kolēģiem, bija līdzjūtība un neizpratne par to, kā Latvijā augstākā izglītība un zinātne vispār spēj pastāvēt pēc krīzes periodā viskrasākā nozares budžeta finansējuma samazināšanas visu Eiropas Savienības valstu vidū. Otrais, cieņpilns apbrīns par to, ka mazā Latvija ir apgāzusi vai visus ekonomikas pamatlikumus un mistiskā veidā spējusi izkļūt (vismaz viņi tā uzskata) no nekontrolētās banku sistēmas izraisītās krīzes. Trešais — pēc Anglijas kolēģa referāta konferencē kļuva skaidra reāla iespēja, kā visus slavenās Ķīļa augstskolu reformas plānus atrisināt vienā rāvienā, ļoti īsā laikā ieviešot gan studijas angļu valodā, gan radot iespēju studentiem studēt TOP 100 Eiropas līmeņa augstskolā. Un tas ir pats interesantākais. Kā zināms, daudzu Lielbritānijas augstskolu reitingi ir augsti (objektīvi — visi raksti un zinātne tiek veikta angļu valodā, katru gadu uz šejieni plūst maksātspējīgu un, galvenais, motivētu studentu straumes no trešās pasaules valstīm utt.). Bet tagad arī briti sāk ieviest likumdošanā aizsardzības mehānismus, lai pasargātu valsti no neprognozējamām valsts sociāli ekonomiskajām pārmaiņām nākotnē, proti, liela daļa Anglijā izstudējušo vairs neatgriežas atpakaļ savās mītnes zemēs, bet paliek turpat Lielbritānijā. Piemēram, viena lieta, kas Anglijas augstākās izglītības sistēmā parasti sajūsmina absolūti pieticīgos latviešus, — tur studijām ņemto kredītu jāsāk atmaksāt tikai tad, ja absolventa ienākumu (algas) līmenis ir sasniedzis noteiktu slieksni, tāpat arī zemo algu īpašniekiem ir minimāli nodokļi vai to nav vispār, ja vien ieņēmumi nepārsniedz aptuveni 5200 latu robežu gadā. Un, valstī ieplūstot lielam skaitam imigrantu, kas gatavi strādāt par daudz zemākām algām un ar daudz zemākiem dzīves vides kvalitātes standartiem nekā vecie angļi, rodas problēmas gan ar studiju kredītu atmaksu, gan nodokļu naudas ieplūšanu valsts kasē, radot potenciāli bīstamu situāciju valsts nākotnes sociāli ekonomiskajai attīstībai.

Samazināt augstskolu skaitu uz pusi? Tas nevar būt pašmērķis. Ja, godīgi, tad samazināšana var notikt tikai Rīgā. RSU būtu jālikvidē sociālās zinātnes, LU būtu jālikvidē sports vai LSPA būtu jāpievieno LU. Juridisko Augstskolu būtu jāpievieno LU, RPIVU LU, Kultūras ministrijai pakļautās akadēmijas jāapvieno vienā Kultūras un mākslas universitātē. Tas arī būtu viss. Nevar problēmas risināt vienkārši atņemot naudu C līmeņa programmām, jo tāpat nauda augstskolu iekšienē daļēji pārdalīsies un cietīs arī labākas programmas, jo ne visas C programmas tiks slēgtas. Jāatzīmē, ka lielākā daļa programmu tika izvērtētas neklātienē tikai pēc rakstiskajam atskaitēm. Par zinātni - te vispār redzams ekonomiskais analfabētisms. Tiek piedāvāts būtiski palielināt finansējumu zinātnei, bet uz privātā līdzfinansējuma rēķina. Laikam ministra kungs nepārzina Latvijas Tautsaimniecības struktūru. Vairāk ka 90 % Latvijas uzņēmumu ir mikro, mazie vai vidējie. Ražojošu uzņēmumu ir maz un no tiem tikai daži attīsta savus produktus, bet lielāka daļa sniedz ārpakalpojumus ārvalstu uzņēmumiem. Tā es varētu turpināt un turpināt. Vispār tiek aizmirsta fundamentālā zinātne, bet jebkurai lietišķajai zinātnei pamats veidojas fundamentālajās zinātnēs. Jāatzīmē arī, ka jauno doktorus skaits Latvija ir mazāks neka citur, jo Latvija tiek izvirzītas augstākas prasības doktora grāda pretendentiem, neka lielā daļā citu valstu. Vēl arī jāatzīmē, ka augstskolas cīnās ar iepriekšējo reformu sekām - maz ir vidusskolu beidzēji, kas labi zin matemātiku un eksaktās zinātnes. No sliktiem miltiem labu maizi nevar izcept.

Ja runājam par augstāko izglītību, tad ministra kungs jauc mērķus ar rezultātiem, kas sekos, ja mērķi tiks sasniegti. Augstskolu nokļūšana TOPu augšgalā nevar būt mērķis - tās ir sekas jeb rezultāts, ja AI līmenis Latvijā uzlabosies, tad dažas no Latvijas augstskolām nonāks TOPu augšgalā. Netiek piedāvāti arī atbilstošie resursi. Tiek solīts palielināt finansējumu līdz Eiropas vidējam līmenim. Nevar panākt un apdzīt tos, kuriem jau ilgus gadus šis finansējums ir virs vidējā līmeņa. No nekā nekas nerodas. Ja visus 20 neatkarības gadus nekas nav dots, tad nevar gribēt, lai pēkšņi kaut kas uzlabojas. Tartu Universitātei vienai pašai ir lielāks valsts finansējums nekā visām Latvijas Augstskolām, kuras daļēji finansē IZM, kopā. Tartu Universitātes dabas zinātņu fakultātes kopbudžets ir lielāks neka viss LU kopbudžets. Par Rietumeiropas augstskolām nemaz nesākšu runāt. Reformas nevar būt haotiskas, bez pamatojuma, jo runa ir par sociālu sistēmu. Rezultātus redzēsim, patiesībā, pēc 20 gadiem. Joprojām cīnāmies ar 90.-gadu kļūdām, kad skolās varēja mācīties ko grib. Tādā mazā valstī kā Latvija, kur katrs santīms ir no svara, bija jābūt tikai valsts augstskolām (kā Somijā), lai varētu mērķtiecīgi attīstīt AI tādu kāda tā ir nepieciešama Latvijai (Vai Jūs varat man nosaukt kādu privātu augstskolu, kura gatavo speciālistus dabas zinātnēs un inženierzinātnēs (izņemot IT)? Tur vajadzīgus milzīgas un nepārtrauktas investīcijas !!!!!).

Ja ministrs paziņo, ka mazas valstiņas ar minimālu iedzīvotāju skaitu, kurā augstākās izglītības finansējums ir vienā no pēdējām vietām Eiropā (nemaz nesalīdzināsim ar ASV), augstskolai ir jābūt pirmajā simtniekā, un viņu neizdzen, tad ir samērā šaušalīgi, jo vai tad nav saprotams, ka tas ir nerealizējams, pie kam tik īsā laikā .. Bet ko par to domā Saeima? Ko viņa kolēģi? Arī neko nesaprot?