VK norāda, ka visā sistēmā ir nepieciešami un iespējami uzlabojumi, lai labāk sagatavotos krīzēm, pēc iespējas tās novērstu un efektīvi pārvarētu, kopumā mazinot katastrofu negatīvo ietekmi gan uz cilvēku veselību un dzīvību, gan ekonomiku.
VK padomes locekle Kristīne Jaunzeme norāda, ka, tā kā revīzija par valsts civilās aizsardzības sistēmas plānošanu un gatavību veikta laikā, kad pasaules dienaskārtību lielā mērā noteica Covid-19 pandēmija, bet revīzijas noslēguma posmā Krievija sāka karu Ukrainā, pastiprināta uzmanība pievērsta Covid-19 pandēmijas pārvaldībai, kā arī vērtēts institūciju paveiktais civilās aizsardzības sistēmas ietvaros attiecībā uz plānos paredzētajiem preventīvajiem un gatavības pasākumiem kara un militāra apdraudējuma gadījumā.
"Tas ļāva pārliecināties par to, vai un cik lielā mērā izveidotā katastrofu pārvaldīšanas sistēma ir piemērota katastrofu situācijām, kā tā nodrošina prevenciju, gatavību, reaģēšanu un seku likvidēšanu, par kuriem jautājumiem varēja un vajadzēja padomāt pirms krīzes situācijas un kurus krīzes aspektus nevarēja ieplānot un tiem risinājumu varēja rast, tikai iestājoties apdraudējuma situācijai," pauž Jaunzeme.
Viena no pirmajām lietām, kas VK ieskatā jāizdara, - jāpilnveido katastrofu pārvaldības institucionālais modelis, lai būtu skaidrs katastrofu pārvaldīšanā iesaistīto institūciju atbildības sadalījums, institūciju rīcībā būtu nepieciešamie resursi un kapacitāte un būtu paredzēti risinājumi visaptverošu, visu valsti un daudzas nozares skarošu katastrofu pārvaldīšanai. Esošajā katastrofu pārvaldīšanas modelī nav padomāts par tā īstenošanas iespējām ne juridiski, ne praktiski. Lielā mērā ir radīta sistēma, kurā daudzi piedalās, bet neviens nav atbildīgs.
Latvijā kopš 2016.gada civilās aizsardzības sistēma ir dekoncentrēta un decentralizēta - par katra veida katastrofas pārvaldīšanas koordinēšanu ir noteiktas atbildīgās ministrijas vai pašvaldības. Lai šāda dekoncentrēta un decentralizēta sistēma būtu efektīva, nepieciešama vienota metodoloģija, skaidrs kompetenču sadalījums un visu iesaistīto pušu savstarpēji koordinēta rīcība, secināts revīzijā.
Covid-19 pandēmijas pārvaldība spilgti izgaismoja Latvijas katastrofu pārvaldīšanas sistēmas vājās vietas un nepieciešamos pilnveidojumus. Proti, lai arī Veselības ministrija (VM) ir Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā paredzētais katastrofas pārvaldīšanas subjekts, kam jānodrošina pandēmijas katastrofas pārvaldīšanas koordinācija, VM nav pilnvaru, kā nodrošināt citu nozaru ministriju iesaisti un kā panākt savstarpēji saskaņotu rīcību pandēmijas izplatības ierobežošanai.
VK aicina ne tikai izvērtēt katastrofu pārvaldībā iesaistīto institūciju atbildības sadalījumu, kompetenču pārklāšanos un to īstenošanas iespējas, veicot attiecīgus grozījumus tiesību aktos, bet iet soli tālāk un izvērtēt iespējas veidot augsta līmeņa institūciju dekoncentrētās un decentralizētās katastrofu pārvaldīšanas sistēmas koordinācijai, attīstības plānošanai un uzraudzībai, lai Latvijā izveidotā katastrofu pārvaldīšanas sistēma varētu efektīvi darboties.
Šāda iestāde varētu darboties kā kompetences centrs civilās aizsardzības un krīžu vadībā, tostarp sniegt atbalstu valdībai, ministrijām un pašvaldībām katastrofu pārvaldīšanā un pēc vajadzības koordinēt visu valsti un daudzas nozares skarošu katastrofu pārvaldību, izveidot pastāvīgus mehānismus politiskā līmeņa darba grupu organizēšanai, ekspertu un zinātnieku iesaistei krīžu vadībā, gādāt par katastrofu pārvaldīšanas mācībām un civilās aizsardzības sistēmas attīstību kopumā, informēt par civilo aizsardzību sabiedrību un iesaistīt sabiedrību risku vērtēšanā un civilās aizsardzības plānu izstrādē un citur.
Revīzijā secināts, ka jāpārskata pieeja, kā gatavo valsts un pašvaldību civilās aizsardzības plānus - tiem jāparedz visu katastrofu pārvaldīšanai nepieciešamo pasākumu kopums.
Svarīgi, lai plānos paredzētie pasākumi dotu pienesumu katastrofu novēršanā un draudu mazināšanā, palīdzētu sagatavoties un būtu noderīgi katastrofas gadījumā. Revīzijā konstatēts, ka plānos paredzētie pasākumi nereti ir pārlieku vispārīgi, bez skaidrības, kas konkrēti paveicams, kādā termiņā un par kādiem līdzekļiem. Ieceru un darbības virzienu vietā civilās aizsardzības plānos nepieciešams ietvert reālus un konkrētus pasākumus, kurus noteiktā termiņā atbildīgajām institūcijām ir jāīsteno, paredzot tam attiecīgu finansējumu.
Ņemot vērā strauji mainīgo ģeopolitisko situāciju un aktuālos drošības izaicinājumus, VK revīzijā apkopoja informāciju par to, kā tiek pildīti valsts civilās aizsardzības plānā paredzētie preventīvie un gatavības pasākumi kara, militāra iebrukuma vai to draudu gadījumā, kā arī pasākumu plānā par kontrolētu masveida iedzīvotāju evakuāciju paredzētie preventīvie pasākumi. Konstatēts, ka no Valsts civilās aizsardzības plānā 15 paredzētajiem preventīvajiem un gatavības pasākumiem, kas saistīti ar pārtikas, pirmās nepieciešamības preču un energoresursu piegādes nodrošinājumu, kultūras mantojuma aizsardzību, spēju pārvaldīt nekontrolētu cilvēku pārvietošanos nodrošināšanu un citiem jautājumiem, ir īstenoti četri pasākumi, četru pasākumu izpilde ir uzsākta un turpinās, bet septiņi pasākumi nav izpildīti.
Normatīvajā regulējumā nav noteikts, kurai institūcijai ir jāuzrauga šo pasākumu izpilde un kurai institūcijai būtu jāvērtē, vai paredzētie pasākumi ir pietiekami un atbilstoši reaģēšanai uz iespējamiem apdraudējumiem.
Jaunzeme arī norāda, ka patlaban valsts un pašvaldību civilās aizsardzības plānu izpildes novērtēšanai un uzraudzībai nav izveidoti efektīvi uzraudzības mehānismi. Iekšlietu ministrija (IeM) tikai apkopo nozaru ministriju sniegto informāciju par civilās aizsardzības plāna izpildi neatkarīgi no informācijas pilnīguma un neanalizē plāna izpildes progresu, kavējošos apstākļus, institūciju kapacitāti, kā arī vajadzīgos uzlabojumus.
VK norāda, ka civilās aizsardzības mācības ir nepieciešamas, lai regulāri pārbaudītu noteikto pasākumu piemērotību, resursu pietiekamību un sadarbības mehānismus. Mācībās trenē personāla prasmes un gatavību krīzes situācijām. Revīzijā konstatēts, ka valsts līmeņa civilās aizsardzības mācības pēdējo reizi notikušas 2016.gadā. Mācību organizēšana atstāta katras institūcijas ziņā, un civilās aizsardzības sistēmas vadošajām iestādēm - IeM un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam (VUGD) - nav informācijas par to, kādas mācības ir īstenotas un kādas ir plānotas, nav arī nodrošināta pietiekama uzraudzība pār mācībās konstatēto trūkumu novēršanu.
Pilnveidojot civilās aizsardzības mācību sistēmu, varētu būt noderīgi mācīties no labās prakses piemēriem katastrofu medicīnā un aizsardzības resorā, tāpat arī varētu būt noderīga Zviedrijas pieredze, izstrādājot vidēja termiņa mācību stratēģiju un mācību plānus, kas aptver visas iesaistītās puses.
Vienlaikus revīzijā konstatēts, ka Latvijā atbildīgās ministrijas risku novērtējumus veic katra savas nozares ietvaros un tikai ļoti retos gadījumos iesaista citas puses. Nevienas katastrofas risku novērtējumā nozaru ministrijas nav iesaistījušas pašvaldības, lai gan pašvaldības var skart visas civilās aizsardzības plānā minētās katastrofas. Nav veiktas sabiedriskās apspriešanas un nav notikusi sabiedrības informēšana par risku novērtēšanas procesu un rezultātiem - tas apdraud sabiedrības spēju sagatavoties un piedalīties katastrofu pārvaldīšanas pasākumos, kā arī kopumā mazina sabiedrības noturību pret dažādām krīzēm.
VK norāda, ka valsts materiālajām rezervēm jau ilgstoši nav finansējuma. Vismaz pēdējo četru gadu laikā finansējums no valsts budžeta valsts materiālo rezervju veidošanai nav piešķirts, lai gan šajā periodā ik gadu prasīti seši līdz astoņi miljoni eiro. VK ieskatā valsts materiālo rezervju veidošanai nepieciešamajam finansējumam būtu jābūt civilās aizsardzības bāzes finansējumā un tas nebūtu jāpieprasa kā papildu finansējums prioritāro pasākumu pieteikumu kārtībā.
Revīzijā revidējamām vienībām, tostarp IeM un VUGD, ir sniegti 17 ieteikumi, kuru ieviešanas termiņš ir 2025.gada 31.decembris. Trīs priekšlikumi saistībā ar katastrofu pārvaldīšanas un krīžu vadības institucionālā modeļa pilnveidošanu, nozaru apdraudējumu plāniem un finansējumu valsts materiālajām rezervēm ir sniegti Ministru prezidentam. Pēc revīzijas paredzēts, ka VK vērsīsies pie Ministru prezidenta, lai pārrunātu revīzijā secināto un sniegtos ieteikumus.