94 gadi, kopš Latvijas proklamēšanas dienas un nedaudz vairāk kā 22 gadi, kopš neatkarības atgūšanas, tieši tik tāli ir atskaites punkti, no kuriem varam vērtēt savas valsts attīstības ceļu laikmetu griežos un tagad. Es piederu tiem, kas saka, ka pēdējo 22 gadu laikā Latvija ir paveikusi ļoti, ļoti daudz. Latvija ir skaidri pierādījusi sev un visai pasaulei, ka mēs varam nostāties paši uz savām kājām un atbildīgi celt savu valsti.
Jā, mēs esam arī kļūdījušies. Mūsu kļūdas mums maksāja smagu tautsaimniecības kritumu, kas mērāms vairākos simtos tūkstošu aizbraukušo. Šķiet, tā ir rūgtākā no mācībām, ko esam guvuši atjaunotās neatkarības laikā un kuras sekas vēl neesam spējuši pārvarēt. Esmu par atbildīgu politiku, tādēļ uzskatu, ka vispirms jārada apstākļi, lai aizbraucēji varētu atgriezties un strādāt, nopelnīt sev un savai ģimenei. Mēs nevaram cerēt uz cilvēku atgriešanos tikai tādēļ vien, ka viņi mīl Latviju. Diemžēl, ar to ir par maz, lai pabarotu un izskolotu bērnus, apmaksātu rēķinus un dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Politiķu, pirmais un galvenais uzdevums ir rīkoties tā, lai Latvija top par uzņēmējdarbībai un investīcijām pievilcīgu vietu, lai mūsu izglītības kvalitāte nerada šaubas, lai cilvēki, kas mīl un ciena šo valsti, te justos droši, pasargāti un pārliecināti par savu nākotni.
Diemžēl, pārliecības un ticības mums nereti pietrūkst visvairāk. Mēs turpinām vairot aizspriedumus un pieņēmumus par savējiem un svešajiem, par draugiem un ienaidniekiem, par pareizo un nepareizo valsts attīstības ceļu. Šis laiks, kad pasaulē un Eiropā notiek vēsturiskas pārmaiņas, ir īstais un izšķirošais, lai mēs vienotos, saliedētos, uzticētos viens otram un celtu patiesi stipru un brīvu valsti. Jo valsts - tie esam mēs paši. Ikviens no mums, kas ikdienā godprātīgi un atbildīgi pilda savus pienākumus, lepojas ar mūsu tautas tradīcijām, ar tās stiprajiem ļaudīm. Latvijas stiprie ļaudis ir mūsu ģimenes, kuras audzina krietnus, strādīgus un atbildīgus bērnus. Latvijas stiprie ļaudis ir tie talantīgie mākslinieki, mūziķi, aktieri, režisori, kas bagātina mūsu ikdienu un nes Latvijas vārdu pasaules kultūras telpā. Latvijas stiprie ļaudis ir parolimpieši un olimpieši, kuri šogad Londonas olimpiskajās spēlēs parādīja apbrīnas vērtu sniegumu un tie, kuri palīdzēja viņiem par tādiem kļūt. Latvijas stiprie ļaudis ir zinātnieki, kuri rada jaunas idejas, skolotāji un mediķi, kuri iejūtīgi un atbildīgi dara savu darbu, policisti un kareivji, kuri piedalās arī starptautiskajās misijās, uzņēmēji, kuri ir nodrošinājuši tautsaimniecības izaugsmi un rada jaunas darba vietas.
Arī šodien mums ir iespēja sveikt tos stipros ļaudis, kas šajā svētku dienā ir saņēmuši valsts augstākos apbalvojumus un šobrīd atrodas Nacionālā teātra zālē kopā ar mums. Paldies jums par to, ka devāt mums iespēju būt lepniem par jūsu sasniegumiem. Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni un Atzinības krustu šodien Melngalvju namā saņēma 66 cilvēki. Augsti godātie lielkrusta komandieri, lielvirsnieki, komandieri, virsnieki un kavalieri, lūdzu, piecelieties, lai visa zāle un Latvija var jūs godināt ar aplausiem!
Godātie klātesošie! Visi, kas šobrīd ir kopā ar mums!
Latvija – tie esam mēs, un viss, ko mēs ikdienā darām, kā mēs izjūtam savu valsti, ko runājam un domājam par to. Veidojot savas valsts nākotni, meklēsim labo, balstīsimies uz pozitīviem piemēriem, novērtēsim to, kas mums ir dots, nevis žēlosimies par to, kā mums nav. Tādēļ šajā svētku dienā gribu mums novēlēt atgūt kaut daļu tā spēka un ticības, kas Latvijas tautai piemita 1918. gadā un Atmodas laikā. Toreiz līdzās latviešiem stāvēja visas Latvijā dzīvojošās tautas, jo mērķis bija viens – izcīnīt un nosargāt savas valsts neatkarību, un mums tas izdevās! Mēs toreiz nemeklējām ienaidniekus, jo ienaidnieks bija viens – sveša, uzspiesta vara, no kuras vēlējās atbrīvoties brīva un pašapzinīga tauta! Es ticu, ka arī šobrīd mēs gribam sevi apzināties kā patiesi brīvu un pašapzinīgu tautu, kas ir stipra savā dažādībā un saliedēta vienotā mērķī par Latviju!
Latvijas ļaudis!
Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ceļi ir jābūvē tā, lai pa tiem varētu braukt ne tikai vienu gadu, bet gadu desmitiem. Mūsu šodienas lēmumi un darbs nosaka to, kā Latvijā dzīvos mūsu bērni, mazbērni un mazmazbērni. Esmu pārliecināts, ka Latvijas nākotne ir arvien ciešākā Baltijas valstu sadarbībā. No konkurentiem mēs kļūstam par sabiedrotajiem un kopīgi aizstāvam savas intereses šajā atvērtajā un ļoti mainīgajā pasaulē. Pārfrāzējot Raini, teikšu: Mēs būsim tik stipri, cik mūsu griba palikt, pastāvēt un neizplēnēt pasaules vējos un pārmaiņās. Viss ir mūsu pašu rokās, mūsu domās un pārliecībā.
Dievs svētī Latviju!