Klinta Ločmele
Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu pētniece, Komunikācijas studiju nodaļas pasniedzēja un medijpratības eksperte
Piekrītu Eiropas komisāram iekšējā tirgus jautājumos Terijam Bretonam, kurš, reaģējot uz pēdējā laika notikumiem, rakstīja - ja bija kāds, kurš joprojām šaubījās, vai tiešsaistes platformas ir kļuvušas par sistēmiskiem dalībniekiem mūsu sabiedrībās un demokrātijās, atbilde ir pagājušās nedēļas notikumi Kapitolija kalnā. Ir maldīgi uzskatīt, ka tas, kas notiek tiešsaistē, paliek tiešsaistē, jo tam ir sekas reālajā dzīvē. Šie notikumi parāda: ir notikušas pārmaiņas tajā, kam pieder lēmumu pieņemšana un vara attiecībā uz vārda brīvības robežu noteikšanu. Tā ir pārgājusi no publiskām uz privātām rokām. Tā vairs nav, piemēram, tiesa, kas nosaka vārda brīvības robežas, bet gan sociālie mediji. Par šo ļoti labs raksts bija Quillette Magazine.
Trauslā robeža
Sociālie mediji jau ar algoritmu palīdzību kontrolē, kādai informācijai varam piekļūt to platformās, veic mikrotārgetēšanu, balstoties uz mūsu pašu sociālajiem medijiem nodotajiem datiem. Par sociālo mediju ietekmi uz lēmumu pieņemšanu, tostarp politiskajiem lēmumiem jau runāja 2016. gadā – toreizējo ASV prezidenta vēlēšanu un Brexit kontekstā, taču šobrīd sociālo mediju ietekme ir vēl vairāk pieaugusi. Ir nācis klāt jauns sociālais medijs TikTok, kas pulcē lielu jauniešu auditoriju un arī jau tiek izmantots politiskiem nolūkiem un dezinformācijas izplatīšanai. Arī sociālie mediji patlaban pandēmijas laikā ir spēcīgs palīgs dezinformācijas izplatīšanai, situācijas destabilizēšanai. Nemaz nerunāsim par digitālo uzraudzību un datu ievākšanu un citiem jautājumiem, kas bija aktuāli vēl pirms pandēmijas. Par sociālo mediju nozīmi cilvēku ikdienā liecina gan tas, ka šīs lietotnes ir starp visvairāk augšupielādētajām, gan arī laiks, ko cilvēki ikdienā tajās pavada un cik nekritiski mēdz attiekties pret sociālajos medijos izlasīto vai redzēto informāciju.
Bloķējot ASV prezidenta kontus, sociālie mediji, visticamāk, mēģināja izvairīties no pārmetuma, ka tie nav rīkojušies dezinformācijas ierobežošanai. Robeža starp vārda brīvību un cenzūru ir ļoti smalka. Jautājums, kā ierobežot dezinformāciju, vienlaikus neierobežojot vārda brīvību, ir bijis aktuāls jau ilgāku laiku. Lai gan digitālās telpas regulācija nav vienkārša, vārda brīvībai ir robežas tur, kur tiek pārkāpti citi normatīvie akti. Tādējādi nevaru piekrist, ka vārda brīvība sociālajos medijos drīkst rakstīt jebko - aicinājumus uz vardarbību, naida runu, goda un cieņas aizskaršanu, dezinformāciju utt. Piekrītu tiem, kuri uzskata, ka tas, kas nav atļauts reālajā dzīvē, nav pieļaujams arī digitālajā. Tomēr ir mazliet pārsteidzoši, ka Donalda Trampa konts ir bloķēts pastāvīgi, ne tikai liegta piekļuve vai dzēsts kāds konkrēts ieraksts. Šeit mēs redzam, kā sociālo mediju platformas nosaka, kādas ir vārda brīvības robežas. Tas, ko kādreiz varēja darīt publiskā, ne privātā vara. Starp citu, vēl 2016. gadā sociālie mediji tikai atrunājās, ka viņi nodrošina tikai tehnoloģisku platformu un neuzņemas atbildību par tajā pausto saturu un viedokļiem. Pēdējo mēnešu notikumi rāda, ka situācija ir mainījusies.
Bīstams signāls
Pieļauju, ka tālākais būs atkarīgs no sabiedrības un valstu reakcijas uz to. Proti, vai tas, ka tiek liegta piekļuve sociālajam medijam vispār, liedzot iespēju izteikties, nevis dzēsti tikai jau publicēti ieraksti, ir akceptējama prakse vai tomēr nē. Vai ir pieņemami, ka šāds lēmums ir tehnoloģiju uzņēmuma rokās, kuram nav demokrātiskas leģitimitātes un uzraudzības. Vai arī tikai noskatīsimies, kā tiešsaistes platformas interpretē vārda brīvību, kas ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem.
Neapšaubāmi ar dezinformāciju ir jācīnās un tā jāierobežo, tomēr, ja šāda prakse turpināsies (kad tiek liegta piekļuve platformai, ne tikai dzēsta sabiedrību apdraudošā informācija), tas būs diezgan bīstams signāls par to, cik lielā mērā sociālie mediji – privāti uzņēmumi – spēj ietekmēt cilvēktiesības. Tuvākās nedēļas arī rādīs, vai sociālie mediji turpina šo praksi – pastāvīgi ierobežot piekļuvi sociālajam medijam - un kā sabiedrība uz to reaģē. Dezinformācija ir jāierobežo, taču es vairāk atbalstu to darīt pēc fakta, nevis liegt piekļuvi sociālā medija profilam kopumā. Piemēram, daudzas ziņas par protestiem Baltkrievijā plašāk varēja izskanēt, tieši pateicoties tam, ka tās varēja izplatīt sociālajos medijos. Pieļauju, ka tas būs viens no 2021. gada jautājumiem, kas jau bijis aktuāls pirms tam un tagad pasaulē redzamāku notikumu iespaidā, tiks vairāk izgaismots, - kā salāgot izteiksmes brīvību ar nepieciešamību ierobežot dezinformāciju digitālā telpā. Ir būtiska arī cilvēku pašu izpratne par vārda brīvību – kāpēc tā ir nepieciešama, ko tā nozīmē, kur ir tās robežas, kuras pārkāpjot, vairs nevar attaisnoties ar vārda brīvību, un kādas ir pazīmes, kad tā tiek ierobežota.
Atšķirīgas funkcijas
Runājot par ierobežojumiem informācijas publicēšanai sociālajos tīkos, ir jāpatur prātā, ka tad ir nepieciešams arī kāds mehānisms, kā tas tiek kontrolēts. Pirmkārt, informācijas apjoms sociālajos medijos ir milzīgs. Pat ja sociālajos medijos tiktu stiprinātas nodaļas, kuras strādā ar saturu, par kuru tiek ziņots, ka tas pārkāpj noteikumus, pieredze rāda, ka nereti ir svarīgi pārzināt valodu un komunikācijas kontekstu. Maz ticams, ka visi lielie mediji, tostarp, piemēram, Youtube, kur ik minūti tiek augšupielādētas 500 stundas jauna satura, nodrošinātu vietējos birojus arī mazajās valstīs, mazajām valodām. Otrkārt, šeit atkal atgriežamies pie jautājuma, ko saprotam ar vārdu mediji. Lai gan viena pieeja ir tāda, ka medijs ir jebkurš informācijas nodošanas kanāls, tomēr uzskatu, ka ir jānošķir mediji, kas strādā pēc žurnālistikas principiem ar redakcionālo atbildību, no cita veida satura, lai saglabātu to izpratni, kur iespējams vērsties pēc uzticamas, faktos balstītas informācijas. Daļēji tā ir arī paša lietotāja atbildība, jo jau šobrīd ir normatīvie akti, kuri jāievēro, publicējot informāciju sociālajos medijos.
Mēs no sociālajiem medijiem nevaram pieprasīt katra fakta pārbaudi pirms publicēšanas, jo tas nav iespējams tik milzīgā informācijas plūsmā un tas arī varētu tikt uzskatīts par pirmscenzūru, jo sociālo mediju darbības būtība ir krietni atšķirīga no medijiem un žurnālistu īpašā statusa un pilnvarojuma. Vai tīri hipotētiski mēs gribētu sociālo mediju nākotni redzēt tādu, kā tas ir patlaban dažu uzņēmumu mājaslapās, kur atsauksmes par sniegtajiem pakalpojumiem vai precēm tiek publicētas tikai pēc tam, kad kāds tās apstiprina – ja tās ir bijušas pozitīvas? Ir jācīnās ar saturu, kas jau ir radīts/publicēts, ja tas ietver dezinformāciju, naida runu u.c., taču jāpatur prātā vārda brīvība, lai tās robežas netiktu sašaurinātas un ierobežojumi būtu pamatoti.
Tas būtu arī pārspīlēti teikts, ka sociālie mediji ir izkonkurējuši tradicionālos medijus, jo būs daļa sabiedrības, kurai nepietiks tikai ar Facebook vai Instagram. Arī paši mediji dažkārt ir diezgan atkarīgi no sociālajiem medijiem auditorijas sasniegšanā un informācijas izplatīšanā. Taču, kā jau iepriekš minēju, sociālie mediji kļūst arvien nozīmīgāki sistēmas dalībnieki, tostarp arī nosakot cilvēku tiesības un brīvības. Jautājums, vai mēs kā sabiedrība vēlamies tos leģitimizēt kā vienu no varām? Jo pirmās trīs varas ir demokrātijas leģitimizētas, un mediji ir kā ceturtā jeb pirmās trīs varas uzraugošā vara ar tā sauktajām sargsuņa funkcijām. Jā, sociālie mediji ir ļoti ietekmīgi sistēmas dalībnieki, taču es negribētu tos apzīmēt kā vienu no valsts varām, pat ja to darbība var ietekmēt visas pārējās valsts varas vai sabiedrību kopumā. Piešķirot šo valsts varas apzīmējumu, mēs tiem dotu pārāk lielas pilnvaras. Neaizmirsīsim, ka mediji nav parasts bizness, tie darbojas ar noteiktu misiju sabiedrības labā, ne velti ir mediju atbildīguma, redakcionālā atbildīguma jēdzieni u.tml. Vai sociālajiem medijiem ir kāda misija sabiedrības labā, kas būtu jātur augstāk par savām biznesa interesēm?
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.