Superdarbs
Agnese nāk no Līvānu novada, Turku pagasta. Pabeigusi Ērgļu arodvidusskolu, kur apguvusi viesmīlības specialitāti, 2012. gadā viņa nolēma doties uz Angliju: "Man ļoti patīk ar cilvēkiem strādāt, taču neredzēju iespēju strādāt savā specialitātē. Ja arī bija vakances, tad par minimālo atalgojumu. Laukos strādājošie vecāki mani nevarēja atbalstīt. Domāju – visi brauc prom, es arī aizlaidīšu. Sapelnīšu naudu, braukšu mājās un mācīšos augstskolā," savu apņemšanos emigrēt tikai uz diviem gadiem tagad ar smaidu atceras Agnese.
Viņa devās uz Anglijas pilsētu Korbi. "Tur strādāja pazīstams cilvēks no pagasta, viņš man palīdzēja sakārtot dzīvesvietas un darba jautājumus. Problēmu nebija, tikai jāzina angļu valoda. Turpceļš gan bija dramatisks – braucu ar mantu pārvadātājiem. Ceļā divas diennaktis, busiņā iedzēruši vīri, un beigās tas busiņš vēl noplīsa. Paliku Londonā ar visām mantām. Man bija šoks. Līdz tam ārzemēs biju bijusi tikai Vācijā. Taču atrisinājums, kā aizvest mani līdz Korbi, radās – busiņam piekabē tika transportēts cits auto, ar to tad arī pasažierus izvadāja," atceras Agnese.
Salvešu fabrikā divdesmitgadniece no Latvijas nostrādāja tikai vienu dienu. Atrada labāku darbu: "Man bija svarīgi, lai varētu strādāt vairāk stundu. Nākamajā darbā iepakoju apsveikuma kartītes – darbs 12 stundu dienā piecas dienas nedēļā. Taču izlūkoju iespējas strādāt arvien labāk atalgotos darbos, un tādas arī radās. Varēju strādāt pa nakti, par ko maksā vairāk. Mans rekords bija 16 stundu dienā, bet es zināju, ka man jāiztur." Sākumā Agnese īrējusi istabiņu, par to maksājot 60 angļu mārciņu. Vēlāk īrējusi dzīvokli. "Lai īrētu dzīvokli, kas mēnesī maksā aptuveni 500 mārciņu, jāpelna krietni vairāk. Es turklāt sūtīju naudiņu uz mājām. Man ir divas jaunākas māsas – vienu pati esmu aizvilinājusi uz Angliju un nevaru atvilināt atpakaļ. Jaunākā māsiņa tagad studē augstskolā, viņa būs pamatskolas pedagoģe," stāsta Agnese.
Viņa turpina par peļņas iespējām: "Minimālais atalgojums tur ir 1200 mārciņu, bet labi ir tas, ka darba devēji nešmaucas ar naudu – ja esi nostrādājis virsstundas, par tām arī samaksā. Manā pēdējā darbavietā, kur nostrādāju visilgāk, darba nedēļa bija 37 stundas gara. Biju kartona kastīšu ražošanas iekārtas operatore. Par virsstundām šajā darbā maksāja pusotru likmi, bet brīvdienās dubultlikmi – superdarbs! Strādāju arī brīvdienās. Ja gribējās atbraukt uz Latviju un te "uzdzīvot", pēc tam strādāju dubultā," smej Agnese. Kā viņa Latvijā uzdzīvojusi? "Gribējās pabraukāt pa Latviju, kaut ko apskatīt. Līdz emigrācijai tam nebija ne līdzekļu, ne laika. Tagad esmu pabijusi Cēsīs, Daugavpilī, vairākkārt Preiļos un, protams, Ventspilī – mans vīrietis ir no Ventspils."
Uz kredīta nedzīvos
Ar Daini caur draugu draugiem Agnese iepazinās Lielbritānijā. Savai ģimenei mājvietu sākuši meklēt svešumā, bet sapratuši, ka mājas iegāde Lielbritānijā nozīmē iejūgšanos parādos uz nākamajiem 35 gadiem. "Tad labāk braucam atpakaļ! Mēs negribam dzīvot uz kredīta, kādam būt parādā. Gribam būt neatkarīgi. Latvijā nopirkām māju laukos, Rudzātu pagastā. Ventspils pusē nekustamais īpašums ir daudz dārgāks. Pagājušajā gadā mums bija pašiem savs noteikts atgriešanās termiņš – maijs. Maijā arī atgriezāmies. Meita Daina nāca pasaulē 1. jūlijā," stāsta Agnese un piebilst: "Latgales reemigrācijas koordinatore Astrīda Leščinska daudz palīdzēja ar informāciju, ieteica, kur ko meklēt, kā kārtot dokumentus. Tās mums patiešām bija lielas pārmaiņas, jo paši nezinājām neko, kā viss notiek Latvijā. Anglijā ir daudz vieglāk, atliek tikai sev atrast advokātu, kurš kārto ar īpašumiem saistītās formalitātes."
Agnese smej – tik daudz, cik gribētos, svešumā nopelnīt neizdevās, bet jaunā ģimene iegādājusies nepabeigtu māju, pie kuras paši strādā: "Pilnu ērtību mājās vēl nav, bet viss palēnām top. Pērn nemaz nesaspringām ar darba meklēšanu, izbaudījām vasaru. Tagad jau esam sapratuši, kuras lietas dzīvē virzīt uz priekšu ātrāk. Dainis tagad strādā Jēkabpilī uzņēmumā Gaujas koks. Viņam ir pastāvīgs, labi atalgots darbs. Sūdzēties nevaram." Taujāju, vai zemes platība ap māju liela. "Nē, nē, tikai trīsarpus hektāru," smaida Agnese. "Tas nav daudz, bet pietiekami, lai norobežotos no kaimiņiem. Nolēmām arī, ka nevienam neprasīsim ne traktoru, ne palīdzību. Iepazināmies ar cilvēkiem, kuri dārzeņus audzē siena vālos. Šis ir ļoti ērts dārza kopšanas veids. Arī lopu mums nav, tikai sunītis un kaķītis. Un divi seski, kuri atceļoja mums līdzi no Anglijas."
Podniecība kā hobijs Agnesi saista jau pāris gadu, taču Anglijā ar kaut ko tādu nodarboties nebūtu iespējams. "Gribu apgūt Latvijas tradicionālos amatus – podniecību un klūdziņu pīšanu. Ar klūdziņām man iet gausāk, bet ar podniecību viss aizsākās, piepalīdzot Turku pagasta pirtniecei Kristīnei Šišlovai. Šovasar viņa sāka būvēt māla pirti – galvenais pirtnieces padomdevējs bija podnieks Einārs Dumpis no Vidzemes. Iepazināmies, sākām runāt, un podniekam izteicu savu vēlmi mācīties,» stāsta Agnese un turpina: "Astrīda Leščinska ieteica ar projekta palīdzību iegūt līdzekļus materiālu iegādei un meistarklasēm, un viņa šo projektu uzrakstīja. Viss notika strauji – jau 1. septembrī sāku darboties, bet septembra beigās Āraišu pilī no cepļa izņēmu pirmos darbus. Pēc tam no Astrīdas uzzināju, ka ir pieejama virpa, un tagad man tā ir. Varēšu pati sākt mājās virpot! Pietrūkst vēl tikai izejmateriāla un mazo instrumentu. Esmu iecerējusi pamācīties arī pie kāda latgaliešu podnieka. Ceru, ka atradīšu savu ceļu, savu rokrakstu šajā amatā. Bet nebiju domājusi, ka tas ir tik grūts darbs. Toties tik interesants! Vēl jāiemācās mājās pašai maizīti cept."
Šogad aprīlī Agnese bija aizbraukusi pie māsas Anglijā uz mēnesi pastrādāt un arīdzan pati sev līdz galam formulēt, vai vēl kādreiz tajā valstī gribētu atgriezties: "Mani tur gaidīja darbā atpakaļ. Bet – nē. Sajutu, ka man tur vairs nav ko darīt. Gribējās mājās. Manas mājas tagad ir šeit."
Dumpnieciskais uzvarēja
Līvānos satiekam arī kafejnīcas 5. elements saimnieci Lindu Upīti. "Anglijā biju tikai gadu. Tas bija laiks, kas man piešķīra pašapziņu: citi var, kāpēc lai es nevarētu!" par saviem uzņēmējdarbības pirmsākumiem stāsta Linda.
Taču ar viņu mēs tiekamies citās telpās – blakus kafejnīcai atrodas ēka, kurā savulaik bijis pasts, vēl pirms tam kinoteātris, vēl senākos laikos – kultūras centrs. Pašlaik Linda ir jauna projekta realizācijas noslēguma posmā – šeit top viņas izlolotais centrs māmiņām ar bērniem līdz skolas vecumam. Telpa ir izremontēta, atliek tikai iekārtot. Linda nenoliedz – Lielbritānijā gūtā pieredze viņai ļāvusi vairāk uzdrīkstēties iet un darīt, un nebaidīties riskēt.
Bet aizbraukšana bijusi tāda jaunības spīts – tiklīdz sasniegusi 18 gadu vecumu, 11. klasē Linda, mammai nezinot, izņēmusi dokumentus un nolēmusi: "Dzīvošu Rīgā un mācīšos Rīgā! Jau pēc 9. klases vēlējos mācīties tūrisma un restorānu vadības specialitātē, bet mamma mani nepalaida. Taču dumpnieciskais uzvarēja, un 18 gados nokļuvu Rīgā, pabeidzu vakara ģimnāziju un paralēli strādāju. Tad sapratu, ka vēlos izmēģināt – kas ir tas, kāpēc citi brauc strādāt uz ārzemēm. Braukšu es arī!"
Taču Linda bija pārliecināta, ka atgriezīsies. Viņa dzīvoja Bredfordā, kā pati raksturo, pakistāņu pilsētā, kur Anglijas pamatiedzīvotāju ir ļoti maz. "Man paveicās, ātri iekārtojos labā darbā – strādāju darbā iekārtošanas aģentūrā, tulkoju. Tad pastrādāju fabrikā, kur nosūtīšanai uz veikaliem saiņoju Ziemassvētku atklātnītes. Tas gan bija īsts angļu kolektīvs – ar visiem tā sadraudzējos! Atalgojums labs. Pēc tam jau strādāju pie datora, koordinēju kurjeru darbu. Taču vienā dienā izdomāju: pietiek, gribu atpakaļ uz Latviju!"
2012. gadā, ar ģimeni atgriezusies Līvānos, Linda kādu laiku strādājusi vietējā pārtikas veikalā, tad kebabnīcā, taču viņas mērķis bija veidot savu uzņēmumu, strādāt sev un Līvānos izveidot plašāku ēdināšanas iestādi: "Anglijā tikos ar uzņēmējiem, runājām, sapratu – Lielbritānijā, veidojot uzņēmumu, birokrātiskais process ir vienkāršāks. Mazos uzņēmējus valsts vairāk atbalsta ar atvieglotu nodokļu politiku. Tāpēc arī tur nav ēnu ekonomikas. Pie mums diemžēl mazie uzņēmēji ir neaizsargāti – nav atvieglojumu uzņēmējdarbības sākšanai, netiek dots laiks nostabilizēties, nav nodokļu atvieglojumu. Un ir milzīga birokrātija." Bet no 5. elementa radīšanas jauno sievieti tas neatturēja – Linda uzskata: "Visu var iemācīties." Lai izveidotu kafejnīcu, Linda Upīte pati rakstīja projektu un saņēma finanšu institūcijas Altum kredīta aizdevumu. Saimniece neslēpj – ziemas periodā izdzīvot ir grūtāk, tomēr četru gadu laikā kafejnīcas piedāvājumam tikai vienreiz celtas cenas. Vietējie šo vietu ir iecienījuši.
"Gan privāti, gan kā kafejnīcas pārstāvji piedalāmies dažādu pasākumu organizēšanā pilsētā. Jau otro gadu pēc kārtas, brīvprātīgi piedaloties arī maniem kafejnīcas darbiniekiem, Līvānos organizējām 1. septembra pasākumu ģimenēm ar bērniem. Arī kafejnīcā esam rīkojuši Ziemassvētku pasākumus bērniem," stāsta Linda. Kad viņai vaicā, kāpēc viņa rīko šos bezmaksas pasākumus, Linda atbild – viņai patīk darboties ar bērniem: "Jo bērniem piemīt neviltots prieks un tas sniedz gandarījumu." Lindas desmitgadīgais dēls Armands esot mammas iedvesmas avots. "Atceros, kad nācu mājās no darba kebabnīcā – noraizējusies, neapmierināta, Amands pienāca klāt un teica: "Tad atver savu kafejnīcu un dari tā, kā pati gribi!" Kāpēc gan ne? Tagad dēls man ļoti palīdz 1. septembra projektos. Viņš pasaka priekšā, kādas atrakcijas pasākuma dalībniekiem piedāvāt. Viņš man ir domātājs. Protams, projekta attīstības gaitā mājās pavadu mazāk laika, bet dēls man ir saprotošs. Nepārmet," pasmaida Linda.
Viņas aicinājums ir vadīt kolektīvu: "Uzņēmējdarbībā risks pastāv vienmēr. Pazaudēt var visu. Var būt pa vidu, un var būt augšā. Mans mērķis ir būt pa vidu, taču, ja jāizvēlas – pašai būt algotai darbiniecei vai vadīt –, es izvēlos vadīt un dot darbu vēl citiem cilvēkiem. Anglijā man bija izzināšanas periods, bet Latvijā redzu, ka šeit var sasniegt to pašu. Tikai šeit ir jāstrādā tāpat, kā strādā tur. Ja nestrādāsi, neviens neauklēsies."
Lindai patīk ceļot, uz ārzemēm viņa aizbrauc katru gadu, mājās atved svaigas idejas, jaunas receptes un interesantus apkalpošanas knifiņus, ko pārņemt savā kafejnīcā: "Ir labi aizbraukt uz nedēļu vai divām un saprast, ka viena no labākajām izvēlēm manā dzīvē bijusi atgriešanās Latvijā, kaut arī mazpilsētā. Es tiešām nezinu labāku vietu par Līvāniem."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Viena no labākajām izvēlēm bijusi atgriezties saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.
MARE
:)
solon