Ir arī riski. Jo ietekmīgāka iestāde ar lielāku kontroli pār dziļāku naudas plūsmu, jo lielāka jezga ap tās vadību. Jāņem vērā, ka Latvijas valstij joprojām pieder ļoti dažādi īpašumi, tātad, lai to specifika tiktu ņemta vērā, jaunveidojamā pārvaldošā iestāde varētu uzblīst. Tomēr jebkurā gadījumā virziens ir pareizs.
Kustība tajā notiek lēni - iesaistītās amatpersonas par iemeslu min gaidāmās politiskās izmaiņas. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka šāda īpašumu inventarizācija spiestu risināt arī citus sasāpējušus jautājumus. Piemēram, jo īpaši dažādu kultūras celtņu gadījumā nereti saduras valsts un pašvaldības intereses, proti, īpašums it kā pieder vienam, radošo saturu finansē otrs, piedevām mūžīgā aicināšana piedalīties ar finansējumu ar saukli «vai tad jums pašiem nemaz nevajag?!». Šajā procesā var nākties saskarties arī ar nepieciešamību prognozēt, kādas varētu būt valsts vajadzības un intereses attiecībā uz privātīpašumiem, kuru īpašnieki netiek galā ar to uzturēšanu/attīstīšanu, savukārt valsts interesēs ir nepalaist situāciju pašplūsmā (te runa ir gan par arhitektūras un dabas pieminekļiem, gan pat stratēģiski svarīgiem biznesa uzņēmumiem).