Vilnītis: Ar "oligarhu lietu" kāds taisīja biznesu

Fragmenti no intervijas:

Kopš noplūdināti iepriekš nepubliskoti sarunu ieraksti, iespējams, no tā dēvētās oligarhu lietas izvērtusies diskusija un pārmetumi, vai tiešām ne visas pirms pieciem septiņiem gadiem viesnīcā Rīdzene noklausītās sarunas bijušas nodotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izmeklētāju un prokuroru rīcībā un kā vainas dēļ.

Operatīvās informācijas "saimnieks" ir operatīvais darbinieks, kura lietvedībā atrodas lieta, un viņš vispilnīgāk, visobjektīvāk, plašāk zina, kas ir tajā lietā, ko var izmantot, ko nevar. Un, protams, operatīvo darbinieku kontrolē tiešais priekšnieks – nodaļas priekšnieks, ja tā ir Operatīvo izstrāžu nodaļa, šajā gadījumā tas bija Jurašs, un virs Juraša bija atbildīgais par operatīvo darbu, viņa tiešais priekšnieks Strīķe. Tāda bija tā hierarhija.

KNAB priekšnieks operatīvo lietu principā nelasa, arī prokurori reti kad to dara. Kad prokuratūrai lūdz atļauju pagarināt operatīvo izstrādi, parasti uz prokuratūru nes pārskata izziņas par to, kas lietā ir, kas šajā konkrētajā laika posmā ir konstatēts. Detaļās un niansēs parasti neskatās. Līdzīgi pieņem lēmumus arī tiesa, sankcionējot speciālos operatīvos pasākumus.

No jūsu teiktā iznāk – ja uzraugošais prokurors labi gribētu ierakties, iedziļināties lietā, viņš varētu tikpat labi arī izprasīt visu operatīvo lietu. Tas, ko jūs sakāt, ir akmens prokuratūras dārziņā.

Bet ne jau prokurora Lejas. Viņš operatīvo lietu neuzraudzīja, Leja redzēja tikai tos materiālus, kuri bija deklasificēti no slepeniem, kļuvuši par krimināllietas materiāliem. Operatīvo lietu uzraudzīja citi prokurori – tas ir Masaļskis ar savu nodaļu [Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas virsprokurors Ingemārs Masaļskis – red.]. Kad lietai iet uz prokuratūru prasīt pagarinājumu vai lietu paņem pārbaudei, tad arī iet ar visām lietām un prokurors skata. Protams, būsim reāli – simtiem lapaspušu ne jau visu prokurors izlasa, bet lasa un skatās. Vadoties pēc pārskata izziņas, kāds moments ieinteresē, paskatās, pārbauda, vai pamatoti, atbilstoši, lai lemtu, vai akceptēt šos operatīvos pasākumus vai termiņa pagarinājumu. Ja tas velkas gadiem, tur var būt arī 15–20 sējumu. Masaļska nodaļai, nevis prokuroram Lejam būtu jāuzdod tagad jautājumi, jo viņi bija tie, kas akceptēja operatīvo darbību pagarināšanu un iepazinās ar visiem operatīvās lietas materiāliem, par būtiskākajām lietām un faktiem informējot ģenerālprokuroru. Es domāju, Masaļskis nohalturēja.

Jūs kā toreizējais KNAB priekšnieks varat atbildēt, kāpēc "oligarhu lieta" izgāzās?

Es pieļauju, ka šādas sarunas ir bijušas. Mēs visi saprotam, ka valstī ir noticis daudz nelikumību, iespējams, arī šie cilvēki ir piedalījušies pie valsts kabatas patīrīšanas, bet tam ir jābūt pierādītam. Kāpēc personas, kas korupcijas apkarošanā strādājušas 20 gadu, to nav pierādījušas? Kaut vai vienā epizodē augstākā līmeņa korupciju? Pēc pirmā darbības gada un saņemtās informācijas es pārstāju ticēt dažiem vadošajiem KNAB darbiniekiem.

Kāds ar šo lietu uztaisīja biznesu. Es pateikšu vēl vairāk – tas viss tika notirgots. Ar šo lietu kāds uztaisīja biznesu.

Sabiedriski būtiskāks noteikti ir jautājums – kāpēc, noklausoties un redzot faktūru, ka ministram, iespējams, ir nedeklarēts īpašums, otrkārt, ka viņš valdībā sekmējis  lēmumu pieņemšanu kāda interesēs, uz karstām pēdām netika izdalīta lieta?

Nu, ja tādi fakti bija, protams, tas bija jāliek galdā. Bet tas vēlreiz pierāda, ka šāda operatīvi iegūta informācija visbiežāk tiek izmantota nevis noziedzīgu nodarījumu apkarošanai, bet politisku procesu ietekmēšanai, arī biznesa interesēm un savstarpēju attiecību kārtošanai.

Domāju, ka, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, vēl kādas sarunas noplūdinās. Tikai nesaprotu vienu – kāpēc no prokuratūras, SAB un DP neseko reakcija, mēs skaidri redzam, ka ir pazīmes klasificētas informācijas noplūdināšanai.

Atsevišķām biroja amatpersonām vienmēr ir bijuši labie korumpanti un sliktie, piemēram, KNAB bija jāsniedz Valsts prezidentam atzinumi par pretendentiem uz valsts ordeņiem, un pie vieniem uzvārdiem parādījās mūsu atzinumi, ka cilvēkam ir slikta reputācija, bet pie citiem uzvārdiem neparādījās, lai gan informācija bija. Vai, piemēram, virzot kādu amatpersonu amatā bez pierādījumiem, radās mistisks viedoklis par neatbilstību, tāpat kā saraksti ar vēlamajiem kandidātiem. Skaidras atbildes man nekad uz šādu selektīvu attieksmi nav bijušas. Kā interesēs tas Latvijā tika gadiem ilgi darīts?

Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 13.jūlija, numurā!