Gadījumos, kad amatpersonas atvaļinājuma laikā ir svētku diena, kas ir sestdienā vai svētdienā, šī diena netiek ieskaitīta atvaļinājumā un tādējādi netieši tiek palielināts atvaļinājuma apmaksājamo dienu skaits. Piemēram, pērn Līgo diena bija sestdienā un Jāņu diena bija svētdienā. Amatpersonas, kurām atvaļinājums iekrita šajos datumos, papildu saņēma divas apmaksātas darba dienas atbilstoši darba likumā noteiktajam, ka atvaļinājumā neskaita svētku dienas.
Turklāt no iesnieguma par atvaļinājuma piešķiršanu noformēšanas ir atkarīgs, vai amatpersona saņems papildu apmaksātas darba dienas. Valsts kontrole secinājusi: ja amatpersona 2012.gadā lūdza atvaļinājumu piešķirt vienu nedēļu no 22.jūnija, tad saņēma papildu divas apmaksātas darba dienas. Ja amatpersona lūdza atvaļinājumu piešķirt, norādot konkrētas dienas, piemēram, 22.jūnijā, 25.jūnijā, 26.jūnijā, tad tā nesaņēma papildus apmaksātas darba dienas. Savukārt dažādi var interpretēt situāciju, ja amatpersona ikgadējā atvaļinājuma daļu lūdza piešķirt no 22.jūnija līdz 25.jūnijam.
Valsts kontroles ieskatā izveidojas nevienlīdzīga situācija - tās amatpersonas, kuru atvaļinājumā iekrīt svētku dienas, kas ir arī brīvdienas, var saņemt papildus apmaksātas darba dienas, savukārt tās amatpersonas, kuru atvaļinājuma laikā neiekrīt svētku dienas, kas sakrīt ar sestdienu vai svētdienu, ikgadējā atvaļinājuma ilgums ir četras kalendāra nedēļas un nav tiesību uz atpūtas dienām.
Rosināts arī izvērtēt, kā rīkoties, ja ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikā ir Vasarsvētki un Mātes diena, kuras vienmēr ir svētdienā.
Valsts kontroles norādes uzklausījusi Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija, lūdzot Finanšu ministriju (FM) sniegt skaidrojumu par atvaļinājuma piešķiršanu un izvērtēt, vai Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības līgumā būtu nepieciešami grozījumi.
FM savā atbildes vēstulē norāda, ka Latvijā atvaļinājums tiek skaitīts kalendārajās nedēļās. Ja valsts un pašvaldību institūcijās pārietu uz atvaļinājuma ilgumu, kas būtu izteikts konkrētā darba dienu skaitā, piemēram, 20 darba dienas atvaļinājuma laikā, tas radītu nevienlīdzību starp valsts un privātā sektora darbiniekiem.
Atvaļinājuma piešķiršanā valsts un pašvaldību institūcijās tiek piemērotas Darba likuma normas, tādējādi grozījumi primāri būtu veicami Darba likumā. FM arī norāda, ka privātā sektora pārstāvji nav identificējuši problēmas ar darba likumā iekļautā regulējuma piemērošanu un nav izteikuši priekšlikumus grozījumiem.
FM raksta: lai meklētu risinājumus nevienlīdzības novēršanai starp valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs nodarbinātajiem, kā arī izvērtētu saudzīgāka regulējuma iespējamību, būtu nepieciešama konceptuāla vienošanās par Atlīdzības likuma un Darba likuma grozījumiem. Veiksmīgs risinājums iespējams, tikai vienlaikus risinot jautājumu gan valsts, gan privātajā sektorā, jo Atlīdzības likuma grozījumi bez atbilstošas normatīvā regulējuma maiņas Darba likumā veidos nevienlīdzību starp valsts un privātajā sektorā nodarbinātajiem.
Jebkuri grozījumi, kas skar darbinieku un darba devēju intereses un tiesības, jāsaskaņo ar sociālajiem partneriem, atzīmē FM.
FM arī secinājusi, ka Latvijas normatīvajos aktos trūkst skaidras norādes par to, ka apmaksātajā atvaļinājumā netiek ieskaitītas tādas brīvdienas, kas noteiktas darbdienā, ja svētku dienas - 4.maijs un 18.novembris - iekritušas sestdienā vai svētdienā.
FM atzīmē, ka Latvija ir ratificējusi konvenciju par apmaksātu atvaļinājumu. Tā paredz, ka valsts svētku dienas un parastās brīvdienas - neatkarīgi no tā, vai tās iekrīt kārtējā atvaļinājuma laikā vai ne - netiek ieskaitītas minimālā ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā.
FM arī norāda: Latvija likumos noteikusi, ka atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas. Līdz ar to nav būtiskas nozīmes tam, kurās dienās iekrīt svētku dienas, jo atvaļinājums par šīm dienām tiek pagarināts. Atšķirības ir gadījumos, kad svētku dienas iekrīt nedēļas atpūtas dienās un gadījumos, kad tās iekrīt darba dienās. Proti, ja svētku diena iekrīt atvaļinājuma laikā esošā darba dienā, tad atvaļinājums par šo dienu tiek pagarināts, bet kopīgais apmaksāto atvaļinājuma dienu skaits var palikt nemainīgs. Taču tāpat iespējamas situācijas, kad to darba dienu skaits, kuras amatpersona pavada atvaļinājumā, šādā gadījumā samazinās, ja atvaļinājums tiek pagarināts uz atpūtas dienu (sestdienu, svētdienu) rēķina.
Tādējādi rodas nevienlīdzīga situācija starp amatpersonām, kam viena vai vairākas svētku dienas atvaļinājuma laikā iekrīt darba dienā, un tām, kam viena vai vairākas svētku dienas atvaļinājuma laikā iekrīt atpūtas dienā.
FM norāda, ka atvaļinājumu piešķir, darbiniekam un darba devējam vienojoties, un darba devējam ir pienākums pēc iespējas ņemt vērā darbinieka vēlmes. Darbiniekam jāapzinās, ka, ņemot četru kalendāra nedēļu atvaļinājumu tādā mēnesī, kura darba dienās iekrīt vairākas svētku dienas, viņam atvaļinājums pagarināsies par šīm svētku dienām, kā rezultātā apmaksājamo darba dienu skaits atvaļinājuma laikā būs tāds pats kā darbiniekam, kuram atvaļinājuma laikā neiekrīt svētku dienas.