Pašlaik Latvijas sabiedrībā valda ekonomiskās krīzes izraisīta neapmierinātība. Situācijā, kad valsts tautsaimniecības stāvoklis jau trešo gadu projicē negatīvu ietekmi uz ikviena valstī dzīvojošā indivīda personīgo dzīvi, radot nestabilitāti eksistenciālās izdzīvošanas bāzes līmenī, tas neizbrīna.
Pārsteidz tas kā, neapmierinātība, kurai būtu jāvēršas pret izpildvaru, kuras tiešā kompetencē ir veikt nepieciešamās darbības ekonomiskās situācijas atveseļošanai, t.i. valdību, tiek virzīta citā gultnē.
Šobrīd notiekošais – trīs politiķu - trīs politisko spēku līderu (nu jau divu), pasludināšana par oligarhiem, atbildības neprasīšana no valdības, rada bažas par apzinātu manipulāciju ar tiesiskumu, jo samilzusī sabiedrības neapmierinātība, atbilstoši politekonomijas hrestomātiskajām formulām, tiek profesionāli novadīta pa sāņus ceļu, rādot visu nelaimju sakni – trīs oligarhus.
Izskatās, ka sociālās psiholoģijas teorija, kas māca, ka sabiedrības saliedēšanai cīņā pret kopējo ienaidnieku, var izmantot konfliktus, sabiedrības neapmierinātība ar esošo situāciju, tiešām tiek izmantota kā instruments sociālo grupu saliedēšanā, apzināti novirzot sabiedrībā esošo spriedzi no reālajiem atbildīgajiem-valdības un valdošās koalīcijas- uz cīņu pret iezīmēto ienaidnieku – oligarhiem. Kas tad īsti ir oligarhs? Oligarhijas definīcija valsts varas formu strukturizācijas ietvaros jau vairāk nekā divtūkstoš gadus ir nodarbinājusi politikas pētnieku un filozofu prātus.
Platons pastāvošās valsts formas grupēja atbilstoši tajās dominējošam varas tipam un šādas klasifikācijas rezultātā secināja, ka pastāv četras sliktas valsts formas: timokrātija – valda varaskārie un godkārīgie; oligarhija - valda bagātākie; demokrātija - valda brīvo pilsoņu vairākums, taču īstenībā nav nekādas kārtības; tirānija - visi brīvie pilsoņi pakļauti viena pavēlnieka patvaļai. Savā darbā “Valsts” Platons oligarhiju skaidro kā valsts iekārtu, kurā viss atkarīgs no pilsoņa īpašuma. Tajā valda bagātie, bet nabadzīgajiem nav nekādu tiesību piedalīties valsts pārvaldē, jo balsstiesības tiek noteiktas atbilstoši īpašuma cenzam.
Aristotelis, turpinot Platona jēdzienisko izpratni, ar jēdzienu “oligarhija” apzīmēja aristokrātijas sliktāko formu, kur varu īsteno daži sabiedrības sliktākie indivīdi netaisnīgos nolūkos. Šī tēze balstās uz novērojumu, ka vairums klasisko oligarhiju ir cēlušās, valdošai elitei komplektējoties tikai no valdošās “kastas”– pārmantota sociāla grupējuma, kas tika nodalīts savrup no pārējās sabiedrības pēc tādām pazīmēm kā reliģija, radniecība, ekonomiskais statuss, prestižs vai valoda. Šādas elites tiecās īstenot varu viņu pašu grupas interesēs. Itāliešu politikas zinātnieks Gaetāno Moska (Gaetano Mosca) ir izteicis apgalvojumu, ka “valdošā grupa” vienmēr izveido savus oligarhus, kas īsteno varas kontroli neatkarīgi no tā vai oficiālā vara ir piešķirta tautai, monarham, proletariātam vai diktatoram.
Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss apgalvoja, ka viscaur kapitālismā kapitālisti ir tie, kas kontrolē valdību. Viņi radīja izteicienu “valsts ir ekspluatatoru izpildkomiteja”.
1911.gadā vācu sociologs Roberts Mihels (Robert Michels) formulēja oligarhijas dzelzs likumu (iron law of oligarchy), apzīmējot politisko partiju un tirgus koorporāciju neizbēgamo tendenci kļūt par birokratizētām, centralizētām un konservatīvām struktūrām. R.Mihels apgalvoja, ka neskatoties uz to, cik demokrātiska vai autoriāra nebūtu kādas politiskās partijas vai sociālas apvienības sākotnējā ideoloģija un mērķi, nenovēršama ir limitētu grupu un to līderu izveidošanās, kuri efektīgi vadot varu un attīstot precīzu kārtību un ideoloģiju, nodrošina organizācijas izdzīvošanu, iekšējās šķelšanās un ārējās opozīcijas apstākļos. Mihels nonāca pie secinājuma, ka tiekšanās uz oligarhiju ir iepriekšnolemta jebkuras sociālas apvienības dabā.
“Sakot “organizācija” – sakām “oligarhija””, - rakstīja Mihels. Kopumā, analizējot jēdziena vēsturiski doktrināro dimensiju, var konstatēt, ka politikas zinātnieki attiecina šo jēdzienu uz politisko un sociālo organizāciju visām formām, ietverot valstis, politiskās partijas, baznīcas un koorporācijas, tomēr tradicionāli jēdziens “oligarhija” ir ticis izprasts kā dažu personu īstenota despotiska valsts varas forma - vara - kas tiek īstenota savtīgos nolūkos.
Mūsdienās jēdziena “oligarhs” lietojums ir ticis transformēts no augstāminētās vēsturiski doktrinārās izpratnes uz vulgarizēto tā modifikāciju, kas pamatojoties uz šķiru cīņas teoriju uzplauka postpadomju telpā. Tā politiskajā telpā un plašsaziņas līdzekļos sāka dēvēt pārsvarā turīgus cilvēkus, attieksmē pret tiem lietojot šo modificēto jēdzienu kā sociāli psiholoģisku ģenerālklauzulu ar neskaidri negatīvu pazīmju kopumu (varbūtēja neleģitīma lēmumu ietekmēšana, varbūtēja noziedzīgu nodarījumu veikšana, utt.).
Vai Latvijā valda oligarhi? Kā jēdziena “oligarhi” pielietojums atbilst konstitūcijā noteiktajam valsts tiesiskajam pamatam – Latvija ir demokrātiska republika? Jēdzienu savienojums “demokrātiska republika” Latvijas Satversmē nosaka likuma virsvadību un visu valsts iedzīvotāju vienlīdzību likuma priekšā, tādejādi kvalificējot valsts pamatprincipu, no kura tiek atvasināti visi pārējie demokrātiskas republikas principi, kā arī tiek interpretēti jēdzieni, tajā skaitā arī jēdziens “tiesiskums”, kura tvērumā ietilpst arī Satversmes 92.pantā noteiktais: “[..] Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. [..].”.
Pie tam vaina saskaņā ar likumu ir atzīstama tikai par tādu nodarījumu, kuru par prettiesisku kvalificē valsts attiecīgās likumu normas. Lai arī, kā redzams no augstākminētās jēdziena “oligarhija” ģenēzes, katrā tā vēsturiskās un doktrinārās izpratnes posmā, jēdziena saturiskā kodola fokusējums ir bijis dažāds, neviens šī jēdziena izpratnes modelis ar dispozīciju “oligarhs” nav pozitivizēts normatīvajos aktos kā neatļauta darbība vai noziedzīgs nodarījums, kas atbilstoši vispārējam tiesību principam ”bez likuma nav soda” (nulla poene sine lege), izslēdz šo jēdzienu no normatīvi tiesiskās dimensijas.
Līdz ar to jēdziens “oligarhs” ir uzskatāms par sociāli psiholoģiskās dimensijas fenomenu un tā pielietojums šībrīža Latvijas politiskās cīņas ietvaros ir vērtējams kā manipulācija ar sabiedrisko apziņu, radot jaunu ārpus tiesiskuma jēdzienam esošu noziedzīga nodarījuma dispozīciju “oligarhs” ar tai pieskaņotu sankciju – rituālo sadedzināšanu un principiālu nomelnošanu, kuru izpilda sabiedriskā tiesa, kas darbojoties pretēji Satversmē noteiktajam, ir kvalificējama kā mūsdienīgas linča tiesas paveids.
Pat, ja jēdziena “oligarhs” lietošana ir tikai mājiena došana par pretiesisku darbību veikšanu, tad šo iespējamo darbību satura nekonkretizēšana un likumā noteiktā tiesas procesa apiešana, ir vērtējama kā mētāšanās ar vēsturiski mītizētiem jēdzieniem, tādiem kā, piemēram, Ciklops, ragana vai medūza Gorgona.
Šāda darbošanās ir pretrunā ar Satversmē nostiprināto tiesiskuma jēdzienu, jo bez likuma un tiesas pasludinot kādu par vainīgu, tiek akceptēts princips, ka jebkurš var tikt par tādu pasludināts. Katrs cīnītājs ar oligarhiem ir žagaru pienesējs sārtam, kurā sadedzinām valsts Satversmi un sevi.
Tiesiskums Satversmes izpratnē nozīmē, ka tad, ja kāda rīcībā ir apsūdzoša informācija par jebkuru personu, tai ir jārīkojas tiesiski – respektējot tiesu varas atzara ekskluzīvās tiesības - spriest tiesu par jebkura indivīda vainu. Valsts prezidenta sirdsapziņa nav tiesiska kategorija. Arī tad, kad ir izlemts dibināt jaunu partiju. Pat viduslaikos, „raganu medību” posmā, tām pirms sadedzināšanas uz sārta bija jāatzīstas, un šo atzīšanos, kā atceramies, iegūt talkā nāca inkvizīcija.
Domājot par nākotni rodas bažas, vai Latvija no demokrātiskas republikas nav ceļā uz despotiski totalitāru valsti, kur cīņā par varu, indivīdu apvainošana un iznīcināšana revolucionāras pārliecības un sirdsapziņas vārdā, pūļa aplausu pavadībā kļūs par ikdienišķu praksi.
Taisnīgā