Vulgarizētais tiesiskums jeb "piemet, piemet žagariņu"

Vēl jau nav doktore,vien doktorante. Ja turpinās šādā garā izpausties,tad nez,vai kļūs par doktori,jo pārāk rupjiem un pārāk baltiem diegiem sadrākelēts šis neveiklais darinājums vadonim Minhauzenam par godu.

Ha ha - tad redz, kāpēc šī pseidoerudīcijas lēkme. Sākumā domāju, ka tāpēc, lai pateiktu, ka "es zinu tādus vārdus kā Moska un Mihelss", bet, izrādās daudz prastāk. Vulgāras priekšvēlēšanu aktivitātes. Nu jā, "Katrs cīnītājs ar oligarhiem ir žagaru pienesējs sārtam, kurā sadedzinām [Šlesera interpretāciju par ] valsts Satversmi un sevi".

Taisnīgā, A.Ozola ir juridiskā doktorante + raksts ir pietiekami atturīgs un balstīts uz faktiem un loģisko domāšanu. Cik gan īsti latviskā garā Jūs Taisnīgā meklējat taisnību :D

Vāvoļošana par "acīmredzamajiem notikumiem un rīcībām" noveda pie holokosta un cīņas pret tautas ienaidniekiem. Ja "acīmredzamo notikumu un rīcību" analīze noved pie secinājumiem, tad ar tiem jādodas pie tiesībsargiem. Spriest tiesu ir tiesu varas ziņā. Viss pārējais ir šmucīgas politiskas spēlītes.

Bez liekām emocijām uzrakstītais saturīgais raksts par vārda "oligarhs" vēsturisko izcelšanos. Un ko tas mums palīdz skatoties uz mūsu likumdevēja balsošanas īpatnībām? Tas, kas Saeimas namā notika, tur varētu notikt arī, ja tajos krēslos sēdētu 100 simtlatnieki. Tā pat kā līdz šim viņiem ar kartīti vai īkšķi parādītu kā jābalso un viņi nobalsotu. Valstij lētāk gan tas būtu. Tas, ka kādam, kas likuma pantus nesaprot, pasaka priekšā, jau pat nebūtu sliktākais. Sliktākais ir tas, ka tur balsojumi tiek pieņemti nevis valstij par labu, bet valstij par sliktu. Vai aiz iemesla, lai kādam oligarham būtu labums vai lai koalīcijai ieriebtu, vai vienkārši lai nodemonstrētu savu varu. Un par oligarhiem nevajag uztraukties. Nebūs jau nekāda Lielā franču revolūcija, ne Oktobra revolūcija. Viņus pašus nelikvidēs, mantu neatņems, varēs nesadalot uzmanību nodarboties ar saviem biznesiem. Saprotu, ka "oligarhu taustekņi" stiepjas tālāk par tiem 100 krēsliem, bet tomēr ceru.

Svifts: "(...) juristiem ir princips, ka viss, kas kādreiz tiesā lemts, var tikt likumīgi atkārtots, un tāpēc tie sevišķi cenšas atcerēties visus tos spriedumus, kas vēršas pret taisnību un cilvēku veselo saprātu. Uz šiem spriedumiem ar nosaukumu «precedenti» tie atsaucas kā uz autoritatīviem, lai attaisnotu visnetaisnīgākos uzskatus, un tiesneši nekad nepalaiž garām izdevību rīkoties saskaņā ar šiem precedentiem. Iztiesājot sūdzības, tie cītīgi izvairās iedziļināties lietas būtībā, bet skaļi, nikni un garlaicīgi izklāsta apstākļus, kas neattiecas uz šo lietu. Piemēram, manis pieminētajā gadījumā tie nekad nevēlētos izzināt, kādas tiesības manam pretiniekam ir uz manu govi un kā viņš tās var pierādīt, bet interesētos, vai minētā govs ir sarkana vai melna, vai tās ragi ir gari vai īsi, vai pļava, kurā tā ganās, ir apaļa vai četrstūraina, vai govi slauc māj ās vai ganībās, kādas kaites tai bijušas un tamlīdzīgi; pēc tam viņi meklē precedentus, atliek prāvu no viena termiņa uz otru un tad pēc desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem nonāk pie kāda slēdziena. Jāpiemin, ka šai apvienībai ir īpaša valoda un savs žargons, kuru neviens cits mirstīgais nevar saprast, un šajā valodā sarakstīti visi viņu likumi, kurus tie sevišķi cenšas pavairot, tā pilnīgi sajaukdami patiesības un nepatiesības, taisnības un netaisnības būtību; tāpēc būtu vajadzīgs vismaz trīsdesmit gadu, lai izlemtu, vai lauks, ko manu priekšteču sešas paaudzes man atstājušas, pieder man vai kādam svešiniekam, kas dzīvo trīssimt jūdžu attālumā no manis."