"Kad es sāku strādāt par Ceļu policijas priekšnieku 2004. gadā, manā pakļautībā bija vairāk nekā 1200 cilvēku, šobrīd nebūs vairāk par 700 tādu cilvēku, kas uzrauga ceļu satiksmi. Viena daļa no viņiem ir ne īsti ceļu policisti, ne īsti patruļdienesta darbinieki. Tagad ceļu policistu var norīkot šķirt ģimenes skandālu, kamēr trūkst cilvēku, kas varētu uzraudzīt ceļu satiksmi," spriež Zivtiņš.
Viņš asi kritizē fotoradaru trūkumu uz Latvijas ceļiem, uzsverot, ka tā rezultātā pieaudzis bojāgājušo skaits. "Ja fotoradaru darbība tiktu attīstīta, es domāju, mēs nebūtu nonākuši pie tādas situācijas, kādā esam šobrīd, kad mums ir bojāgājušo pieaugums, ir ievainoto pieaugums. Man nepatīk tā salīdzināt, bet ir aprēķināts, ka arī naudas ziņā viens bojāgājušais valstij izmaksā 300 tūkstošus latu. Manā skatījumā vajadzēja pārdalīt resursus, domāt citā virzienā, bet nevajadzēja šo grūti radīto sistēmu jaukt."
Taujāts par iespēju noteikt, ka varētu būt kāds ātruma pārkāpuma solis, kuru fotoradars nefiksē kā pārkāpumu, Zivtiņš kļūst pavisam skarbs. "Lai man Timrots un viņa atbalstītāji piedod, bet es viņu gribu salīdzināt ar Breivīku. Jo, tikai pateicoties tai ažiotāžai un visatļautībai, kas notiek uz ceļa, mums ir tik daudz bojāgājušo. Kādi plus 15 km/h!? A kāpēc ne plus 20 km/h? Tā varam turpināt. Policijai ir jāizvērtē konkrētās vietas bīstamais ātrums. Ja viņi grib, lai liek kaut vai plus 50 km/h, bet, ja uzskata par pareizu, lai liek kaut vai no pirmā kilometra."
Visu Sandra Toča interviju ar bijušo Ceļu policijas priekšnieku Edmundu Zivtiņu lasiet trešdienas, 20.novembra, laikrakstā Diena!