Fragments no intervijas:
Ieskatoties komisijas interneta vietnē, redzam korekti, pietiekoši konkrēti noformulētus komisijas darba mērķus. Komunikācija ar sabiedrību - iespēja sekot līdzi komisijas darbam - ir ļoti atzīstamā līmenī. Ļoti labi - tas teikts bez ironijas. Tomēr pieļauju, ka lielai daļai sabiedrības nav skaidrs, ko šāda komisija - lai cik labi būtu tās nodomi - objektīvi vispār var izdarīt. Kādas ir šādas komisijas pilnvaras un iespējas?
Jāsaka, ka man pašam darba gaitā ir radusies par šo jautājumu, saku pilnīgi nopietni, zinātniska interese. Esmu savas atziņas, kā saka, uzlicis uz papīra, un tās faktiski ir Satversmes 26. panta komentārs. Pētot, kā šis pants savulaik tika pieņemts, atradu, ka jau tad par to bija diezgan nopietna cīņa. Mēs runājam par 1920.-1921. gadu. Bija divi virzieni, turklāt gribu uzsvērt, ka neviens tur nebija kaut kāda "Maskavas roka" vai tamlīdzīgi. Tomēr jau tad bija jūtams, ka sociāldemokrāti tā kā orientējas uz atrašanos opozīcijā un attiecīgi viņi - piemēram, ja lasām Fēliksa Cielēna runas - gatavoja sev instrumentu darbam opozīcijā. Mums gan te mūsdienās diezgan nepamatoti runā par Latvijas Satversmi kā Veimāras konstitūcijas klonu, tomēr konkrētajā gadījumā ideja tiešām nāk no Veimāras republikas konstitūcijas. Un tā laika stenogrammās mēs redzam, ka, debatējot par šādu komisiju vajadzību vai tieši otrādi, tiek lietots vārdu savienojums "opozicionāras komisijas". Un, ja mēs paskatāmies uz šādām komisijām pirmajā neatkarības posmā un arī pēc valstiskuma atjaunošanas, tad faktiski tā arī ir. Šīs komisijas ir politiskās cīņas instruments. Jau sākumposmā viens no Satversmes "tēviem" Ansis Petrevics norādīja, ka šādu komisiju mērķis nav veikt izmeklēšanu šī jēdziena tiešā nozīmē, mērķis ir parlamentārās varas kontrole pār izpildvaru. Vai valdība kādā konkrētā jautājumā ir izdarījusi visu, kas bija tās iespējās, kā tā ir strādājusi utt. Šādas komisijas ir parlamentārā rīkste!
Arī mūsu komisijas gadījumā ir tā, ka mēs būtu populisti, ja klaigātu, ka tiesībsargājošās iestādes slikti veic traģēdijas izmeklēšanu utt. Nē, mēs tā nedarām, mēs strādājam paralēli. Var jautāt: nu un tad? Sāksim ar to, ka pats veids, kā šī komisija strādā - tiešraides utt. - maina uzaicināto amatpersonu attieksmi. Tas nav mans nopelns, palūgšu nepārprast. Vienkārši esmu tiešām redzējis, kā amatpersonas nāk ar tādu smaidiņu «uz to cirku», bet tad viņi apsēžas, saprot, ka ik vārds no viņu teiktā tiek nofiksēts, ka to redz cilvēki... Un tad vienam otram sāk rociņas mazliet drebēt. Un viņš divreiz apdomājas, ko saka. Un arī policija un prokuratūra saprot, ka mēs viņiem elpojam pakausī. Sākumā pats biju skeptisks pret sēžu tiešās translācijas ideju, jo sapratu, ka tad dažiem būs kārdinājums uzvesties... citādi nekā tad, ja translācijas nebūtu, tomēr tagad redzu šāda formāta priekšrocības.
Bet vai jums kā profesionālam juristam nerodas sajūta - uzklausot uz komisijas sēdēm uzaicinātos -, ka jūs tur varat kaut uz galvas stāvēt, bet ir perfektas atrunas: "tolaik likumdošana bija tāda", "toreizējais regulējums neparedzēja". Un formāli tā arī ir.
Jautājumu sapratu, bet tas ir jautājums visai valstij. Un - tā neliela atkāpe - strādājot šajā komisijā, esmu arī sajutis, cik diemžēl liela nozīme ir tam, ka mūsu Saeimā nav nekāda analītiskā dienesta. Vienīgajā no Baltijas valstīm un, pieļauju, arī vienīgajā no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Mums Saeimā ir tikai bibliotēka... Šādā situācijā viss faktiski ir atkarīgs, kāds konkrētais deputāts ir kā personība, cik ļoti viņš pats grib skaidrot, meklēt informāciju, sagādāt tās tulkojumu vajadzības gadījumā utt. Atgriežoties pie jūsu jautājuma - tur jau tā lieta, ka runa ir par veselu problēmu samezglojumu. Piemēram, iepirkumu regulējums - skaidrs, ka, ja tu izvēlies lētāko, tad par ko tu brīnies?!
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 12.marta, avīzē Diena!