Solžeņicinam pēdējos mūža gadus bija trausla veselību un augsts asinsspiediens. Viņš nomira pulksten 23.45 (22.45 pēc Latvijas laika), paziņoja viņa dēls Stepans. Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs ir izteicis līdzjūtību rakstnieka ģimenei.
Solžeņicins kopš 1945.gada pavadīja astoņus gadus padomju spaidu darbu nometnēs un vēlāk atklāja pasaulei šo nometņu sistēmu ar saviem darbiem "Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē" un "Gulaga arhipelāgs". 1970.gadā viņš ieguva Nobela prēmiju literatūrā, 1974.gadā zaudēja Padomju Savienības pavalstniecību un tika izraidīts trimdā.
Viņš dzīvoja Rietumvācijā, Šveicē un ASV, līdz 1994.gadā atgriezās Krievijā. Kopš atgriešanās viņš ir kritizējis rietumus un pēcpadomju Krievijas attīstību.
Francijas prezidents Nikolā Sarkozī pieminēja Solžeņicinu kā "vienu no 20.gadsimta Krievijas dižākajām sirdsapziņām". "Viņa nesamierināmība, ideāli un ilgais, notikumiem pilnais mūžs padara Solžeņicinu par stāstu varoni, Dostojevska mantinieku. Viņš pieder pasaules vēstures panteonam. Es apliecinu cieņu viņa piemiņai," sacīja Sarkozī.
A.Solžeņicins piedzima 1918.gadā vientuļai mātei Krievijas dienvidu pilsētā Kislovodskā. Viņš iestājās komunistiskajā partijā, piedalījās Otrajā pasaules karā kā padomju artilērists un tika apbalvots par izrādīto drosmi, bet 1945.gadā tika notiesāts par Josifa Staļina kritizēšanu kādā vēstulē un nākamos astoņus gadus pavadīja spaidu darbu nometnēs jeb gulagā.
1953.gada februārī dažas nedēļas pirms Staļina nāves viņš tika atbrīvots no nometnes, bet nākamos trīs gadus pavadīja Kazahstānā, kur saslima un veiksmīgi izārstējās no kuņģa vēža. Pēc tam viņš atgriezās Krievijā un kļuva par skolotāju.
1962.gadā tā sauktā Hruščova atkušņa laikā Solžeņicins kļuva slavens ar noveli "Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē", kas tika publicēta žurnālā "Novij Mir". Sešdesmitajos gados iznāca arī vairāki citi viņa darbi.
1970.gadā Solžeņicins kļuva par Nobela prēmijas laureātu literatūrā, bet atteicās izbraukt no Padomju Savienības, lai to saņemtu, jo baidījās, ka padomju vara viņam neļaus atgriezties. 1971.gadā VDK mēģināja viņu noindēt ar rīcinu. 1973.gadā rietumos tika publicēts pirmais no trim "Gulaga arhipelāga" sējumiem, un padomju prese nosodīja viņu kā nodevēju.
1974.gadā Solžeņicins zaudēja Padomju Savienības pavalstniecību un tika izraidīts trimdā. Dzīvojot ASV Vermontas štatā, viņš pabeidza "Gulaga arhipelāgu". Trimdā viņš arī kritizēja rietumu pasaules morālo pagrimumu un aicināja uz morālu atjaunotni, kuras pamatā būtu kristīgas vērtības.
Solžeņicina pēdējie darbi pēc atgriešanās Krievijā tika uztverti neviennozīmīgi. 2000.gadā iznāca viņa darbs "Divsimt gadu kopā", kurā viņš analizēja ebreju stāvokli Krievijas sabiedrībā un viņu lomu 1917.gada boļševiku revolūcijā. 2006.gada aprīlī intervijā laikrakstam "Moskovskije Novosti" Solžeņicins apsūdzēja NATO sazvērestībā pret Krieviju ar mērķi pakļaut to savai kontrolei.
Pagājušā gada jūnijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins piešķīra Solžeņicinam Valsts prēmiju, bet laureāta sliktas veselības dēļ to viņa vārdā saņēma dzīvesbiedre.