Dienas speciālkorespondents Atis Klimovičs kopš deviņdesmito gadu sākuma Gruzijā pabijis aptuveni 20 reižu, taču komandējums šogad augustā bija īpašs. 8.augustā Krievija nosūtīja savu karaspēku uz Dienvidosetijas reģionu Gruzijā, lai atbalstītu vietējos separātistus, kas ar ieročiem rokās cīnījās pret Tbilisi varu. A.Klimovičs intervijā portāladiena.lv redaktorei Mārai Miķelsonei par pieredzēto Gruzijā
Vai piekrīti teiktajam, ka Gruzija bija kā bumba ar laika degli?
Domāju, ka tas noteikti tā bija — 15 gadu iepriekš ielikts spridzeklis. Ja mēs to pavērotu, kas tur notika, tad redzētu, ka šī situācija nemitīgi saasinajās. Ar Gruziju pat bija tā, ka, atbraucot mājās no komandējuma Gruzijā, nodomāju — pēc 30 mēnešiem atkal noteikti tur kaut kas būs. Bija zināma regularitāte, cik bieži tur ielidojušas Krievijas lidmašīnas. Tā tas bija 90.gados, tā tas bija arī tagad, šajā gadsimtā. Un nemitīgas Krievijas apsūdzības… un Krievijas pilsonības piešķiršana, kā vārdā visa šī operācija ir veikta.
Rietumi mierīgi norija to, ka Abhāzijā pilnīgi bez jebkāda mandāta nepamatoti tika izvietotas Krievijas desantnieku papildu vienības. Pēc tam tur strādāja krievu armijas dzelzceļnieki, sagatavoja dzelzceļu, lai no Krievijas cauri Abhāzijai līdz Gruzijas robežai varētu nogādāt visus kara materiālus. Tagad mēs redzam, ka Krievijas pusei bija tam savi nodomi. Visbeidzot — nedēļu ilga gruzīnu provocēšana ar šaušanu no tā saucamās osetīnu puses. Kāpēc "tā saucamās"? Tāpēc, ka tādas gruzīnu un osetīnu puses sen jau vairs nav, jo šis konflikts sen jau ir starp Krieviju un Gruziju.
Pēc šīs nedēļu ilgās šaušanas Gruzijas prezidents diemžēl neizturēja un uzķērās uz šīs provokācijas, sūtīja savu armiju uz Chinvali.
Kāpēc Rietumu reakcija bija tik vēla?
Neesmu korespondents, kurš strādā Briselē, bet Rietumos Gruzijas kara gadījumā neatzītu iznākumu 0:1. Taču domāju, ka Rietumiem pirmais periods noteikti ir zaudēts. Kad biju Tbilisi, prasīju Latvijas premjerministram Ivaram Godmanim, vai nav tā, ka Rietumi šoreiz Krievijai ir zaudējuši spēli. Premjerministrs teica, ka nē, tik vienkāršoti nevarot uz to skatīties: Rietumu—Austrumu cīņa.
Taču tas, ko mēs redzam, bija Krievija, kas pārsteidza Rietumus, kuri neiedeva Gruzijai MAP jau NATO aprīļa sanāksmē Bukarestē. Šobrīd mēs jau redzam Krievijas armijas karavīru posteņus dziļi, dziļi Gruzijas teritorijā, kur tiem nebūtu jāatrodas.
Tas noteikti apgrūtinās Gruzijas ceļu uz NATO, kā arī apdraudēs iekšpolitisko stabilitāti Gruzijā. Iespējams, Gruzija ies uz ārkārtas vēlēšanām, un arī ekonomiski Gruzija ir cietusi. Ja kravas būs jāved pa galveno maģistrāli no Tbilisi uz valsts Rietumiem un šīs mašīnas pārbaudīs krievu karavīri, tas noteikti nestimulēs nedz biznesu, nedz arī tūrismu.
Vai Krievijas armija ir kļuvusi spēcīgāka?
Par to ir grūti spriest. Krievija Gruzijā sastapās ar daudz vājāku un karam pilnīgi negatavu, militāri un arī ārpolitiski daudz vājāku pretinieku. Ar pretinieku, kas faktiski nebija gatavs nopietni kaut ko darīt. Turklāt pavisam vienkāršās lietās, piemēram, ja ir skaidrs, ka krievu tanki brauks cauri Rokas tunelim, tad to vajadzēja noslēgt. Ir daudzas lietas, kas liecina par to, ka gruzīni karam nebija gatavi.
Krievijas armija neapšaubāmi ir diezgan kaujasspējīga, jo šie cilvēki, kas sastāda armijas kodolu, iziet regulārus treniņus. Tas bija pirmais un otrais karš Čečenijā, pirms tam tā bija Afganistāna. Pirms dažām dienām, kad armija brauca ārā no Gruzijas, es skatījos un mēģināju vērtēt, kāda tad tā izskatās. Jā, varētu teikt, ka tā ir atguvusies, kopš tiem lejupslīdes laikiem, kas bija 90.gados, kad Krievijas armijas virsnieki faktiski nesaņēma nekādas algas. Šobrīd krievu līgumkareivis, kas noslēdz līgumu uz trim gadiem, saņem tūkstoš dolāru mēnesī. Domāju, ka tā ir visnotaļ pieklājīga alga. Armija tiek modernizēta, ir redzami dažādi jauni bruņu automobiļi, bet nedomāju, ka viņi ir stiprāki par amerikāņiem.
Domāju, ka Gruzijai vienīgā cerība ir uz amerikāņiem. Amerikāņi tai var palīdzēt ne tikai militāri. Nopietnu politisko un humāno palīdzību gruzīni var sagaidīt tikai no ASV. Tas ir jāapzinās Gruzijas vadībai, ir jārunā tikai ar amerikāņiem.
Gruzīni nebija gatavi šim karam. Vai Latvijas un Gruzijas armijas ir līdzīgos svaru kausos?
Protams, gruzīni nebija gatavi. Stāstīja pat tādus gadījumus, ka rezervisti, jauni cilvēki, studenti, pie bāzēm pa naktīm sēdējuši pie ugunskuriem un gaidījuši. Bija ļoti daudz neprofesionālisma.
Ja mēs runājam par Latvijas un Gruzijas armijām, iespējams, tas tā arī ir. Viens no piemēriem neprofesionālismam, kas nāk prātā, ir runas par jātnieku vienības izveidošanu Latvijas armijā. Vērojot to, kas vispār var notikt un uz ko militāriem spēkiem jābūt gataviem, runāt par jātniekiem gan nevajadzētu.
Beidzamajos gados Latvija un Gruzija ir centušās savas armijas pilnveidot, profesionalizēt, esam centušies parādīt savu labo gribu, atrazdamies Irākā un Afganistānā. Tur noteikti šie karavīri ir veidojušies par labiem profesionāļiem. Gruzīni šo savu kursa izvēli centās parādīt ar to, ka viņiem 2000 karavīru Irākā bija līdz pat beidzamajam brīdim. Šī konflikta laikā viņi visi tika atsaukti. Ar nožēlu gruzīni teica, ka "mēs esam maza, lepna valsts, mēs rādījām, ar ko mēs esam kopā, bet mums nepalīdz".
Kā Latvija varētu palīdzēt Gruzijai, kāds ir humānās katastrofas apjoms?
Latvijai vispirmām kārtām vajadzētu palīdzēt panākt Krievijas armijas izvešanu no tā saucamās buferzonas, kas tagad ir izveidota.
Par palīdzību runājot, domāju, varbūt vajadzētu painteresēties, kādas iespējas tur ir mūsu celtniecības firmām, kam tagad te ir slikti ar pasūtījumiem. Ja ciemos, kuros ir nodedzinātas mājas, būs iespējas atgriezties gruzīniem, varētu mēģināt uzbūvēt mājas. Neesmu dzirdējis, ka kāds būtu nācis klajā ar šādu palīdzības piedāvājumu.
Katastrofa tā, protams, ir milzīga, šobrīd jau tiek minēts 200 000 bēgļu. Lielākā daļa no viņiem jau ir atgriezusies atpakaļ gan Gori, gan tās apkārtnē. Tomēr kādi 20 000 gruzīnu, kas dzīvoja ciemos Dienvidosetijā, varētu radīt problēmas. Un tās problēmas var neatrisināt daudzus gadus.
Tālākais punkts, līdz kuram tika žurnālisti, bija Gori. Kāpēc tā?
Mēs netikām tālāk līdz pat beidzamajam brīdim. Tālāk varēja tikt, manuprāt, piektdien vakarā, bet tad man jau bija jādodas atpakaļ uz Latviju.
Es šo situāciju salīdzināju ar darbu Irākā, pēc tam, kad tur bija iegājuši amerikāņi. Neapšaubāmi tā bija par labu amerikāņiem, jo Irākā žurnālisti varēja strādāt brīvi un pārvietoties, neviens gan viņus neapsargāja, bet žurnālisti varēja darīt savu darbu.
Šeit pat lielo starptautisko aģentūru žurnālisti netika tālāk par Gori, un visi to uztvēra kā preses un vārda brīvības ierobežojumu. Bet par to nenākas brīnīties, jo šāda attieksme pret presi un medijiem tika iekopta, jau sākoties otrajam Čečenijas karam, un tai ir savi mērķi. Pirmo mērķi tā var sasniegt momentāni — cilvēki nesaņem uzskatāmu vizuālu informāciju, tātad ir iespējams daudz ko slēpt, manipulēt ar skaitļiem, paziņot, piemēram, ka Chinvali ir gājuši bojā 2000 civiliedzīvotāju, bet vizuālā materiāla, kas to apstiprinātu, nav. Tie mērķi ir slēpt patiesību.