Atšķetināt noslēpumu
Lidot cauri negaisam nav patīkami. Lai gan pilots pirms tam brīdināja, ka metīsim nemierīgajām debesīm līkumu, rodas sajūta, ka viņa iecere nav izdevusies. Ierastās pacelšanās vietā, kad, atrāvies no zemes, laineris uzņem arvien lielāku ātrumu un uzņēmīgi sasniedz lidojuma augstumu aptuveni desmit kilometru virs zemes, šoreiz ir citādi. Dzinējus aiz iluminatoriem tik tikko var saklausīt, reizēm pat liekas, ka tie noslāpst pavisam. Cīnoties ar mākoņiem, lielais aerobuss brīžiem atsitas kā pret sienu — vismaz tā to uztver nervi. Arī gaisa bedrēs, šķiet, krītam asāk nekā parasti, un kuņģis atsitas kaut kur kaklā. Dīvaini, ka pāris kilometru augstumā lidmašīna izlīdzina savu gaitu un augstāk vairs neceļas. Liekas, dzinēji kļūst vēl klusāki. Turklāt ekrānos redzamais ātrums vairs nepalielinās un paliek uz diezgan pieticīgas robežas. Tomēr visnejaukākais ir zibens. Pašas šautras gan neredz, acis apžilbina tikai spēcīga gaisma visapkārt — aerobuss aizvien ir biezos mākoņos, un katrs spēriens agri satumsušās dienvidu debesis ik pēc pārdesmit sekundēm pārvērš žilbinoši baltā pienā.
Aptuveni pēc divdesmit minūtēm esam aizbēguši no negaisa. Tas paliek kaut kur virs Persijas jūras līča. Beidzot ir omulīgāk. Tas notika pirms diviem mēnešiem.
Tas ir tikai pieņēmums, ka līdzīgus nepatīkamus brīžus 31.maija vakarā piedzīvoja 216 pasažieru, kas sāka tālo ceļojumu no Brazīlijas pilsētas Riodežaneiro uz Francijas galvaspilsētu Parīzi. Negaiss bija krietni spēcīgāks, vismaz tā liecina meteorologu novērojumi. Lainerim vajadzēja būt 11 kilometru augstumā un lidot ar ātrumu 850 km/h.
Aptuveni trīsarpus stundu pēc pacelšanās lidmašīna pazuda no gaisa satiksmes kontrolētāju radariem. Pienāca tikai automātiski ziņojumi, ka sabojājusies aerobusa elektroniskā sistēma un notikusi dekompresija, proti, lidmašīnā zudis izdzīvošanai nepieciešamais gaisa spiediens, kamēr tā ceļo augsti retinātajā atmosfērā. Pēdējais signāls bija brīdinājums par pārāk bīstamu vertikālo ātrumu — tātad kritienu.
Nojaušams, ka vismaz Parīzē daži cerēja uz brīnumu — lainerim kaut kas ir sabojājies, bet tas, iespējams, aizvien turpina ceļu uz mājām. Patiesība atklājās tad, kad lidmašīna ar reisa numuru 447 Šarla de Golla vārdā nosauktajā lidostā tā arī neieradās un, pēc visiem aprēķiniem, tai jau bija beigušies degvielas krājumi. Nebija arī cerīgu ziņu, ka tā veikusi piespiedu nolaišanos kaut kur citur.
ANONĪMA MULDĒŠANA
Pulksten 10.40 pēc Londonas laika atdzīvojās Profesionālo pilotu baumu tīkls. Šāds divdomīgs nosaukums dots kolektīvam blogam internetā, kur, kā nojaušams, ar informāciju apmainās aviācijas lietpratēji. Acīmredzot darba līgums viņiem neļauj izteikties publiski, tāpēc sarunas ir anonīmas. Jūtams, ka atbildes šeit makšķerē arī žurnālisti — izmet jautājumus un cer saņemt ātru un daudzmaz ticamu komentāru. Īpaši tad, ja nupat pienākušas ziņas par kādu aviācijas incidentu. Diemžēl pārāk bieži šajā baumu tīklā spieto arī sazvērestības teoriju piekritēji un kataklizmu sabaidīti ļaudis.
Nepilnas divas stundas pēc pirmā ieraksta "Air France pazudis no radariem. Kāds kaut ko ir dzirdējis?", parādās atbilde, ka laineris esot redzēts kaut kur virs Kanāriju salām, tātad krietni vien tālāk uz ziemeļiem no pēdējo signālu vietas. Kur anonīmais ziņnesis ņēmis šādus datus, viņš nesaka. Vēl pēc kāda laika uzpeld iespējama terora akta tēma, un drīz vien uzrodas arī bīstamo meteorītu piekritēji.
Kad ierakstu skaits jau sasniedzis tūkstoti, kāda profesionāļa nervi vairs neiztur un viņš pieprasa slēgt šo "muldēšanu". Viņš paskaidro: "Es nesaku, ka jāgaida oficiālais ziņojums. Neesmu tik naivs, turklāt uzskatu, ka šādas informatīvas spekulācijas var dot labas atziņas. Tomēr te ir pārāk daudz cilvēku, kas tikai runā, bet neklausās, ko saka citi. Šī saruna ir pārvērtusies par lielu kauna traipu."
Divas nedēļas pēc katastrofas par galveno avārijas cēloni tiek uzskatīts bojājums ātruma sensoros — tie varēja būt aizsaluši (līdzīgas problēmas reģistrētas jau agrāk) un rādīt pilotiem aplamus skaitļus. Iespējams, viņi pārsniedza pieļaujamo ātrumu, un lidmašīnas korpuss neizturēja slodzi un sašķīda gabalos. Iespējams, viņi lidoja par lēnu un lidmašīna kādā brīdī vienkārši zaudēja celtspēju. Lai gan laineri tik vienkārši nekrīt — tie spēj arī planēt — pat tad, ja dzinēji ir pārstājuši darboties.
Atliek cerēt, ka franču zemūdenei izdosies izmakšķerēt no okeāna dzīlēm lidmašīnas melnās kastes, kurās reģistrētie dati dos precīzu informāciju, kas pulksten 2.10 naktī notika ar Air France laineri kaut kur pa vidu starp Dienvidamerikas un Āfrikas krastiem.
AIZSALUŠI
Atbildes tiek gaidītas arī tālab, ka reizēm palīdz konstatēt nepilnības lidmašīnu konstrukcijā, tās novērt un tādējādi izvairīties no līdzīgām nelaimēm nākotnē. Piemēram, tagad Boeing 777 piloti zina, ka konkrēta ražotāja dzinējos konkrētu laika apstākļu sakritības dēļ var aizsalt degvielas padeves caurules. Tas notika ar British Airways lidmašīnu, kad tā pagājušā gada 17.janvārī pēc 8000 kilometru garā ceļa no Pekinas gatavojās nolaisties Hītrovas lidostā Londonā.
"Pēdējā nolaišanās fāzē es sapratu, ka vairs nav jaudas. Dzinēji pēkšņi bija apstājušies, un lidmašīna slīdēja uz priekšu pati no sevis," pēc negadījuma stāstīja pilota palīgs Džons Kovards, kurš tobrīd vadīja boinga stūri. Līdz Hītrovai bija palikuši trīs kilometri. Lidotājam izdevās noturēt 150 tonnu smago laineri gaisā, kamēr tas sasniedza lidostas teritoriju. Blakusesošo automaģistrāli tas šķērsoja tikai sešu metru augstumā virs garāmbraucošo automašīnu jumtiem. Līdz betona skrejceļam lidmašīna gan netika — boinga vēders uzara 300 metru garu vagu zālienā tūlīt pat aiz lidostas žoga. Lai gan 12 gadu kalpojušais lidaparāts tika smagi bojāts un bija jānoraksta, nevienam pasažieriem vai apkalpes loceklim šis ceļojums nebija liktenīgs. Brīnumainā kārtā tikai 13 cilvēku no 152 guva traumas. Laimīgākie sākumā pat nenojauta, ka notikusi avārija. Jā, lidmašīna smagi kratījās, taču varbūt tā bija tikai neveiksmīgi smaga piezemēšanās. Realitāte iesita pa pieri, kad apkalpe pavēlēja nekavējoties evakuēties.
Kad pie izmeklēšanas ķērās speciālisti, viņi atcerējās, ka līdzīgu ķibeli tikai divus mēnešus iepriekš bija piedzīvojis līdzīgs boings ceļā no Šanhajas uz Atlantu. Amerikāņu lidmašīnas dzinēji sāka streikot 11 kilometru augstumā. Piloti izpildīja ražotāju instrukcijas, un jauda atjaunojās. Tagad pēc Londonas incidenta Boing 777 apkalpēm ir pienākums regulāri veikt procedūras, kas novērš degvielas cauruļu aizsalšanu.
CIPARI MELO
Šā gada 25.februārī veiksme nebija Turkish Airlines pilotu pusē, kad nolaišanās laikā Amsterdamas lidostā avarēja lidmašīna ar 135 cilvēkiem. Aculiecinieki stāstīja, ka no malas viss atgādinājis normālu nolaišanos, taču pēkšņi boinga dzinēji apklusuši un tas kā akmens nokritis pļavā aptuveni pusotru kilometru pirms skrejceļa.
Melnajā kastē reģistrētie dati apliecināja, ka vēl brīdi pirms tam lidmašīnas ātrums bija 270 km/h un tā atradās 150 metru virs zemes. Izrādījās, ka avārijas iemesls ir bojāts altimetrs jeb augstuma mērītājs. Iepriekšējās 25 stundās tas bija devis kļūdainus signālus jau divas reizes. Turku piloti nolaišanos veica autopilotā, kad piezemēšanos vada elektronika, nevis pilotu rokas. Tā ir diezgan ierasta prakse. Par nelaimi, viņi nenojauta, ka altimetrs melo arī šoreiz — tas "izdomāja", ka lidmašīna ir tuvāk zemei nekā patiesībā, un automātika krietni samazināja dzinēju jaudu, lai pēc mirkļa riteņi jau varētu sākt bremzēt.
Smagais trieciens pret zemi sašķēla lidmašīnu trīs daļās, bojā gāja pieci un tika ievainoti 83 no 128 pasažieriem. Upuru vidū bija arī pilots, viņa palīgs un māceklis — visus trīs no vraka izdevās izcelt pēdējos. Izlaistā šasija bija iztriekusies cauri pilotu kabīnes grīdai, un vīrieši tika piespiesti pie griestiem.
AIZVIEN NEZIŅĀ
Jau divus gadus tiek gaidīts, kad dienasgaismu ieraudzīs oficiālais ziņojums par Kenya Airways lidmašīnas nokrišanu īsi pēc pacelšanās no Dualas lidostas Kamerūnā. Arī tur 2007.gada 5.maija naktī plosījās spēcīgs negaiss, un reiss pat tika atcelts uz stundu, lai sagaidītu apstākļu uzlabošanos.
Kas notika pēc tam, aizvien precīzi nav zināms. Lidmašīna pazuda no radariem, un tās vraku atrada tikai dienu vēlāk, kad mitējās spēcīgais lietus. Tas gulēja džungļos tikai piecarpus kilometru no lidostas. Nākamajās dienās baumoja, ka negaisā atteikušies abi lidmašīnas dzinēji, citi avoti norādīja, ka kļūdas pieļāvuši piloti.
Taču daudziem šokējošāks par visu šķita kāda televīzijas reportiera sižets, kas tika demonstrēts gadu pēc katastrofas. Žurnālists pats uz savu roku bija apmeklējis avārijas vietu un atklājis, ka tur aizvien mētājas lidmašīnas atlūzas, to vidū viens no dzinējiem, kā arī pasažieru mirstīgās atliekas un personīgās mantas. Pirms tam Kamerūnas varas iestādes apgalvoja, ka sakopušas visu, kas palicis pāri no lainera un 114 cilvēkiem tajā.
BĒRNI PIE STŪRES
Pārsteigums bija arī izmeklēšanas rezultāti pēc kādas krietni vien senākas nelaimes Krievijā. 1994.gada martā pirmajā brīdī neizprotamu iemeslu dēļ Sibīrijā nogāzās gluži jauns Aeroflot aerobuss. Tas bija ceļā no Maskavas uz Honkongu, un vairākums no 63 pasažieriem bija ķīniešu biznesmeņi, kas meklēja investīciju iespējas Krievijā. Patiesība nāca gaismā gadu vēlāk, kad kāds no izmeklēšanas komandas locekļiem nopludināja informāciju ar melnajā kastē ierakstītajām sarunām pilotu kabīnē.
Izrādījās, uz Honkongu lidojuši arī pilota Jaroslava Kudrinska bērni. Aeroflot ļauj saviem darbiniekiem vienreiz gadā ar ievērojamām atlaidēm aizvest ceļojumā ģimenes locekļus. Kudrinskis nolēma iepriecināt savas atvases vēl vairāk un ļāva tām pasēdēt pie lidmašīnas stūres. Vispirms to izmēģināja 12 gadu vecā Jana.
"Tēti, vai es drīkstu to pagriezt?" jautāja meita.
Tēvs atļāva, piekodinot nespiest nevienu pogu. Tad norādīja uz spožajām zvaigznēm un naktī izgaismotajām pilsētām kaut kur tālu lejā.
Tad pie stūres apsēdās 15 gadu vecais Eldars.
"Pagriez pa kreisi!" mudināja tēvs.
"Lieliski!" priecājās puika. Pēc četrām minūtēm viņš jautāja: "Vai lidmašīna tiešām pagriezās?"
Tēvs bija apmulsis: "Vai tā tiešām pagriezās pati no sevis?"
"Jā!" atbildēja dēls.
Tad ierakstā atskan pilota palīga kliedziens: "Puiši!" Lidmašīna bija asi sasvērusies pa kreisi.
Izrādījās, pārāk asa stūres grozīšana bija atslēgusi autopilotu. Vecajās padomju lidmašīnās par to ziņoja brīdinājuma pīkstiens, taču aerobuss šādās situācijās klusē. Krievu piloti to nezināja.
Asā sasvēršanās gravitācijas dēļ piespieda kājās stāvošo tēvu pie zemes, un tikai pēc pusminūtes viņš apsēdās krēslā, no kura jau bija paspējis iztrausties Eldars.
Sākās cīņa par izdzīvošanu. Lidmašīna sagāzās vēl vairāk un kā pa spirāli krita lejup. Apbrīnojamā kārtā pilotiem izdevās atgūt kontroli, taču bija par vēlu — laineris bija pārāk zemu un ietriecās kalna nogāzē.
Aviācijā ir tradīcija vairs neizmantot katastrofu piedzīvojušo reisu numurus. Aeroflot gan nenolaiž galvu, un no Maskavas uz Honkongu aizvien lido lidmašīna ar reisa numuru 593. Jācer, vismaz no kļūdām tā mācās.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.