Ejot ar pārsaldētām un līdz kaulam sāpošām kājām, bāzes nometni sasniedzis pēdējais izdzīvojušais alpīnists, kas bija piedalījies traģēdijā uz pasaules otrās augstākās virsotnes K2, kurā dzīvības zaudēja 11 kalnā kāpēju.
Savukārt pirmdien izglābtais nīderlandiešu alpīnists Vilko van Roijens stāstīja, ka traģēdijā vainojami paši kalnā kāpēji, kas pieļāvuši nepiedodamas kļūdas un krituši panikā, vēsta AP.
Pēdējais izdzīvojušais
"Tagad es patiešām aptveru, ka visi šeit ir miruši," sacīja Marko Konfortola, kurš bija iesprostots pasaules otrajā augstākajā virsotnē gandrīz četras dienas pēc tam, kad alpīnistus pārsteidza ledus nogruvums. "Es priecājos, ka esmu palicis dzīvs." Divus pēc lavīnas kalnā iesprostotus nīderlandiešus pirmdien izdevās izglābt ar Pakistānas armijas helikopteriem, bet pie itāliešu alpīnista lidaparāts nespēja nosēsties. Otrdien M.Konfortola ar glābēju palīdzību nokāpa līdz zemākai bāzes nometnei. Tur viņu gaidīja Pakistānas armijas helikopters, kam paredzēts viņu nogādāt uz tuvējo kara hospitāli Skardu pilsētā. Tomēr otrdien tam vēl neizdevās daudz pārcietušo alpīnistu nogādāt mediķu aprūpē, jo helikopters slikto laika apstākļu dēļ nevarēja pacelties.
Paši vainīgi
Traģēdiju pārcietušie alpīnisti stāsta, ka piektdien pēc ilgstoša slikta laika noskaidrojās debesis un uz virsotni no bāzes nometnes 7000 metru augstumā devās aptuveni 30 alpīnistu, sadalījušies vairākās grupās. Augšupceļā krītot bojā gāja serbu kalnā kāpējs un pakistāniešu augstkalnu gids, tomēr lielākā daļa kāpēju turpināja gājienu uz virsotni. Alpīnisti virsotni sasniedza pēc pulksten astoņiem vakarā, kad apkārt bija tumsa. Nelaime notika, alpīnistiem dodoties lejup, kad milzu ledus lavīna sev līdzi parāva vairākus alpīnistus un piestiprinātās virves.
Pirmdien izglābtais V. van Riojens norāda, ka paši alpīnisti pieļāvuši vairākas kļūdas, kāpjot virsotnē, kā dēļ ticis zaudēts daudz laika un viņi to sasnieguši tikai tumsā. Kā ekspedīcijas vadītājs V.van Roijens bija īpaši satriekts par to, ka vairāki kāpēji pēc lavīnas nogruvuma krita panikā. "Cilvēki skrēja lejā, bet viņi nezināja, kur iet, tāpēc daudzi nomaldījās kalna nepareizā pusē." Tādējādi viņi sevi pakļāva drošai nāvei. V.van Roijens kliedzis uz ekspedīcijas locekļiem, lai visi strādātu kopā, bet daudzi nereaģēja, domājot tikai par sevi. "Man nebija laika diskusijām. Vienīgā lieta, kas man bija jādara — jāiet lejā.