Līdz šim tādi pētījumi veikti ar nelieliem zīdītājiem, kuru temperatūra nokrītas tuvu nullei. Taču Amerikas zinātnieki, pētot lāčus ziemas guļas laikā, secinājuši, ka viņi saglabā ķermeņa siltumu. Dzīvnieku temperatūra no ierastajiem 38 grādiem pēc Celsija ziemā krītas vien līdz 30 grādiem, lai gan to vielmaiņa samazinās pat par 75%. Mainās arī elpošana un sirds ritms. Lācis veic dziļu ieelpu, taču izelpas laikā viņa sirds apstājas uz laiku no 10 līdz pat 20 sekundēm. «Viņi spēj aizturēt elpu aptuveni minūti, tad atkal ieelpo, un sirds atsāk darboties. Mēs nezinājām, ka tik lielu zīdītāju vidū kas tāds ir iespējams,» pētījuma vadītājs Braiens Bārnss no Arktikas Bioloģijas institūta stāstīja raidsabiedrībai BBC.
Turklāt pēc ziemas guļas dzīvnieki ir pārsteidzoši labā formā. Viņi neuzrāda arī kaulu un muskuļu masas zudumu, kāds pēc ilga neaktivitātes perioda raksturīgs cilvēkiem. Ja zinātniekiem izdosies izprast, kā lāčiem izdodas nodrošināt šādu ķermeņa stāvokli, tas ļautu cilvēkiem izvairīties no osteoporozes vai muskuļu atrofijas, sniedzot cerību ārstēt arī cilvēkus ar invaliditāti.
Tomēr īpašu guvumu tas sniegtu neatliekamās medicīniskās palīdzības jomā, piemēram, cīnoties par cilvēka dzīvību pēc sirdstriekas. «Skābekļa bagātināto asiņu piegāde smadzenēm strauji samazinās, bet pieprasījums saglabājas augstā līmenī,» aģentūrai AFP stāstījis B. Bārnss. Ja izdotos mazināt pieprasījumu, kā to savā organismā ziemas laikā dara lāči, izdotos panākt līdzsvaru, un būtu ievērojami vieglāk glābt cilvēka dzīvību.
Zinātnieki pētīja piecus Amerikas melnos lāčus (Ursus americanus). Tajos implantēja radioraidītājus, kas fiksēja ķermeņa temperatūru, muskuļu aktivitāti un pulsa rādītājus. Tad viņus palaida brīvē, lai iekārtotos ērtā ziemas guļā pētnieku speciāli izveidotās migās, kurās bija ierīkotas infrasarkano staru kameras, kustību sensori, kā arī skābekļa un oglekļa dioksīda mērītāji.