Kredītu atmaksas laiks tuvojas
Pēkšņā varas maiņa ir mazinājusi, lai arī ne novērsusi politisko spriedzi Ukrainā, un priekšplānā izvirzījies jautājums par Ukrainas ekonomisko nākotni. Ukrainas valsts budžeta izdevumiem ilgstoši pārsniedzot ieņēmumus, korupcijas un līdzekļu piesavināšanās, kā arī trīs mēnešus ilgušās revolūcijas dēļ, kuras laikā saimnieciskā darbība un nodokļu maksāšana nebija ukraiņu prioritāte, Ukrainas Valsts kase šobrīd ir faktiski tukša, kamdēļ valsts iestādēm dots rīkojums neveikt nekādus citus maksājumus, izņemot algu izmaksas. Savukārt Ukrainas valūtas rezerves februāra beigās bija samazinājušās līdz 15 miljardiem ASV dolāru, ar ko, ņemot vērā negatīvo kārtējo maksājumu konta bilanci, pietiek vien importa nodrošināšanai divu mēnešu garumā. Februārī arī turpinājās Ukrainas nacionālās valūtas grivnas kritums (par vairāk nekā 20% mēneša laikā), kursam noslīdot līdz 11 grivnām par ASV dolāru.
Tajā pašā laikā strauji tuvojas virknes ārvalstu valūtās nominētu parādu atmaksas termiņi – pēc dažādiem aprēķiniem, 2014. gadā Ukrainas valstij ir jāatmaksā parādi un procenti 6,5 – 9,4 miljardu, kamēr banku struktūrām jāsedz saistības 13 miljardu, bet komercuzņēmumiem – 46 miljardu ASV dolāru apmērā. Ja banku un uzņēmumu gadījumā parādu restrukturizācija ir galvenokārt viņu pašu problēma (lai gan lielas bankas vai ražotnes bankrots neizbēgami atsauksies uz kopējo ekonomisko situāciju), tad gadījuma, ja Ukrainas valdība tuvākajā laikā neatradīs iespējas aizņemties tai nepieciešamos līdzekļus, jau jūnijā var gaidīt Ukrainas defoltu – paziņojumu par nespēju pildīt savas parādsaistības.
Ukrainas jaunās varas iestādes ir paziņojušas, ka lai izvairītos no valsts defolta, Kijevai būs nepieciešams aizņēmums 35 miljardu dolāru apmērā tuvākajos divos gados, Capital Economics lēš, ka šim mērķim varētu pietikt ar 20-25 miljardiem dolāru, pastāv arī citi aprēķini, taču jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka Ukrainai, kuras valsts ārējais parāds šobrīd ir tikai 40% no IKP (tieši tāds pats, kā ekspertu aprēķinātie ēnu ekonomikas apjomi), nāksies aizņemties, pie kam steigšus un daudz.
Cerības saista ar rietumiem
Kijevā varu pārņēmusī nu jau bijusī "opozīcijas trīsvienība" cerības šajā ziņā saista ar rietumvalstīm, paziņojot par gatavību nekavējoties parakstīt asociācijas līgumu ar ES (kura dēļ arī sākās protesta akcijas), kā arī aicinot rietumus īstenot „Māršala plānu Ukrainai” un sarīkot īpašu Ukrainas donoru konferenci, starp kuras iespējamajiem dalībniekiem demonstratīvi netika pieminēta Krievija, lai gan tieši pēdējā ir šobrīd lielākais aizdevējs Kijevai. Tiek lēsts, ka Krievijas valsts struktūras un valstij piederoši uzņēmumi ir izsnieguši Ukrainai aizdevumus vismaz 30 miljardu dolāru apmērā, kamēr Ukrainas parāds SVF ir 10,6 miljardi dolāru, neskaitot procentus.
Kas attiecas uz asociācijas līgumu ar ES, tad Brisele, neraugoties uz Ukrainas jaunās vadības gatavību to parakstīt kaut vai nekavējoties, ir likusi skaidri saprast, ka līguma parakstīšana būs iespējama tikai pēc 25. maija, kad valstī būs notikušas prezidenta vēlēšanas un legitimizēta jaunā vara. Tāpat Rietumu galvaspilsētās ir strauji pieklusušas gaviles sakarā ar „uzvaru XXI gadsimta pirmajā ģeopolitiskajā revolūcijā” – gan tādēļ, ka nav skaidrs, kāda būs Krievijas turpmākā rīcība Ukrainā un kādas ir Ukrainas kā vienotas valsts nākotnes perspektīvas (jautājums ir galvenokārt par Krimu), gan tādēļ, ka nepieciešamība glābt Ukrainu no maksātnespējas neizraisa sajūsmu nodokļu maksātāju vidū. Rezultātā gan ASV, gan ES ir paziņojušas, ka nepieciešamības gadījumā tās varētu piešķirt Ukrainai salīdzinoši nelielus (miljarda dolāru un eiro apmērā attiecīgi) ārkārtas aizdevumus, taču par liela apjoma aizdevumiem varēs runāt tikai pēc tam, kad Ukrainas valdība būs vienojusies ar SVF par nepieciešamajām reformām.
Tajā pašā laikā vairāki Eiropas politiķi ir paziņojuši par gatavību Kijevas veiksmīgas vienošanās ar SVF gadījumā piešķirt Ukrainai līdz pat 20 miljardiem eiro lielu aizdevumu, bet pats SVF pieļauj, ka tā aizdevuma apmēri varētu sasniegt 15 miljardus dolāru, ievērojama daļa no kuriem de facto būs ASV līdzekļi (Vašingtona aizdevumus ārvalstīm situācijas, līdzīgās kā Ukraina, tradicionāli izsniedz ar SVF starpniecību). Šobrīd tās gan ar tikai varbūtības, jo ES par situāciju Ukrainā augstākajā līmenī gatavojas spriest tikai 20. un 21. martā gaidāmās valstu vadītāju tikšanās laikā, bet SVF un Kijevas vienošanās, pat maksimāli paātrinot visas procedūras, iespējama ne ātrāk kā aprīļa sākumā. Rietumi labprāt redzētu Ukrainas glābēju vidū arī Krieviju, un Maskava arī nav pateikusi kategorisku nē, vienīgi norādījusi, ka tā lēmumu par turpmākas palīdzības sniegšanu Ukrainai pieņems pēc sarunām ar tās jauno valdību, tomēr daudzi eksperti uzskata, ka Krievija vismaz kādu laiku uzskatīs par labāku nogaidīt.
Ukrainas ekonomikas specifika
Šeit nepieciešams īpaši norādīt, ka Ukrainas ekonomika līdz šim ir darbojusies pēc principa, kad no valsts budžeta tiek subsidētas stratēģiski svarīgas un sociāli nozīmīgas (ar lielu strādājošo skaitu) nozares, kuru nozīmīgākie uzņēmumi vienlaikus atrodas privātās rokās. Piemēram, Ukrainas ogļrūpniecība 2013. gadā šādi saņēma vairāk nekā 2,5 miljardus ASV dolāru. Šāds ekonomiskais modelis (parasti gan paturot uzņēmumus valsts īpašumā, taču ne vienmēr) ir izmantots daudzās tā dēvētajās vecās Eiropas valstīs, kā arī Āzijas tīģervalstīs, bet šobrīd to plaši un efektīvi izmanto vadošās attīstības valstis, cenšoties sasniegt un parasti arī sasniedzot vienlaikus vairākus mērķus – saglabāt darba vietas un nacionālo kontroli pār nozīmīgām nozarēm, kā arī palielināt atbalstīto uzņēmumu konkurētspēju un padarīt tos pelnošas.
Vienlaikus modelis paredz, ka uzņēmumi vai nozares izmantos valsts atbalstu, lai modernizētu ražošanu, piemēram, iegādājoties jaunas iekārtas, izstrādājot jaunus produktus, apgūstot jaunus tirgus, utt., taču Ukrainas gadījumā šī nepieciešamība (ar retiem izņēmumiem, protams) ir tikusi vienkārši ignorēta, jo jaunie uzņēmumu īpašnieki, izmantojot savu politisko ietekmi, ilgtermiņa attīstības vietā priekšroku gandrīz vienmēr ir devuši tūlītējas peļņas gūšanai, pārliekot subsīdijas no valsts budžeta savās kabatās. Rezultātā lielākā daļa Ukrainas nozīmīgāko uzņēmumu izmanto novecojušas tehnoloģijas, tajā skaitā vēl PSRS laika posmā ražotas iekārtas, bet to starptautiskā konkurētspēja ir zema, it īpaši tādēļ, ka Ukrainā darba ražīgums ir 7-9 reizes zemāks nekā vidēji ES, bet uzņēmumu energoietilpība – 4-6 reizes lielāka.
Kādas būs SVF prasības?
Ir vērts arī atcerēties, ka 2010. gadā Ukrainas toreizējā vadība jau centās vienoties par SVF par vēl viena aizdevuma piešķiršanu Kijevai 16,5 miljardu ASV dolāru apmērā, tomēr beigās līgums tā arī netika parakstīts, jo SVF iesniegtā nepieciešamo ekonomisko reformu programma Ukrainā tika atzīta par nepieņemamu. Tāpat 2013. gada nogalē, kad toreizējā Ukrainas vadība atteicās parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, galvenais Kijevas arguments skanēja, ka valsts ekonomikas pārkārtošanai atbilstoši ES standartiem ir nepieciešami kopumā vismaz 160 miljardi eiro, par kuru piešķiršanu Brisele atteicās pat runāt, tā vietā sūtot Ukrainu pēc kārtējā kredīta uz SVF.
Nav nekāda iemesla uzskatīt, ka šodien SVF prasības – pārtraukt atsevišķu uzņēmumu un nozaru subsidēšanu, atcelt gāzes cenu subsīdijas iekšējā tirgū, atcelt PVN atvieglojumus tādām nozarēm kā lauksaimniecība un farmācija, atļaut lauksaimniecībā izmantojamās zemes pārdošanu, utt., varētu būt mainījušās. Ņemot vērā, ka Ukrainas jaunajai valdībai nebūs citas izejas, kā pieņemt šos nosacījumus, valsts ekonomiku labākajā gadījumā gaida vispārēja izpārdošana un ārvalstu investīcijas (galvenokārt no Krievijas un Ķīnas, kuru īpaši interesē Ukrainas lauksaimniecība), bet sliktākajā – virknes nozaru iznīkšana, tajā skaitā gāzes (elektrības) tirgus cenas dēļ, kā arī sociālā un demogrāfiskā katastrofa, it īpaši krievvalodīgajos valsts austrumos, kuros atrodas gandrīz visa Ukrainas rūpniecība, un kas šī iemesla dēļ līdz šim ir bijuši galvenie subsīdiju saņēmēji (piemēram, 2013. gadā tikai Doņeckas apgabals saņēma 29,8% visu budžeta subsīdiju Ukrainā – vairāk nekā visa Rietumukraina). Kopumā var teikt, ka Ukrainu gaida šoka terapija, un nav zināms, vai tā šo terapiju pārcietīs. Tajā pašā laikā nav nekādu šaubu, ka bez būtiskiem pārkārtojumiem valsts piedzīvos mokošu ekonomisko agoniju.
Pilnvērtīga Māršala plāna cena
Iepriekš minēto un vēl citu iemeslu dēļ pat Ukrainas jaunajai varai izteikti labvēlīgi noskaņoti analītiķi atzīst, ka valsts ekonomiku gaida vismaz vairāki ārkārtīgi smagi gadi, ir iespējama privatizācijas rezultātu pārskatīšana un jauni politiskie satricinājumi, it īpaši ja rietumi vai Ukrainas jaunā valdība pieņems kādus nepārdomātus lēmumus, kurus Maskavā uzskatīs par atklāti vērstiem pret tās interesēm. Bez tam kritiķi atgādina, ka SVF receptes tādās valstīs kā, piemēram, Argentīnā vai bijušajā Dienvidslāvijā, ir nodarījušas daudz vairāk posta, nekā nesušas ieguvumu, tādēļ nav nekādu garantiju, ka ekonomiskās reformas Ukrainā dos cerēto efektu.
Tāpat tiek aicināts nesalīdzināt SVF un ES kredītus, kas tiks izsniegti apmaiņā pret stingri noteiktu prasību izpildīšanu, ar Māršala plānu pēckara Eiropai. 15 miljardus tā laika ASV dolāru (gandrīz 150 miljardus dolāru mūsdienās) vērtais Māršala plāns bija galvenokārt neatgriežama palīdzība finanšu subsidīju un dažādu piegāžu veidā, bet atmaksāti plāna ietvaros tika vien 1,2 miljardi tā laika dolāru. Bez tam Māršala plāns no Eiropas valstīm prasīja vienīgi politisko lojalitāti pret ASV, kamēr līdzekļus un citu palīdzību tās varēja izmantot galvenokārt pēc saviem ieskatiem.
Aprēķini, kas veikti, piemēram, liberālajā Krievijas Postindustriālās sabiedrības izpētes centrā, arī liecina, ka pilnvērtīgam – pēckara Eiropas standartiem līdzvērtīgam – „Māršala plānam Ukrainai” ir nepieciešami vismaz 120 miljardi ASV dolāru, no kuriem aptuveni simts miljardus nāktos piešķirt dāvinājuma veidā, tāpat šāda plāna īstenošana politisku iemeslu dēļ ir iespējama tikai cieši sadarbojoties rietumiem un Krievijai, bet cena, kādu Ukrainai nāktos maksāt, ir atteikšanās no līdzdalības jebkādās militārajās un, iespējams, arī politiskajās aliansēs. Ja Ukrainas politiskā „finlandizācija” (kuru par nepieciešamu nosacījumu valsts ekonomiskās attīstības nodrošināšanai ir nosaucis arī plaši zināmais ģeostratēģis Zbigņevs Bžezinskis), visticamāk, vēl būs lielvalstu politiskās tirgošanās objekts, tad jautājums par pilnvērtīgu Māršala plāna analogu vienkārši nav aktuāls, kaut vai tādēļ, ka tas novestu pie revolūcijas, piemēram, Grieķijā, kur taupības pasākumu nomocītie pilsoņi vienkārši nesaprastu šādu rīcību. (Jādomā, ka arī Latvijas valdība šajā brīdī zaudētu jebkādu iedzīvotāju uzticību.) Līdz ar to rietumiem atliek vienīgi kreditēt Ukrainu un cerēt, ka pāreja uz tirgus fundamentālismu būs veiksmīga vai vismaz nenovedīs pie jaunas revolūcijas, kā arī dažādi pielabināties Krievijai, lai tai nerastos vēlēšanās šādu revolūciju izraisīt.
"Ukrainu gaida šoka terapija, un nav zināms, vai tā šo terapiju pārcietīs. Tajā pašā laikā nav šaubu, ka bez būtiskiem pārkārtojumiem valsts piedzīvos mokošu ekonomisko agoniju."
Gadījumā, ja Eiropas Savienība pieņems lēmumu par 20 miljardus eiro liela aizdevuma piešķiršanu Ukrainai, tas būs lielākais aizdevums, kas jebkad piešķirts kādai valstij, kura neietilpst bloka sastāvā. Lai arī ES ir pasaulē lielākā starptautiskās palīdzības sniedzēja, kas ik gadu starptautiskajai palīdzībai piešķir ap 70 miljardiem eiro, šīs summa tiek sadalīta salīdzinoši nelielos tā dēvētajos grantos. Savukārt būtiskus aizdevumus ES līdz šim piešķīrusi tikai bloka dalībvalstīm.
Politiskā nestabilitāte un ekonomiskās problēmas Ukrainā ir aktualizējušas arī jautājumu par gāzes tranzītu no Krievijas uz Eiropas Savienību caur Ukrainas teritoriju. Krievija ir lielākā gāzes piegādātāja ES tirgum (29,9% visas ES patērētās gāzes 2013. gadā) un 52% šī resursa tiek eksportēts caur Ukrainas teritoriju. Līdz brīdim, kamēr nav sācis darboties gāzes vads Dienvidu Straume, Krievija uz citiem gāzes vadiem, ir spējīga novirzīt vienīgi nepilnu puse no caur Ukrainas teritoriju šobrīd eksportējamā gāzes apjoma. Šī iemesla dēļ Kijevai saglabājas iespēja ietekmēt Krievijas gāzes eksportu uz Eiropu.