Viņš atzina, ka centieni atgūt dokumentus, kas izvesti vēl pirms PSRS sabrukuma, nav vainagojušies ar panākumiem, vēsta laikraksts "Postimees".
Ir "sperti adekvāti soļi", lai aizsargātos no šiem draudiem, sacīja amatpersona. Šie soļi ietver "Igauniju okupējušo valstu specdienestu darbinieku, kā arī cilvēku, kas ar tiem sadarbojušies, reģistrēšanu un viņu vārdu publiskošanu", jau iepriekš norādīja amatpersona.
Šai tēmai Arpo pievērsies sakarā ar Harri Megi grāmatas "Igaunijas PSR VDK darbības noslēgums" publicēšanu. Tās autors savulaik bijis konsultants parlamenta komisijā, kas pētījusi Igaunijas VDK likvidācijas procesu. Grāmatā viņš cita starpā atceras, ka 1991.gada rudenī materiāli, kurus bijušie disidenti atraduši Tartu VDK nodaļā, vēlāk nodoti padomju specdienesta pārstāvjiem. Autors kritizē par šādu jautājumu risināšanu atbildīgās komisijas nostāju, norādot, ka toreiz piekāpties VDK nevajadzēja.
Toreizējais Igaunijas PSR VDK likvidācijas komisijas priekšsēdētājs Hardo Āsmē savukārt norādīja, ka attiecībā uz VDK dokumentiem tolaik Igaunijā valdīja "partizānu noskaņojums" ("centīsimies konfiscēt visu, ko vien varam"). Tomēr rezultātā, kā uzskata Āsmē, racionālā pieeja guvusi virsroku, un atbilstoši tai kā Igaunijas, tā VDK puses pieturējušās pie zināmām norunām. Rezultātā, kaut arī no Igaunijas izvesti VDK materiāli, tomēr no PSRS VDK centrālā arhīva Igaunijā nogādātas vairākas tonnas dokumentu, kas skar igauņus.