Vietas, kur pēc bumbas sprādziena miruši cilvēki, joprojām klāj krāšņi ziedu paklāji, kas izveidoti pirmdienas «rožu marša» laikā. Apkārt spieto žurnālisti, kas sabraukuši no visas pasaules, sākot no Zviedrijas un beidzot ar Brazīliju un Ķīnu. Arī vietējie laikraksti katru sīkāko detaļu, kas uzzināta par asinskārāko varmāku modernās Norvēģijas vēsturē - Andersu Bēringu Breivīku, tiražē pirmajās lappusēs. Sprādziena pēdas pilsētas administratīvajā centrā nav likvidētas joprojām - aiz ziediem klātajām dzelzs barjerām un žogiem darbu turpina policijas izmeklētāji - viņi savā ziņā riskē ar dzīvību, jo līdz pat nedēļas vidum sprādziena viļņa izsistie stikli turpināja birt no ēku logiem, tiklīdz uzpūta stiprāks vējš.
Atgriezīsies Ūteijā
Ūteijas salā izdzīvojušajiem Darba partijas jauniešiem miers netiek dots - viņi kļuvuši par sensāciju kāru mediju iekāres objektiem. Intervijas ar šiem jauniešiem cenšas sarunāt gan tādi pasaules grandi kā BBC, gan dzeltenās preses pārstāvji, kuri pat piedāvā par to samaksāt. Reizēm šādi neētiski paņēmieni attaisnojas, un medijus pāršalc kārtējā sirdi plosošā ziņa par jauniešu cīņu par izdzīvošanu. Vietējie žurnālisti gan ir nedaudz iecietīgāki, jo tāpat kā jebkurš valsts iedzīvotājs uztver notikušo kā savu personisko traģēdiju. «Protams, kā jau jebkuram žurnālistam, mums jāspēj distancēties no notikušā. Taču tu strādā, pēti, raksti vienu ziņu, otru, līdz kādā brīdī saproti, ka tev jau tek asaras, bet nemaz neesi to pamanījis,» atzīst laikraksta Aftenposten redaktors Hjētils Kolsruds.
Atšķirībā no lielākās daļas izdzīvojušo, kuri, vairs nespēdami izturēt mediju uzmācību, «nogājuši pagrīdē», Darba partijas jaunatnes organizācijas līderiem tagad nākas iziet skarbāko politikas skolu savā dzīvē. Lai kaut nedaudz apmierinātu žurnālistus, partija regulāri organizē preses konferences, kurās jāpiedalās arī viņiem. Šādā preses konferencē trešdienas rītā uz sarunu ar jauniešu organizācijas ģenerālsekretāri Tonji Brennu rindā sastājās vairāk nekā 20 mediju pārstāvji. 24 gadus vecā meitene par salā notikušo runāja ļoti negribīgi, atzīstot, ka tas vienkārši ir pārāk grūti.
«Mēs, bariņš cilvēku, bijām savākušies vienuviet nostāk no pārējiem. Izdzirdējām šāvienus, izcēlās panika, cilvēki metās bēgt. Vispirms paslēpāmies mežā, pēc tam aizskrējām līdz ūdenim,» viņa ļoti īsi pārstāsta savu izglābšanos. Patlaban Tonje jūtas nobijusies, lai gan jūt sabiedrības atbalstu, tomēr skumjas par zaudētajiem draugiem vēl nespēj pārvarēt. Jautāta, kā jutīsies, ja pēc 21 gada, kas ir maksimālais cietumsods Norvēģijā, A. B. Breivīks tiks atbrīvots, Tonje atzīst, ka cer, ka tas nenotiks. «Viņu var nosūtīt uz psihiatrisko slimnīcu, un tur viņš var pavadīt visu atlikušo mūžu. Ja tomēr tā nebūs, par to domāšu pēc 20 gadiem. Tagad varu domāt tikai par nākamo stundu, nākamo dienu - neko vairāk,» cieti noskalda jaunā politiķe.
Viņa ir apņēmības pilna neļaut Ūteijas salā notikušajam mainīt Norvēģijas sabiedrību. Arī no Darba partijas jauniešu sanāksmēm Ūteijas salā viņa sola neatteikties: «Mēs turpināsim braukt uz Ūteiju, kā esam to darījuši jau 70 gadu. Šī vieta mums ir ļoti svarīga, un nevar ļaut vienam teroristam mūs no turienes aizbiedēt. Tomēr Norvēģija kā valsts notikušo nekad neaizmirsīs.»
Sēro visi
Pirmdienas rožu gājiens pa Oslo ielām, pēc aptuvenām aplēsēm, pulcēja vairāk nekā trešdaļu pilsētas iedzīvotāju, un politiķi un eksperti to jau dēvē par lielāko apliecinājumu, ka Norvēģija vienota un stingra pastāvēs par savu vērtību saglabāšanu. Tomēr ne visi gājiena dalībnieki bija ieradušies atbalstīt mieru un saticību. Daudzi demonstranti, kurus uzrunāja Diena, atzina, ka labprāt sagaidītu A. B. Breivīka nāvi vai pat paši to «noorganizētu». Arī norvēģi, kuru ģimenes vai draugus notikušais tieši nav skāris, to uztver kā dziļi personisku traģēdiju. «Pati nepazīstu nevienu, kurš bijis Ūteijā, bet, dzirdot premjerministra runu svētdien, kurā viņš īpaši izcēla kādu puisi, kuram nācās tēlot mirušu, lai izdzīvotu, vairs nespēju izturēt. Es emocijas izpaužu zīmējot un tad nu arī apsēdos un uzzīmēju šo,» rādot zīmējumu, kurā redzams sprādziena izpostītais Oslo centrs un Ūteijas salas kontūra Norvēģijas karoga krāsās, stāsta 23 gadus vecā bērnudārza audzinātāja Izabella Hellande.
Skumjas nebeidzas arī pēc «rožu marša». Tādu skatu, ka pēc ekumeniska mirušo piemiņas dievkalpojuma mošejā apkampjas musulmaņu imams un protestantu mācītājs, tik bieži neieraudzīsi. Intervijās ar akadēmiķiem un «neitrāliem ekspertiem» ik pa brīdim nokrīt norvēģu tik iemīļotā vēsā politkorektuma maska un pazib kūsājošas dusmas vai bēdas par notikušo. No cilvēciskām emocijām nav pasargāti arī politiķi - interviju ar Progresa partijas pārstāvi Mortenu Haglundu nākas pārtraukt pusvārdā, jo garām iet viņa politiskā konkurente no Darba partijas un politiķis steidz kundzi apskaut un mierināt - viņa ir viena no mātēm, kuru bērni miruši Ūteijas salā.