Ābeces krāj un raksta

Bet no visām savulaik kāds bērniņš ir apguvis pirmos burtus dzimtajā valodā, tāpēc L.Timoščenko ir pārliecināta, ka jebkurai ābecei ir jānes bērnam labestība. Arī pati L.Timoščenko ir vairāk nekā 15 mācību grāmatu autore, bet ierosmi mācību grāmatu rakstīšanai viņai ir devusi ābeču kolekcionēšana. «Tad, kad manā kolekcijā bija 1300 ābeces, 1301.ābece jau bija manis pašas sarakstītā,» viņa stāsta. Tagad jau izdotas ap 15 mācību grāmatu krievu skolām - grāmatas, kas adresētas tieši Latvijas krievu bērniem. L.Timoščenko atzīst, ka tā ir liela atšķirība. «Nav jau sliktas Krievijā izdotās mācību grāmatas, bet te bērni taču dzīvo pavisam citādā vidē, divu kultūru mijiedarbībā. Mācību grāmatā vajag pašu labāko no abu tautu kultūras.» Tāpēc L.Timoščenko mācību grāmatās blakus Puškinam, Buņinam, Pasternakam ir Rainis, Aspazija, dainas. Katras apgūstamās tēmas beigās ir smieklu starpbrīdis ar bērnu anekdotēm un jokiem, kurus īpaši iemīļojušas abas L.Timoščenko mazmeitas, kurām ir 4 un 5 gadi. Bet gan ābeci, gan dzimtās valodas mācību noslēdz teksti ģimenes lasīšanai un lūgšanas. L.Timoščenko ir pārliecināta, ka deviņas galvenās kristīgās lūgšanas būtu jāzina ikvienam cilvēkam. «Varbūt 1.klasē to bērns neizlasīs, taču vēlāk izlasīs un sapratīs.» Ābece ir kā valsts enciklopēdija L.Timoščenko atceras, ka ābeču kolekcionēšana viņai sākusies mistiski - 1988.gada 12.aprīļa naktī viņa sapnī dzirdējusi balsi, kas pavēlējusi viņai vākt ābeces. «Es pretojos, teicu, ka man jau tā ir daudz kolekciju un no grāmatu putekļiem man ir alerģija. Nākamajā naktī sapnis atkārtojās, un tad es sapratu, ka ir jāpaklausa. Tūlīt, nakts vidū, apsēdos pie rakstāmgalda un uzrakstīju 67 vēstules saviem bijušajiem kursabiedriem uz Sibīriju, Mongoliju, Ungāriju, Bulgāriju... Pēc divām nedēļām man jau bija 267 ābeces 67 valodās.» Kā jau visi kolekcionāri, L.Timoščenko uzskata, ka vērtīgākie eksemplāri ir nevis tie, kuri tiešām ir dārgi, bet gan tie, kurus iegūt ir bijis visgrūtāk. Pie vērtīgākajiem viņa rāda Krievijas grāmatizdevēja Ivana Fjodorova ābeces faksimilizdevumu, kura oriģināla nav pat Krievijā, bet vienīgais eksemplārs atrodas Hārvarda universitātē ASV. 1915.gadā izdoto zaldātu ābeci Poļevaja kņižka soldata Daugavpils cietoksnī atrakuši Daugavpils aviācijas skolas kursanti. Smagi lūkoties uz armēņu ābeci, kura atrasta Armēnijas zemestrīces laikā sagrautās skolas drupās. Rets eksemplārs ir 1885.gadā Londonā izdotā miniābece. L.Timoščenko atzīst, ka katra ābece ir savdabīga valsts enciklopēdija, pēc kuras var daudz ko secināt par tautas vēsturi, mentalitāti, valodas īpatnībām. Šai ziņā ir interesanta ir Latvijas čigāniem izdotā ābece, kas gan zīmējumu, gan apgūstamo jēdzienu ziņā krietni atšķiras no latviešu bērnu ābecēm, savukārt Anglijā izdotas ābeces gan zēniem, gan meitenēm. L.Timoščenko uzskata, ka ir svarīgi, lai ābece garīgi attīstītu bērnu un dotu labu valodas izjūtu. Lielākā ābeču kolekcija Latvijā ir Jurim Cibulim, ar kuru L.Timoščenko sarakstās un apmainās ar informāciju, bet neapskauž par veiksmi: «Jurim ir Dieva dota prasme apgūt valodas, pats viņš prot 26, bet ābeces viņam ir 280 valodās un dialektos.» Humānās pedagoģijas laboratorija 2000.gada 18.aprīlī Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē tika izveidota humānās pedagoģijas laboratorija, kurā darbojas arī habilitētā doktore L.Timoščenko. Viņa uzskata, ka humānā pedagoģija nenozīmē tikai labi izturēties pret bērniem, bet gan palīdzēt viņam tapt par augsti attīstītu būtni, apzināt un piepildīt misiju, kas ir lemta katram bērnam. Humānās pedagoģijas principus izstrādāja un attīstīja vesela pedagogu plejāde - Jans Komenskis, Janušs Korčaks, Pestalocijs, gruzīnu pedagogs Šalva Amonašvili. «Ja skolotājs apzināsies, ka viņš ir Dieva līdzstrādnieks zemes virsū, tad viņam nebūs grūti individuāli darboties ar katru bērnu, viņam pietiks pacietības,» saka L.Timoščenko. «Vislielākais humānisms ir palīdzēt bērnam atklāt pasaules izzināšanas būtību.» Bērni ir visneaizsargātākie Taču par savu mūža darbu Ludmila Timoščenko uzskata pirms pāris gadiem Daugavpilī iznākušo apjomīgo grāmatu Bērni un karš, kurā apkopoti karos cietušo bērnu 1300 likteņi. Pati Ludmila kā bērns ir pieredzējusi visas Otrā pasaules kara šausmas. Dzimusi Orlovas apgabalā, 1943.gadā viņas māju nodedzināja, bet pašus izveda uz koncentrācijas nometni Salaspilī, vēlāk viņi nonāca Rēzeknē un Vācijā. Vecāki ir gribējuši atgriezties dzimtajā pusē, bet nebija jau kur atgriezties. Daugavpilī ir izveidota bijušo mazgadīgo ieslodzīto biedrība, kuras priekšsēdētāja ir L.Timoščenko. Sākumā bijusi doma uzrakstīt tikai par Daugavpils bērniem, bet, kad sākās atmoda, paplašinājās sakari ar pasauli, arī grāmata paplašinājās. Tajā ievietoti 493 fotodokumenti, kurus nevar uzlūkot bez šausmām. «Bērni vienmēr ir bijuši visneaizsargātākie, un cilvēce pret bērniem nez kāpēc ir bijusi visnežēlīgākā. Uzrakstīt grāmatu bija ļoti grūti, bet tas bija mans pienākums to 13 miljonu nevainīgo bērnu priekšā, kuri tika sadedzināti, nošauti, noindēti,» saka L.Timoščenko.