Aģents ar neaizmirstuļu acīm

Kreigs ir pēc kārtas sestais aktieris, kuram uzticēta leģendārā britu spiega - aģenta 007 Džeimsa Bonda loma. Pirmo reizi uz ekrāna to 1962.gadā iedzīvināja Šons Konerijs. Filma Kazino Royale šajās dienās startē pasaulē, arī Latvijā, un nepilnu nedēļu pirms pirmizrādes filmas radošā grupa strādāja Londonā, daudzmiljonu budžetu filmu publicitātes pasākumiem tik iecienītajā luksusa hotelī Dorchester. Gaidot interviju ar Danielu Kreigu, kam seko vēl piecas sarunas ar citiem filmas radošās grupas locekļiem, apceru tēmu, ka interviju sesija, neraugototies uz eleganto interjeru, mazliet atgādina rindu pie dakteriem. Sēdi, gaidi, līdz tiec ievest kabinetā pie "Bonda sievietes" vai filmas režisora, vai "ļaundara" un, re, arī pie paša Džeimsa Bonda. Vizītes nosacījumi ir skaidri kā bilde, publicists ar pulksteni aiz durvīm un sarunas nosacījums - rotēt ap šīs tikšanās iemeslu filmu Kazino Royale. 38 gadus vecais Daniels Kreigs nav nekāds baltais plankums. Lielbritānijā viņš sen tiek uzskatīts par vienu no talantīgākajiem savas paaudzes aktieriem ar pamatīgu pieredzi dramatiskajā teātrī. Viņa kontā kopš debijas 90.gadu sākumā ir vairāk nekā 40 filmu - gan atzinību saņēmuši britu kino projekti, gan dažs labs masu produkts, teiksim, Holivudas Lara Krofta. Nesen Kreigs paguvis nofilmēties arī pie Stīvena Spīlberga terorista lomā drāmā Minhene, kaut filma un loma, kas viņu tuvinājusi pasaules mēroga atpazīstamībai, ir Džeimss Bonds. Šomēnes Kreiga vīrišķīgā seja ar neticami zilajām acīm gozējas uz neskaitāmu žurnālu vākiem, kaut vēl pavisam nesen iepriekšējā Bonda tēlotāja, atstādinātā Pīrsa Brosnana fani rīkoja protesta kampaņu, aicinādami boikotēt jauno filmu un Kreigu. Uz intervijas "kabinetu" Kreigs ierodas debesu zilā kašmira jakā, kas izceļ viņa unikālo acu krāsu, uz rokas pulkstenis Omega, par kura reklāmseju viņš ir paspējis kļūt. Draudzīgs, runīgs, dzīvelīgs, Kreigs ar labu vārdu piemin ne tikai Čehiju un īpaši Karlovi Varus, kur filmēta krietna daļa Kazino Royale, bet arī Rīgu, kurā viņš pirms vairākiem gadiem filmējās britu TV filmā Arhangeļska (tā tapa Cinevillas paviljonos Jūrmalā). Kreiga lomu vidū ir bijuši gan narkomāni, gan geji, arī izcilā, traģiskā gleznotāja Frānisa Bēkona draugs filmā Mīlestība ir Sātans. Karjeras un lomu monotonumu viņam pārmest nevar, gluži tāpat kā azarta un kaismes neesamību: privātās dzīves pierakstītāji uzskatītu par vajadzīgu piezīmēt, ka Kreiga draudzeņu vidū ir bijusi gan Keita Mosa, gan Džūdas Lova draudzene Sjena Millere. Kazino Royale ir Jana Fleminga - Bonda tēva - tāda paša nosaukuma romāna ekranizējums. Tas, kas patlaban liek maniem kolēģiem plašajā pasaulē apbērt Kreigu un filmas veidotājus ar komplimentiem, ir svaigā, reālistiskā, pat sūrā pieeja tradīcijai. Negaidiet no šī Bonda ironisku pasaciņu, kas pieštaukāta ar tehniskiem gadžetiem, šīs filmas pamatvērtības ir emocijas, arī sāpes. Turklāt Kreiga Bondu ideāli raksturo viņa atbilde viesmīlim: "Ser, kādu dzērienu jūs vēlaties? Vai tiešām es izskatos pēc tāda, kuram tas rūp?" Kāda ir sajūta pēc ugunskristību izturēšanas? Pirmās recenzijas par filmu ir vairāk nekā pozitīvas, jūs tiekat lolots un lutināts ar komplimentiem... Tas ir atkarīgs no tā, vai tu tici labajam vai sliktajam. Pirmās recenzijas tiešām ir pārsteidzoši labas, es priecājos, ka visi ir piemirsuši to ņemšanos, kādam tad ir jābūt "īstam Bondam" un vai es tāds būšu, un vērtē filmu pēc labas izklaides filmas kritērijiem. Tiešām esmu laimīgs. Tātad esat uzvarējis... Nē, es neko un nevienu neesmu uzvarējis, es arī nekad neesmu uzskatījis, ka piedalos kādā sacensībā par, teiksim, labākā Bonda godu. Mans mērķis nekad nav bijis ar kādu sacensties un kādam kaut ko pierādīt. Kā tikāt galā ar to milzīgās skepses vilni, kas pār jums vēlās, kad tikāt apstiprināts Bonda lomai? Protams, tas bija gan traucējoši, gan uztraucoši. Bet vienīgais, ar ko es varēju pierādīt, ka visa šī ņemšanās, publiskā viedokļa uzkulšana nav tā vērta, ir mans darbs. Teiksim tā, visu savu niknumu un kaismi es ieguldīju filmā. Turklāt apzināti nekad neesmu iesaistījies diskusijā, cenšoties pierādīt, ka tiem, kas mani uzskatīja par nepiemērotu lomai, nav taisnība, bet man ir. Diskusija radās tādēļ, ka cilvēki bija pārliecināti par savu patiesību, kareivīgi pārliecināt, ka es neesmu īstais, un tad jau sākās nebeidzamais atkārtošanās un atražošanas process, ko piekopj mediji. Ņemšanās ap manu piemērotību Bonda lomai kļuva par pasaules nozīmes ziņu, to nodrukāja teju visi. Es taču nevarēju sasaukt preses konferenci un paziņot: mīlīši, jūs kļūdāties! Vienīgais, ko es varu izdarīt, ir pateikt: ejiet un noskatieties filmu! Tas ir viss, kas man ir - es neesmu žurnālista vai rakstnieks, neesmu izdevējs un nevaru pārrakstīt to, kas ir uzrakstīts, vai ievietot kļūdu labojumu. Varu tikai atkārtot: ejiet paskatīties mana darba rezultātu. Esmu aktieris, tas ir mans amats, mans maizes darbs, ejiet un to novērtējiet, ja jau jums šī tēma izraisa tik daudz kaislību. Vai jūs ļoti iekārojāt Bonda lomu? Itin nemaz. Taču jauki bija tas, ka filmas producenti skaidri un gaiši pateica, ka viņi ir ieinteresējušies par manu kandidatūru. Tas bija ļoti pagodinoši, jo, lai kāda būtu mana attieksme pret bondiānu - un kā cienījamam britu teātra aktierim tā varētu būt arī visai snobiski -, tā galu galā ir ikoniska figūra, ikoniska loma. Būtu gaužām muļķīgi atteikties, vai ne? Kaut sākotnēji šis piedāvājums man pat nešķita īsti nopietns, nebija konkrēta scenārija. Producenti vēl nebija gatavi, es nebiju gatavs. Tā mēs jauki papļāpājām un šķīrāmies, man dienas kārtībā bija vairākas citas filmas. Gaidīju gatavo scenāriju pat ar zināmu atvieglojumu: ja tas būtu bijis štruntīgs, nebūtu grūti pateikt nē. Taču scenārijs tik tiešām bija labs. Metu šaubas pie malas un parakstījos uz šo piedzīvojumu. Gribat vai ne, bet Bonds ir loma, kas var izvērsties aktierim gan par debesmannu, gan murgiem. Vai bija kāds mirklis, kad sajutāties vājš? Nē, tā ar mani nenotiek. Tikko es pieņemu konkrētu lēmumu, aizmirstu par šaubām un strādāju. Manā karjerā varbūt ir bijis pāris gadījumu, kad tiešām nožēloju, ka esmu parakstījies uz konkrēto lomu. Protams, ja izvēlies lomas pēc peļņas kritērija, tad gan var būt problēmas, jo tas nu tiešām nav jēdzīgākais parametrs, pēc kura veidot savu karjeru. Es teicu jā Bondam, jo tik tiešām redzēju šī projekta potenciālu un man šķita, ka mēs varam attīrīt bondiānu no klišeju slāņa. Kad esi pieņēmis lēmumu, beidz šaubīties un dīdīties, meties iekšā un strādā - tāds ir mans princips. Galu galā tā ir mana dzīve - septiņas dienas nedēļā sešus mēnešus pēc kārtas. Ja es grasītos šo laiku pavadīt neirotiskās šaubās, tad prātīgāk būtu doties teciņus vien mājās. Uzreiz. Esat nolīgts arī nākamajām filmām par Bondu? Vai tiešām honorāram te nav nekāda loma? Jā, man ir kontrakts, kas paredz, ka spēlēšu šo lomu vēl trīs filmās. Taču pagaidām par to ir pāragri runāt: vēl neviens nezina, kā publika uzņems Kazino Royale, un principiāli lēmumi tiks pieņemti tikai pēc tam. Es labprāt vēlreiz filmētos Bonda lomā - nē, ne jau ambīciju dēļ, vienkārši man šķiet, ka es esmu sajutis, kurp varētu tālāk vest šo varoni, šo raksturu. Bet tas diemžēl nav atkarīgs no manis. Jūsu pretinieks filmā ļaundaris izmet frāzi par perfekto Bonda ķermeni, kurā šķietami bezjēdzīgi ielikts tik daudz darba... Jā, es tiešām daudz strādāju ar savu ķermeni, tas bija viens no maniem mērķiem - būt fiziski nevainojamam, atlētiskam, lai es izskatītos tā, kā, manuprāt, Bondam ir jāizskatās. Centos arī trikus izpildīt pats. Protams, iespēju robežos. Ja šur tur manā vietā uz ekrāna darbojas dublieris, vienīgais iemesls ir tas, ka neviena apdrošināšanas kompānija neuzņēmās šo risku. Būt šajā lomā maksimāli fiziski pārliecinošam - tas bija mans mērķis kopš paša sākuma. Lai nepārspīlētu savus bodibildinga nopelnus (smejas), teikšu, ka neiztiku arī bez sīkām traumām, bet tāpēc jau ir fizioterapeiti, dakteri, kas saliek rumpi atpakaļ darba kārtībā. Piekritīsiet, ka epizode, kurā Bondu visai brutāli spīdzina, nav ikdienišķa bondiānai? Spīdzināšanas aina bija ļoti labi uzrakstīta, arī nofilmēta ļoti viegli - nekā interesanta. Sēdēju stūrī, klausījos mūziku, gatavojos, noģērbos, manām jutīgākajām ķermeņa daļām uzlika tādu kā aizsargkupolu, kas gan filmēšanas laikā pēc cirtieniem ar pletni ieplīsa. Nofilmējām, piecēlos, aizgāju. Nekā īpaša. Daudzi brīnās, ka šāda Bonda spīdzināšanas aina vispār ir iespējama. Tomēr šī aina pat nav mūsu sacerēta, tā eksistē arī Jana Fleminga grāmatā Kazino Royale. Vai šī loma pie jums atnāca īstajā brīdī? Šķiet, ka daudzi britu kino fani jūsminājās par jūsu spēlēto narkodīlerī filmā Kārtainā kūka, un varbūt kādam pat prātā iešāvās doma, ka šis puisis Kreigs būtu labs Bonds... Nezinu, man šāda doma prātā neienāca. Kārtainajai kūkai (2004) sekoja citas, kopumā kādas četras filmas, turklāt tās apzināti bija ļoti atšķirīgas lomas. Būtu jauki, ja es spētu sevi tā programmēt un paredzēt kādas vien augstākiem spēkiem zināmas likumsakarības, ka konkrētais varonis liks kādam producentam aizdomāties: es varētu būt piemērots tādai vai citādai lomai. Es to nespēju, to arī nevajag. Kas liek jums pateikt jā konkrētai filmai, lomai? Režisors, scenārijs... Neticēsiet, bet kļuvu Bonda fans kaut vai tādēļ, ka šī loma piedāvāja pamatīgu kūleni, absolūti svaigu skatījumu. Turklāt sākumā viņš nav tas pats puisis, kas filmas beigās, viņš ir daudz pārdzīvojis, pieredzējis un izmainījies. Tas taču ir interesantākais ikvienā lomā - nospēlēt šo pārtapšanas ceļu. Prast parādīt un pierādīt konkrētā rakstura, labi, lai tas šoreiz būtu Bonds, pārmaiņas. Pierādīt, ka šis puisis spēj iemīlēties un totāli saputroties savā biznesā, ka viņš spēj kļūdīties un mācīties no savām kļūdām, ka viņu var ievainot gan fiziski, gan emocionāli. Un tas viss - vienas filmas robežās. Es neskaros klāt lomai, ja redzu, ka varonis nepiedāvā dziļumu un ceļa iespējas. Vai esat azartisks, varbūt azartspēlmanis? Jā, esmu, un man patīk riskēt, patīk spēlēt. Tas gan nenozīmē, ka esmu pastāvīgs kazino apmeklētājs, kaut, jāatzīstas, manā dzīvē ir bijusi arī šāda pieredze. Man patīk spēlēt kārtis, taču draugu lokā. Tas ir skaists rituāls - spēlēt kārtis stundām ilgi labā kompānijā. Bez kārtīm man ir nepieciešamas ar jaukas sarunas, labi dzērieni, tā visa rezultātā ir burvīgi pavadīts vakars. Un galu galā neviens šo kaislību rezultātā netiek ievainots, nekādu zaudējumu sāpju, vien jauka socializēšanās. Man gan īpaši nebija laika piedalīties filmēšanas grupas kaislībās, kas, šķiet, mēģināja filmas sižeta elementu - pokers tajā ir būtisks - padarīt par ikdienas izklaidi. Man bija daudz ko darīt arī pauzēs, kaut vai labi izgulēties. Darbs bija intensīvs, turklāt man bija žēl to puišu, es viņus noteikti būtu apspēlējis (smejas). Un tad būtu kreņķi un slikts noskaņojums filmēšanas laukumā. Un kā ar mašīnām, vai izjutāt Bonda mašīnu valdzinājumu... Tas bija skaisti! Jaunais Aston Martin DBS - tāds uzrāviens no līdzenas vietas, kurš gan nezaudēs galvu šāda braucamā dēļ? Pabraukājos ar baudu, un, jā, mana apdrošināšanas kompānija par to neko nezināja un, cerams, arī neuzzinās. Vai esmu gadžetu - tehnisku daiktiņu frīks? Nē, mēdzu pat nobīties no uzķīlētiem žurnālistu diktofoniem, kuri iegūst aizvien futūriskākas formas. Man pietiek ar mobilo telefonu un I-podu, kurā salādēts lērums dziesmu. Kādu? Dažnedažādu - mana muzikālā gaume ir visai eklektiska, klausos visu. Vai jums ir kāda formula, kā pietuvoties lomai? Ikvienā ainā, ko spēlē, kaut vai tā piederīga fantastikas žanram, jābūt kādam patiesības nervam. Tas ir vienīgais veids, kā likt publikai noticēt. Uzskatu, ka falšums griež acīs, tas pazudina aktiera darbu. Vai apgrūtinājāt sevi ar bondiānas skatīšanos? Jā, protams, noskatījos visas 20 filmas par Džeimsu Bondu. Man bija jābūt pārliecinātam, ka esmu redzējis visu un neesmu palaidis neko noderīgu garām. Tādas "obligātās zādzībiņas"... Ko nozagu? Visiem pieciem maniem kolēģiem, kas spēlējuši Bondu, ir savs knifiņš, katrs šo tēlu ir attīstījis, katrs piemetis kādu krāsu. Sākot ar Šonu Koneriju un beidzot ar Pīrsu Brosnanu. Turklāt visu cieņu Rodžera Mūra ironijai. (Vēl šo lomu ir spēlējis Dž.Lazenbijs un T.Daltons - D.R.) Es nevarēju to visu nosvītrot. Man bija jārēķinās ar tradīcijām, arī tādām kā Bonda iemīļotais martīni un tamlīdzīgi. Mēs nesākām tukšā vietā. Bonds publikai ir pazīstams vairāk nekā 40 gadu, vai jūs kaut kas vēl spēja pārsteigt, ķeroties pie šī tēla? Nezinu, varbūt ideja spēlēt šo supervaroni kā emocionālu, ievainojamu būtni, no kuras es pat sākumā nobijos. Nav tik viegli kaut ko iesākt ar emocionāli saplosītu vīrieti, vai ne? Taču tā bija teju vienīgā iespēja, kā šo varoni padarīt ietilpīgāku, piešķirt tam trešo dimensiju. Gan jau kāds Amerikā pateiks, ka Bond became bound (Bonds kļuvis ierobežots). Taču, ja būs lemts vēlreiz spēlēt Bondu, tieši tā ir vērtība, kas jāčubina un jākopj. Viņa ievainojamība, zaudējuma sāpes. Ja mēs to visu pazaudētu, mēs pazaudētu to, ko esam sasniegušu. Kaut vēl ir par agru runāt par nākamo filmu...