Aizputes patriots izdod grāmatas

Aizputē ražotam dīvānam pārklāta austa tautiska sega. Galdu un stāvlampu izgatavojuši pilsētas amatniecības skolas audzēkņi, un pie sienas ir Aizputes mākslinieku darbi. «Es nekur citur negribu dzīvot. Vācijā jau mums nekā nav,» viņš saka tagad, kad no Latvijas būts projām vairāk nekā 50 garus gadus, kuros Vācijā nodibinājis ģimeni un apgādu Harro von Hirschheydt. Tagad uzņēmumu pārņēmis dēls Roberts, bet tēvs izdod grāmatas Latvijā. Ar varu prom no dzimtenes H.Hiršheidam bija nepilni piecpadsmit gadi, kad 1939.gadā ģimene aizceļoja uz Vāciju. «Jūs zināt, Ribentropa-Molotova pakta dēļ mēs tikām faktiski deportēti, un mums nekādas izvēles nebija.» Kā cilvēks, kurš no bērna kļūst par pieaugušo, viņš to izjutis ļoti sāpīgi, juties ar varu aizrauts no dzimtenes. Toreizējie notikumi atstājuši rētu sirdī un nepatiku pret zemi, uz kuru aizvests. «Bez jautājuma, vai gribu vai negribu. Daudzi mani skolas biedri to izjuta tāpat kā es.» Izvēles nebija vēl jo vairāk tāpēc, ka tēvs Valters Hiršheids, kas bija pēdējais vācu draudzes mācītājs Aizputes Svētā Jāņa baznīcā, bija cīnījies Latvijas atbrīvošanas karā pret lieliniekiem. «Tēvs teica - ja tu nebrauksi, darba tev nebūs, tu vairs nebūsi vācietis, latvietis arī ne, tu vairs nebūsi nekas.» Vācbaltiešu izceļotājus nometināja Polijā. «Un arī tas bija nepatīkami - poļi bija padzīti no turienes, tad ielika mūs poļu dzīvokļos, un pēc četriem gadiem bija jābēg.» Tad Vācija bija sapostīta karā, pārpilna bēgļiem, trūka pārtikas, un naudai nebija vērtības. H.Hiršheids vēlējies studēt vēsturi vai kļūt par bibliotekāru. Diemžēl tas nebija samaksājams. «Man nebija citas izejas - izmācījos par izdevēju un kļuvu patstāvīgs.» Jaunības pilsēta Aizpute ir H.Hiršheida jaunības pilsēta, kurā bijusi mierīga un patīkama dzīve. Bērni gāja vācu skolā, tajā bija jāmācās arī latviešu valoda, Latvijas vēsture un ģeogrāfija. Pilsētiņas sabiedrība bija raiba, daudz vāciešu un ebreju, labi sadzīvojuši. Lai gan šeit vairs nav neviena no bērnības draugiem un daudz veco koka māju ir pazudušas no zemes virsas, Aizputē H.Hiršheids jūtas labi, rasti jauni draugi, uz šejieni no Šveices pārcēlies arī brālis Arnolds. «Mana ģimene Latvijā dzīvoja kopš 500 gadiem, gan lielākoties Vidzemē, Skujenes pagastā un Cēsīs. Un visur izkaisīti senču un piederīgo kapi. Vācijā jau mums nav nekā. Vācbaltieši ir daudz tuvāki latviešiem un igauņiem nekā vāciešiem - vācieši mums ir pavisam sveša tauta ar pavisam citu domāšanu. Ir tā, ka runājam tajā pašā valodā, bet katrs saprot kaut ko citu. Un jāņem vērā, ka visu laiku bija straume pāriešanā no latviešu tautības uz vācu, un otrādi - no vācu uz latviešu. Arī no bruņnieciskām dižciltīgām ģimenēm daudzas pārgājušas uz latvietību,» - tā H.Hiršheids izskaidro Latvijas pievilkšanas spēku. Tāpēc likumsakarīga ir apgāda Harro von Hirschheydt interese izdot grāmatas par Baltiju un baltiešu autoru darbus. Vācijā domāja par Baltiju Viņa apgāds dibināts 1950.gadā. Tā kā no Baltijas valstīm bija izceļojuši daudzi tūkstoši un dzelzs priekškara dēļ nebija pieejamas Latvijas un Igaunijas bibliotēkas, izceļotājiem trūka daudzu vecu labu grāmatu. «Tādēļ mēs ļoti daudz izdevām reprintā. Atceros, izdevām leksikonu par Kurzemes ārstiem, visā Vācijā šīs grāmatas nebija nevienā publiskajā bibliotēkā, dabūjām no Cīrihes Šveicē. Arī citās zemēs grāmatu trūka. Daiļliteratūrai arī bija pircēji - latvieši, vācbaltieši, draugi un radi. Vācijā par Baltiju izdevām aptuveni 500 grāmatu, to skaitā bija arī latviešu literatūra - Regīna Ezera, Vizma Belševica, divas dzejas antoloģijas.» Tas nebijis tik neiespējami, kā varētu šķist. Lai gan «viss bija jāapzīmogo no Maskavas un Belševicas teksti tiešām negāja padomju laika valstsvīriem pie sirds, dabūju zīmogu, un tas gāja cauri», atceras H.Hiršheids. Tomēr latviešu literatūra izdota mazos metienos, jo vāciešiem par Latviju joprojām ir miglains iespaids. «Viņi sajauc Lettland ar Lappland, un Latviju ar Lietuvu, un ir daudz, ja viņi zina: Lettland? Ā! Centa Maurīna! - kā Vācijā izrunā Zentas Mauriņas vārdu.» Tā kā apgāda virziens ir Baltija, un šādas literatūras pasūtītāji ir visā pasaulē, arī Japānā, Jaunzēlandē un ASV, uzņēmums nevar pastāvēt bez latviešu valodas zināšanām, to apguvis arī jaunais izdevniecības un antikvariāta vadītājs Roberts fon Hiršheids. Apgāds Aizputē 1993.gadā tika nodibināta Latvijas firma Harro von Hirschheydt, tas ir atsevišķs uzņēmums, neliels apgāds, kuru vada pats H.Hiršheids, būdams Latvijā. Šeit lēnām tiek turpinātas uzņēmuma tradīcijas, pievēršoties novada un vācbaltiešu literatūrai. Izdota Vācu-latviešu vārdnīca, ceļvedis pa Aizputi latviešu un vācu valodā, abās valodās arī grāmata par vecāko Kurzemes baznīcu - Aizputes Sv.Jāņa baznīcas vēsture, Vērgales pagasta autoru dzejas, pagājušā gada skaistākā bērnu grāmata - Jura Zvirgzdiņa Bebru atgriešanās. Īpaši H.Hiršheids pievērsies noklusēto un padomju varai nevēlamo vācbaltiešu rakstnieku darbu izdošanai. Tas ir Rīgā dzimušais Verners Bergengrīns, kurš piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās un kura grāmatas izdotas daudzās valodās, Zigfrīds fon Fēgezaks, dzimis Valkas apriņķī, uzrakstījis grāmatu Nāves deja Vidzemē par Stučkas laiku. H.Hiršheidam šķiet, ka arī Liepājas muzejā varētu slēpties kādi veci, izdodami dārgumi. Viņu valdzina senās Liepājas šarms, un saviem bērniem, ja viņi nolemtu pārcelties uz Latviju, viņš ieteicis doties tieši uz Liepāju. «Zināt, laime vienmēr ir citur. Bet tie, kuri no Latvijas aizbrauc, drīz atgriezīsies - vispirms jau maizes dēļ. Citur maizi neprot cept - diezgan šausmīga maize!» H.Hiršheidam tas ir vēl viens iemesls, lai dzīvotu Latvijā.