Akmeņu noslēpumi vilina un mulsina

Šo noslēpumaini skaisto un mistisko vietu tagad brauc lūkoties simtiem ekskursantu, taču noslēpums vēl joprojām līdz galam nav atklāts. Katrs no tā paņem tik, cik var uzņemt un saprast. Uz Lietuvēniem Atrast senču akmens kalendāru zinātāju nav tik grūti. Braucot pa Rēzeknes-Daugavpils šoseju no Rēzeknes puses, Maltā jānogriežas pa kreisi un vismaz 20 km jābrauc pa putekļaini līkumoti smilšainu ceļu, jāizbrauc caur Latgales podnieka īpatņa Oduma Kopusteņa dzimteni Pušu, Andrupenes pagasta teritorijā strēķīti var papriecāties par pašvaldības sarūpētu ideāli gludu asfaltu, un tad jau uzmanīgāk jāskatās garām zibošo pieturu nosaukumi. Garām Zundiem, Litviniem, pēc trim metriem ir pagrieziens pa labi. Pa lauku ceļu pabraucot metrus divdesmit, nevarēsiet garām pabraukt kokā grieztam ceļa rādītājam ar baigu nosaukumu Lītaunīki (lietuvēni - latgaliski). Un tad jau pretim nāks pats kulta vietu zinātājs Edmunds Tukišs, nopietns un norūpējies, jo vasaras laikā brīnumus redzēt gribētāju brauc bariem vien, taču laiski vērotāji te diez vai ko ieraudzīs. Tiem, kuri velti cer pie Edmunda Tukiša kādu naudas vērtībā mērāmu bagātību atrast, domāts pie durvīm piesprausts brīdinājums Uzmanību, indīgas čūskas! Viss te ir nopietni. Gan jautrules, gan vilki «Man te nāk visi - sākot no odzēm un beidzot ar briedi, sākot no īstām jautrulēm un beidzot ar profesoriem. Tāpat vilki te nāk. Pirmos piecus gadus es daudz visiem stāstīju, bet tad man atnāca «ziņa»: «Edmund, beidz pļāpāt.» Te pat slikti domāt nedrīkst, te ir tabu,» zīmīgi nosaka Edmunds Tukišs, aicina apsēsties uz soliņa pie guļbaļķu sienas un atritina krāšņi zvaigžņotu Latgales segu, ko viņa vecāmāte audusi pirms 100 gadiem. Jāpiebilst, ka Edmunda dzimtās mājas ir nedaudz tālāk no šejienes, taču 1949.gadā, kad kļuva zināms, ka viņa ģimene uz Sibīriju vedamo sarakstā ir pirmajā vietā, pa nakti bijis jābēg. Pēc četrdesmit gadiem Edmunds ir atgriezies šeit, kā pats saka, jau ar noteiktu uzdevumu - lai atdotu tautai to gudrību, kas tai gadu simtiem atņemta. Krīvu godība «Mūsu senči jau nebija tik «gudri», kā mēs, kas zinām tikai nospiest televizora pogu. Viņi zināja vairāk. Te jau uz segas viss ir. Visi trīs kalendāri - Saules, Mēness un Dievadēla. Dieviņš, Laima, Māra, Jāņu lēkts, Jāņu riets, Ziemassvētku lēkts, Ziemassvētku riets.» Edmunds rāda dīvainu, līku spieķi, senču sekstantu, krīvuli, uz kura atzīmētie robiņi norāda senās nedēļas - savaites, kurās bija nevis septiņas, bet deviņas dienas. «Pēc Māras dienas, 21.marta, noskaita desmit savaites - tad ir Jāņu diena. Trīs kalendārus lika kopā, un tad bija zināms, kuram Pēterim kuru Anniņu zagt. Krīvs bija tas, kas uzturēja tautas genotipu,» saka Edmunds. Kā pirms 8000 gadiem Pagalms piebrūk pilns jautriem bērneļiem no Rīgas 66.vidusskolas, un Edmundam viņi jāved kalnā skatīties Mēness kalendāru, pēc kura var gadus skaitīt - ik pēc 19 gadiem mēness cikls atkārtojas. Te var redzēt vairāk nekā 250 akmeņu, kuros mūsu senči pierakstīja informāciju - akmens lielumā, formā, krāsā, rindu attālumos, attālumos starp akmeņiem rindā un rindas azimutā. To visu aprakstīt nav iespējams un arī nevajag - jābrauc pašam un jāskatās. Kā teic pats Edmunds, arī senajos pilskalnos visu zinājusi tikai elite - ķēniņš, nākotnes un gara zinātājs krīvs jeb Baltais tēvs un miesas dziedinātāja - Zaļā māte. Pārējie esot bijuši ļaudis, un tie arī tagad, pēc kalnā kāpšanas, priecīgi var atveldzēties ar īpaši garšīgu ūdeni no olūteņa, kas tek spraugā starp sešiem akmeņiem. Noteiktās dienās un noteiktās stundās svētavota ūdens ir stiprs un dziedinošs. Tādi avoti Latvijā esot ap divsimt, no tiem vairāk nekā puse - Latgalē. Pēc avotiņa var pasēdēt uz lāviņām slietenī pie pavarda, kādā visa Eiropa dzīvojusi pirms 8000 gadiem. Bez balagāniem Vaicāts par senajiem rituāliem, Edmunds ir stingrs: «Man te balagāni kā Brīvdabas muzejā nav jātaisa, rituāliem jāzina noteikta stunda un diena. Mūsu senči upurēja visu ko - gaiļus, aitas, arī jaunas meitenes, kas bija liels gods.» Kas nebaidās no odzēm, istabā var aplūkot un paturēt rokā trīsdesmit tūkstošus gadu vecu akmens cirvi, kramu, cērti, debess akmeni un galvkāja fosiliju, kas viss gan tepat, Zundu ezera krastā, gan netālu esošajā Dagdā atrasts. Atrodi Stikla kalnu! Edmunds Tukišs apbrīnojami labi prot runāt ar bērniem - paskarbi, tieši, taču sīkaļām acis zib. «Vai jūs zināt, ka Raiņa aprakstītais Stikla kalns atrodas tepat Latvijā? Te ir kristāls no šī kalna. Jums ir uzdevums līdz nākamajai reizei noskaidrot, kur tas ir,» saka E.Tukišs un vēlreiz atkārto: «Bet to gan pierakstiet un iegaumējiet. Tā ir metonīmā valoda - runā, lai svešais nesaprastu: «Krustiem celta tā mājiņa,/ Margām sists pagalmiņš,/Pāri krustiem Saule lēca,/ Pāri margām Mēnestiņš.» Pie šīs četrrindes es esmu nosēdējis 17 gadus un zinu tikai to, ko nezinu. Atcerieties, ka mēs esam tauta - relikts, otras tādas nav, kam ir pusotra miljona tautasdziesmu, tādi ornamenti un akmeņu rindas.» *** Senie akmeņi Informāciju par Andrupenes senajiem akmens kalendāriem un naktsmītņu iespējām var atrast www.latgale.lv vai arī Latgales reģiona attīstības aģentūras izdotajā bukletā Apceļosim Latgali Tuvākā viesu māja ir Zundi, kas gan ir tik iecienīta, ka jāpiesakās jau labu laiku iepriekš. Blakus akmeņiem teltis celt nav atļauts Ieturēt azaidu var Andrupenē vai Dagdā