Andris Jakubāns. 28.II 1941.-16.VI 2008.

Protams, var jautāt: kāds tam sakars? Taču uz to var arī atbildēt: kur teikts, ka no mātes krūts iezīž vienīgi pienu? 1967.gada vasarā dzelzs priekškara šajā pusē, kad putekļu mākoņus atkal sacēla tanki, gatavojoties iebrukumam Čehoslovakijā, laikrakstā Literatūra un Māksla parādījās Andra Jakubāna pirmais stāsts. Ar virsrakstu Serenāde, kas tik pārsteidzoši disonēja ar apkārtējo nervozo noskaņojumu, ka daudzi jutās pat šokēti. Jauno autoru nevarēja neievērot. Viņa rokraksts pārāk atšķīrās no tā, kas raksturoja laikmeta kaligrāfiju. Agrāk nepamanīts, savdabīgs un gatavs, rakstnieku aprindām apkārt nesīcis kā odiņš pirms kodiena, Jakubāns pēkšņi, šķiet, bija nokritis no zila gaisa. Jā, biogrāfija viņam bija raiba un svaidīga - mācījies Cēsīs, Valmierā, Rīgā. Trīs gadus skolojies Universitātē, tad strādājis televīzijā par elektriķi, par apgaismotāju. Bieži viņš nepublicējās, toties uzliesmojumi bija spoži. Drīz vien viņš jau strādāja Rakstnieku savienībā par jauno autoru konsultantu. Sēdēja arī dažā labā redaktora krēslā. Tomēr ne tā kā citi - savādāk. Kad apkārt skanēja sapīņātas un mākslīgi sacirtotas runas, viņš aicināja patiesību meklēt sevī, sacīja: "Jāsāk ar to, ka vispirms pašam jānoskaidro, ko tu no savas pieredzes esi sapratis, kuri ir tie spēka punkti, kas tev ļauj atsperties." To, ko toreiz cenzūras dēļ nevarēja rakstīt par mūsu pašu vīriem, viņš uzrakstīja par gruzīniem, un latviešu literatūra ieguva neaizmirstamu stāstu Tbilisi, Tbilisi. Apmīļojot Latvijas zemi un mūsu ļaužu vitalitāti, spalva Jakubāna rokās uzbūra orķestri, kas nospēlēja veselu simfoniju ar nosaukumu Stāsts par veco, labo zemi un arī par jūru. Jakubānu cienīja un mīlēja, un šī mīlestība dažkārt izpaudās visai neparasti, proti, reiz, piemēram, viņam par godu Universitātes aulā draugi sarīkoja ērģeļu koncertu. Tukšā zālē pie neiedegtām gaismām. Rakstnieku mājas priekšā Vesetas ielā mēnešiem ilgi nostāvēja ģipša piemineklis - Jakubāna radītais Cumlaka tēls - iekārtas personificētā aprobežotība ar diktatoriski paceltu roku. Daudz spēka un enerģijas Andris Jakubāns kopā ar Ēriku Hānbergu savā laikā iztērēja šķietami neiespējami - uzliekot uz jaunām, neatkarīgām sliedēm vienu no lielākajām Latvijas avīzēm, boļševistisko Cīņu. Diemžēl arī pasaules stiprākie spēkavīri, kā zināms, pavilkt lokomotīves, lidmašīnas un citus dižsmagumus spēj tikai ierobežotu laiku un mazu gabaliņu. Pēdējos gados Jakubāns rakstīja maz. Tomēr pašu galveno paspēja - 2001.gadā sakopoja un izdeva savu stāstu izlasi 33 stāsti. Izcila manta. Reiz kāds vīrs atnācis pie Andra Jakubāna un jautājis: "Sakiet, ja tas nav noslēpums, kādam jābūt labam stāstam?" Jakubāns paskatījies uz jautātāju, it kā brīnīdamies, ka viņš to nezina, un atbildējis: "Nu ko es kā televīzijas bijušais apgaismotājs varu teikt? Gaišam jābūt. Un drusku skumjam. Kā dzīve..." Tieši tādus viņš pats arī rakstīja. Un aiziedams mums atstāj. Rakstnieki mirst tad, kad mirst viņu sacerētais. Latvijas Rakstnieku savienības vārdā - Zigmunds Skujiņš No Andra Jakubāna atvadīsimies ceturtdien, 19.jūnijā, plkst.13 Krematorijas Lielajā zālē