Atklātību nedrīkst pārspīlēt

Ir ģimenes, kur šī saikne dokumentējas vienīgi laulību reģistrā un mantošanas tiesībās. Ir ģimenes, kur šī saikne nedeklarējas skaļos mīlestības apliecinājumos, bet sakņojas jūtīgās savstarpējās attiecībās. Par to - A.Smeltere seniore un A.Smeltere juniore. 1.dialogs. Asnāte Smeltere Kā jūties starp dažādajām paaudzēm, ko šķir gadu desmiti, bet vieno mātes un meitas attiecības? Tā arī jūtos - kā vidū starp jaunību un vecumu. Jaunībā dzīvoju ar savas mātes filozofiju, kurā bija skaidri orientieri, ko viņa pārņēma no manas vecāsmammas. Var to saukt par tradīciju. Mammai varbūt mazāk, bet vecaimammai bija skaidrs, kas ir labi un kas ir slikti. Tādā ziņā tā bija vieglāka dzīve, jo problēmām bija vienkāršākas atslēgas. Manas jaunības laiks - 60.gadi - bija diezgan nabadzīgs. Lai arī garīgā struktūra pašas paaudzes vidē bija skaista, taču mēs tik maz zinājām par pasauli, kas ir ārpusē. Mums mācīja, ka jāsamierinās, ka jādzīvo ar to, kas ir, un tur, kur esi «iestādīts», priecājoties par katru saulainu dienu. No vienas puses, šodienas jauniešiem ir daudz lielākas izvēles iespējas un brīvība. Bet, no otras puses, daudz grūtāk orientēties. Brīvība ir grūta lieta. Vieni apgalvo, ka viņi zina, kas ir labi un kas ir slikti. Otri saka: tradīcija? Tā ir mietpilsonība! Tā nav mietpilsonība, bet dzīves filozofija. Tā nebija mietpilsonība, ja runājam par manas vecāsmātes paaudzi. Tā bija skaidra sapratne, kā dzīvot. Tagad šo skaidro kritēriju vairs nav. Mūsu mājās ienākušas citas kultūras, citas reliģijas, citas filozofijas. Tās ir šeit, bet paši esam palikuši bez tradīciju kupola. Juris Podnieks savulaik jautāja - vai viegli būt jaunam? Man šķiet, tajā laikā tas jautājums bija pāragrs. Jaunajiem tagad ir grūti. Mana paaudze - četrdesmit un piecdesmit gadus vecie - ir pa vidu 30.gadu un tagadējai 90.gadu pasaulei. Man nav citas iespējas. Man ir jābūt dialogam gan ar manu māti, gan ar manu meitu. Esmu pa vidu, un man jāatzīst, ka tagad, jau gadus piecus, man ir grūti orientēties kritērijos. Taču esi pratusi saglabāt gan sevi, gan ģimeni. Jā, esmu. Ģimene no tāda cilvēka viedokļa, kuram ģimenes nav, šķitīs, ka tas ir viegli, tas ir stabili un tur viss ir kopā. Ģimene? Tas ir grūti, it sevišķi šodien, kad katram atļauts būt egoistam un atļauts būt personībai. Ģimenes stereotips ir tās kopīgais galds. Tur ir visi - mana māte, Agata, mans vīrs Georgs un es. Tas ir skaisti un tas ir grūti. Šo «orķestri» man jācenšas sabalansēt. Vecajai paaudzei mēdz būt asinsspiediens, bet jaunajai paaudzei nemēdz būt garastāvoklis. Oma jautā Agatai, kā tev gāja. Viņai nav garastāvokļa runāties. Oma uztraucas, kā tas var būt, ir pienākums atbildēt vecam cilvēkam. Agata saka - normāli. Oma - tā ir nepieklājīga atbilde. Pirms kāda laika Agatai kāds draugs prasīja, ar ko viņa gribētu dzīvot kopā. Ar ģimeni vai viena? Atbilde man bija sāpīga, jo viņa priecīgi iesaucās - protams, viena. Man divdesmit divu gada vecumā vispār to neprasīja. Nevarēju iedomāties, ka es varētu atstāt ģimeni. Tagad ir pilnīgi cita pasaule - mani divdesmit gadi toreiz un manas meitas divdesmit tagad. Un manas mammas divdesmit vēl senāk. Vai tev tagad ir skaidrs, kā vajadzēja veidot savu dzīvi? Mani ideāli, tā jau ir pagātne. Bet savai meitai es ieteiktu vienu un man liekas, ka esmu to iemācījusi, - mēģināt dzīvot neatkarīgi gan morāli, gan materiāli, gan fiziski. Nedomāju, ka viņai vajadzētu būt vienai, jo divi neatkarīgi cilvēki kopā, tas jau ir bezgala daudz. Viss sarežģās, kad rodas mīlestība. Tiklīdz ir mīlestība, tā teorijas paliek bezspēcīgas. Paskaties otram acīs un zaudē prātu? Jā, tā tas ir un tā tas notiek. Taču viens ir jūtas un otrs - pienākums. Kad jūtas kļūst svarīgākas par pienākumu? Viena no manām vecmāmiņām miršanas stundā esot teikusi, ka viņa bijusi liela grēciniece. Viņa zināja, kas ir grēks. Šodien, man liekas, cilvēki to neapzinās. Grēks ir mazdūšība, neizlēmība, taču bieži izvēlamies dzīvot tieši tā. Atteikšanās no mīlestības arī ir grēks? Jā. Es esmu atsacījusies no mīlestības. Man likās, ka šī mīlestība varbūt būtu bijusi grēks, jo uz jūtām tika likts pārāk daudz. Man ir ģimene, kurai es esmu vajadzīga. Nezinu, kas ir grēcīgāk. Atsacīšanās vai pienākums. Mana meita, kad viņai bija četrpadsmit piecpadsmit gadu, sacīja, ak, mammiņa, ko tu zini no mīlestības! Šodien man ir prieks, ka viņa man daudz jautā par to. Ir noticis tā un tā. Gribu ar tevi parunāties. Es viņai tomēr saku, ka nav nekā skaistāka par laimīgu laulību. Par to mirkli, kad divi laimīgi cilvēki ir kopā. Laulību es nedomāju zīmoga nozīmē, bet mīlestības nozīmē. Ja ir divi mīloši cilvēki, tad tā ir laimīga laulība. 2.dialogs. Agata Smeltere Juris Podnieks reiz vaicāja - vai viegli būt jaunam? Ja es to zinātu, tad varētu teikt, ka esmu veca. Savos divdesmit divos gados es to tikai mēģinu noskaidrot. Cilvēki, kas par mani ir vecāki, sacīja, ka agrāk jaunie esot prasījuši cits citam, ar ko katrs satiekas, kas ar ko, nu, uz to pusi. Ja parunāju ar jauniešiem, kas ir gadus piecus par mani vecāki, tad tie arī ir atšķirīgi. Tagad pirmais jautājums ir: Ko tu mācies? Ko tu dari? Kas tu esi? Šogad beigšu universitāti, pašlaik man tas ir galvenais. Pēc tam izdomāšu, ko vēl vajadzētu iemācīties. Vai jūs gribētu būt neatkarīga? Tas būtu pārāk radikāli. Man liekas, ka dzīvē galvenais ir mīlestība. To vēlas katra būtne uz pasaules. Par tām feminisma problēmām nedomāju - amerikānisko sieviešu neatkarības alkas liekas mazliet slimīgas. Kā sevi sajūtat šajā ķēdītē - mamma, vecāmamma, jūs? Vecmamma ir daudz stāstījusi par saviem jaunības laikiem, rādījusi fotogrāfijas. Ir interesanti to uzzināt un izprast, bet nekad neesmu par to īpaši domājusi. Acīmredzot mana saikne ar dažādu paaudžu sievietēm ģimenē ir dabiska, pašsaprotama lieta. Tā ir vienota ķēde, kurā es iederos kā posms un tādēļ jūtos tuva ar savu ģimeni. Man neliekas pareizi tas, ka bērni sešpadsmit gados aiziet prom no vecākiem un otreiz satiekas ar viņiem, kad tie jāved uz nespējnieku namu vai kapiem. Jūs turpināsiet dzīvot dzimtas mājā? Protams, ka es dzīvošu atsevišķi. Tas ir normāli, bet tādēļ jau nevajag saraut ģimenes saites. Mēs dzīvojam vectēva celtā mājā ar lielu dārzu, un tur vietas ir pietiekami. Bet dzīve atsevišķi nozīmē atbildību un brīvību. Tas tā ir, taču, kad esmu tālu prom no mājām, mamma ir pirmā, kurai zvanu, it īpaši ja ir pārpratumi. Biju Parīzē, un iznāca, ka nakts vidū biju palikusi viena un netiku atpakaļ uz viesnīcu. Pirmais cilvēks, kuram zvanīju, bija mamma. Kāds zēns manā vecumā prasīja, ko es zvanot nakts vidū, mamma dusmošoties. Es to nevaru iedomāties, tāda reakcija man nav saprotama. Ģimene man nozīmē drošību, lai kur es atrastos. Vai ar vecākiem gadās konflikti? Reizēm saķeramies uz nebēdu, bet reti un tas ātri pāriet. Es padomāju, un arī man ātri tiek piedots. Vecmāmiņas laikos daudz vieglāk bija saprast, kas - melns un kas - balts. Ja jaunuvi pamanīja uz ielas ar jaunskungu, tad drīz nācās iet pie altāra. Laikam tā bija. Vienīgais, kas atliek, ir pašam vērtēt, ko vari un ko nevari atļauties. Mani vecāki saka, ka neskatoties ne uz ko vadmotīvam vajag būt - nedari otram to, kas tev pašam nepatīk. Viens no kritērijiem ir, lai, izdarot izvēli kādā situācijā, tālāk varētu dzīvot mierīgu sirdi. Jums ir draugs? Tas ir privāts jautājums.