Bēru mielasts

Tā bija ar Klāvu Elsbergu, ar Andri Slapiņu, ar Ievu Rozi un Vilni Zāberu, ar vēl daudziem citiem. Dievs ar to! Bet eksistē arī otra polaritāte. Sagaidīta apbērēšana, vainagi sagūluši un, rau, uz svaigām smiltiņām danco atriebties kārie, «īsto patiesību» izkliegt nākušie, apdalītie, skaudīgie un arī vienkāršās maitu lijas. Nez kālab no atmiņas negrib izskaloties gada nogalē uz žurnāla Santa vāka reklamētais raksta pieteikums Dagnija Zigmonte - «Lolitas» variants latviešu rakstnieces dzīvē. Sieviešu žurnāli latviešu rakstnieču un mākslinieču biogrāfijām allaž atvēlējuši buduārintervijas piezemēti pilsoniskā inscenējumā, tālab šis pretenciozais (kā vēlāk izrādījās - ačgārnais un neveiklais) virsraksts mani uzpirka. Lūk, pēc rakstnieces jaunības dienasgrāmatu publicēšanas apgādā Likteņstāsti (1998.g. oktobris) «īstenību» par viņu nākušas teikt dienasgrāmatu sagatavotāja un, kā noprotams, tuva paziņa Gunta Strautmane un nelaiķes meita. Sirsnīgi! Ko mēs uzzinām? Protams, briesmu lietas, kas droši vien literāro aizkulišu pastāvīgajiem iedzīvotājiem nebija nekas jauns un pārsteidzošs - ka Zigmonte negausīgi mīlējusi vīriešus (fui!), ienīdusi, badā vārdzinājusi un ignorējusi savu meitu, bijusi skaista, bijusi draugos ar alkoholu un ka viņas prozā piesauktā mīlestība dzīvē rādījusi gluži citu seju. Zigmontes dienasgrāmata, kas atstāta ar ļoti netiešu atļauju to publicēt, vedina uz dau-dziem jautājumiem, bet ir arī savdabīga atbilde viņas liktens sitējiem un knābātājiem. It kā rakstniece būtu paredzējusi, ka pēc nāves sekos atriebība, kurā viņai nebūs dotas tiesības nedz aizstāvēties, nedz liecināt. 17-19 gadus vecas sievietes pasaules uztvere, ideāli un mērķi nav bērnišķība, lai cik eksaltētā formā pasniegti. Šai laikā cilvēks ir savas būtības koncentrāts. Ar gadiem diemžēl ļaužu vairākums ideālus pastumj pagultē, savas «es» smaržas nomaina ar labas uzvedības normām un mierīgākas, bezproblēmu dzīves vārdā pieņem vispārpieņemtās, pilsoniskās dzīves krātiņu. Dagnijas Zigmontes dvēseliskais strukturējums, kā to liecina dienasgrāmata, ir bijis maksimālistisks, kategorisks un dzimis no dziļas vientulības (kur tas arī tiks aprakts) un mīlestības slāpēm. Dzīve likta uz vienas kārts. Bailes no vientulības ir vislabākais skrejceļš nesātībai pēc mīlestības. Zigmontes dienasgrāmatā redzamie dramatiskie dzīvesstāsta aizmetņi liek nojaust sūru, kaislīgu, baisu un egoistisku, bet psiholoģiski izprotamu likteni (neaizmirsīsim, ka viņa tiek šķirta no mātes tīņa gados), kas prasīt prasās pēc taktiska un faktoloģiski pamatota biogrāfiskā romāna, ne liekulīgi moralizējošas apklačošanas. Tikai tāds var būt kompromiss starp cilvēka tiesībām uz personiskās dzīves neaizskaramību un sabiedrības tiesībām «zināt patiesību». Lieki piebilst, ka šķietami skandalozie Zigmontes raksturojumi, ja tiktu piedēvēti jebkuram vīrietim (kur nu vēl dzejniekam vai estrādes zvaigznei), šķistu ikdienišķa, pat apbrīnas un jūsmas apdvesta parādība. Mani vienīgi satrauc šīs ētiski ļodzīgās manipulācijas ar mirušajiem - Gunāra Astras leģenda un peripetijas ar tās apstāvētājiem, princeses Diānas sagaidāmā klonēšana (mans personiskais viedoklis ir, ka tieši žurnālistu svētās tiesības «zināt patiesību» viņu nogalināja) un vienmēr modrie, pareizie tikumu sargi, kas dzīves laikā «objektam» ēd no rokas, lai pēc tā nāves atvemtu pār kapu savu viduvējības mēru. Es nenoliedzu rakstnieces meitas sāpes un personiskā liktens kropļojuma drāmu, es iestājos par samērīgu un taisnīgu cīņu, jo, kā bildis F.Larošfuko: «Pārāk liels naids pazemo mūs to priekšā, kurus ienīstam.»