Daugavas Titāniks

Kā vēsta tā laika dokumenti, katastrofā gāja bojā 147 cilvēki, tajā skaitā 48 bērni. Iespējams, ka upuru skaits bija lielāks. Kā atceras vecie upju kuģinieki, vēl vairākas dienas pēc traģēdijas noslīkuši cilvēki tika atrasti Daugavas grīvā. Katastrofas galvenais cēlonis bija pārslodze, kas radās, nesamērīgi daudzo braukt gribētāju nevaldāmajam pūlim nokļūstot uz tvaikoņa, pirms no tā bija nokāpuši iepriekšējā reisa pasažieri. Braukt gribētāji, apejot trapu, uz kuģa lēca pa taisno - gan uz pirmā, gan otrā klāja un pat priekšējā salona jumta. Pēc 49 gadiem atceroties traģēdiju, Majakovskij pasažieri Skaidrīte un Kārlis Katvari, tolaik līgava un līgavainis, stāstīja: «Bērni kliedza, jo tos cēla pāri galvām. Apkalpes vīri centās pārkāpējus dzīt nost, bet neviens neklausīja. Likās jau, ka uz tvaikoņa netiksim un, lai nokļūtu Mežaparkā, būs jāiet uz tramvaju. Taču tad ievērojām, ka iespējams uzrāpties uz augšējā klāja, kur jau atradās cilvēku četrdesmit. Nodomājām, ka braucienā no turienes pavērsies jauks skats, un kāpām tik augšā. Tajā brīdī nāca motorlaiva, kas atveda vēl vienu braukt gribētāju, kas pār bortu pārkāpa no upes puses. Kad motorlaiva brauca prom, vilnis nedaudz sašūpoja tvaikoni. Pēkšņi tas strauji sasvērās uz krasta pusi, cilvēku masa līdz ar to, un.... kuģim vairs nebija spēka atsvērties atpakaļ. Liela daļa no otrā klāja pasažieriem iekrita ūdenī. Citi, kas atradās pie borta krasta pusē, lēca uz krastu.» Skaidrītei, kura nemācēja peldēt, un Kārlim toreiz izdevās lēciens no augšējā klāja uz slidenajām, pasažieru pilnajām krastmalas granīta kāpnēm. Pēc līgavas nogādāšanas drošībā Kārlis piedalījās glābšanā. «Tas bija apbrīnojami, bet daudzi krastā stāvošie bezpalīdzīgi bļāva, kaut varēja sadoties rokās un vilkt no Daugavas ārā cilvēkus, kas izmisīgi, citu slīcēju apķerti, centās noturēties pie krastmalas kāpnēm. Ar Kārli mēs apprecējāmies 1951.gada februārī. Laimes vēlot, mums teica, ka, ja esam pārdzīvojuši tādu katastrofu, tad dzīvosim ilgi un laimīgi,» piebilda Skaidrīte Katvare. STUDENTI IZGLĀBA 70 CILVĒKUS Daugava šajā vietā ir aptuveni astoņus metrus dziļa. Kad Majakovskij nosēdās uz grunts, tā stūres mājas augšdaļa palika virs ūdens un daži tā varēja paglābties. Visbezcerīgākajā situācijā nokļuva atbraucēji no Mežaparka, kuriem piestātnē pūlis nebija ļāvis izkāpt krastā, un tie, kas atradās kuģa salonā. Uz āru veda tikai šauras durvis, kas bija izmisušu cilvēku aizbarikādētas. Drīz pēc traģēdijas izplatījās nostāsti, ka Majakovskij salonā bijuši vairāki desmiti bērnu, it kā Ļeņingradas pionieri, kas braukuši no Mežaparka uz centru. Arhīva materiāli šādas ziņas neapstiprina. Viens otrs no tiem, kas izglābās paši, nebija peldējis tieši uz krastu, bet gan nelaimes vietai aukstasinīgi metis līkumu, tādējādi izvairoties no daudzajiem slīcējiem. No kuģa komandas nenoslīka neviens, taču tūlīt pēc nelaimes visi vīri, tuviniekiem paliekot izmisuma pilnā neziņā, tika arestēti, vairākas diennaktis pratināti un spīdzināti čekas pagrabos. Traģisks ir stāsts par jaunu krievu matrozi, kurš nejauši gadījies krastmalā un izglābis piecus cilvēkus, taču, cīnoties par sesto, iemīļotās meitenes acu priekšā noslīcis pats. Dokumenti un atmiņas liecina par Maskavas Enerģētikas institūta studentu grupas varonību un attapību. Šie 26 puiši bija militārajā vasaras nometnē un katastrofas brīdī smagajā automašīnā brauca pāri Daugavai pa līdzās esošo pontonu tiltu. Viņi piesteidzās palīgā, no jostām izveidoja saites, ko meta pretī slīkstošajiem, un izglāba aptuveni 70 cilvēkus. Nav precīzu ziņu, kad ieradās Rīgā izvietotā padomju karaspēka speciāli organizētās glābēju ūdenslīdēju komandas un ātrās medicīniskās palīdzības vienības. Akadēmiķis Aleksandrs Ņikonovs, toreizējais Latvijas kompartijas sekretārs, ziņojumā Maskavas vadībai rakstīja, ka «bojā gājušo skaits varēja būt mazāks, ja uz Daugavas būtu organizēts glābšanas dienests, taču tāda absolūti nav». Atbildību par katastrofu dalīja šādi: LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu kolēģija tiesāja sešus cilvēkus - četrus Upju kuģniecības pārvaldes vadošos darbiniekus, kuģa kapteini, kurš traģiskajā dienā saskaņā ar darba grafiku atpūtās mājās, un kuģa kapteiņa palīgu. Represijām pakļauti bija arī pārējie apkalpes vīri, kurus atlaida no darba. No amata tika noņemts arī Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs Arnolds Deglavs. Jāsaka, ka neviens no notiesātajiem piespriestos brīvības atņemšanas termiņus - 25, 10 un 5 gadus - neizcieta, jo pēc Staļina nāves viņus amnestēja. Apkopojot pētījumus, var spriest, ka traģēdijas cēloņi bija šādi. KUĢIS PĒC PĀRBŪVES NESTABILĀKS Vispirms par tvaikoņa konstrukcijas drošumu. Ir zināms, ka Majakovskij tika uzbūvēts četrdesmito gadu beigās Rīgas upju kuģu remonta rūpnīcā (tā atradās Daugavas kreisajā krastā starp tagadējo Preses namu un viesnīcu Radisson SAS). Būtībā Majakovskij bija kapitāli izremontēts un pārbūvēts vecs tvaikonis, ar iepriekšējo nosaukumu, iespējams, Vilnis. Ir nostāsti (tie izplatījās tūlīt pēc traģēdijas), ka kuģis arī pirms pārbūves bija diezgan zvalstīgs un divas reizes - 1912. un 1937.gadā - grima. Tomēr dokumentāla apstiprinājuma tam nav. Aculiecinieki atceras, ka, kuģi restaurējot un pārbūvējot, lai palielinātu pasažieru ietilpību, tam tika uzkonstruēts augšējais klājs, kāda agrāk nebija. Tādējādi tas iznāca vēl labilāks kā pirms pārbūves. Par šīs konstrukcijas bīstamību liecina tas, ka pēc katastrofas otrais klājs tika nojaukts un tvaikonis, trešo reizi pārdēvēts, iespējams, par Rīgu, vēl kādu laiku nokalpoja Ventā Ventspilī. PŪLIS UZ NEIEKĀRTOTAS PIESTĀTNES Izvērtējot katastrofas apstākļus, būtiska ir tolaik jaunās kuģu piestātnes Komjaunatnes krastmalā neatbilstība drošības noteikumiem. Te trūka telefona, glābšanas līdzekļu. Taču galvenais mīnuss bija tas, ka pasažieru kuģu piestātnei, vēl jo vairāk atrodoties galvaspilsētas centrā, vajadzēja būt ierīkotai tā, ka pasažieru plūsma no krasta uz kuģi un otrādi varētu notikt tikai pa norobežotu koridoru, neapejot kuģa trapu. Taču Komjaunatnes krastmalā nožogojumi nebija ierīkoti. Ja pasažieru daudzums un disciplīna būtu normāla, šo mīnusu varētu arī nepamanīt. Taču traģiskajā brīdī, kad piestātnei tuvojošos kuģi gaidīja nesavaldīgs, trīs četru simtu braukt gribētāju pūlis, tam bija izšķiroša nozīme. Piecdesmitajos gados Mežaparks bija populāra rīdzinieku atpūtas vieta. Karstā vasaras svētdienā tur tik viegli nevarēja nokļūt. Turklāt traģiskajā 1950.gada 13.augusta svētdienā pilsētas transports uz Mežaparku bija pārslogots, jo tieši tad tur Zaļajā teātrī notika stahanoviešu kustības (tajā skaitījās apvienoti labākie strādnieki, ražošanas normu pārpildītāji) piecpadsmit gadiem veltīta Rīgas rūpniecības un transporta uzņēmumu darbinieku sapulce. Uz to ar padomju laikam raksturīgām piespiedu metodēm tika sapulcināti, kā rakstīja laikraksts Padomju Jaunatne, «desmitiem tūkstošu Padomju Latvijas galvaspilsētas darbaļaužu». Pēc kara Majakovskij bija pirmais vasaras atpūtnieku vešanai radītais kuģis. Interesi par to bija sakāpinājušas arī avīzes. Deviņas dienas pirms katastrofas Padomju Jaunatne kā gaidītu jaunumu publicēja tvaikoņa fotogrāfiju ar parakstu par tā tikko pabeigto izgatavošanu un norīkošanu Mežaparka līnijā. Šajā publikācijā viens no kuģniecības pārvaldes darbiniekiem intervijā bija sniedzis nepareizas ziņas, stahanoviski pārspīlējot kuģa pasažieru ietilpību. Tehniski pamatota esot bijusi 150 nevis 250 cilvēku, kā bija publicēts avīzē. KO VARĒJA IZDARĪT KUĢA KOMANDA Kuģa kapteiņa palīgs, kurš aizvietoja kapteini, tiesā tika apsūdzēts tvaikoņa atstāšanā brīdi pirms katastrofas. Taču kuģa atstāšana nešķiet gļēvulīga. Redzot pūļa patvaļu, palīgs esot gājis uz Kuģniecības pārvaldi (tā atradās netālu Grēcinieku ielā) pēc palīgspēkiem kārtības uzturēšanai. Vēl apsūdzībā tika teikts, ka komandai vajadzēja dot kuģa trauksmes signālu vai vēl pareizāk būtu bijis, redzot situāciju maršruta galapunktā, izvēlēties citu izkāpšanas vietu. Gan Majakovskij kapteinis, gan viņa palīgs bija nākuši no zvejas kuģiem. Pasažieru pārvadāšana un pūļa psiholoģija viņiem bija sveša. Runājot par kuģa sasvēršanos, ir apstāklis, kurā, iespējams, bija vainīga Majakovskij četru vīru komanda. Te jāpaskaidro viena tehniska lieta par kuģa pienākšanu piestātnē. Lai mazinātu triecienu, kas rodas, korpusam atsitoties pret steķiem, tam pie sānu bortiem tiek ierīkotas berzes līstes. Līdzīgas nozīmes atvaires brusas tiek ierīkotas arī pie piestātnes. Kuģa iegrimei dažādos reisos mainoties, ir gadījumi, kad pietauvojoties berzes līste uzguļas piestātnes atvaires brusai. No drošības viedokļa tas nav atļauts - šādā gadījumā kuģis ir jāpārtauvo. Kā liecina tiesas materiāli, mirkli pirms katastrofas kuģis, ja tā var teikt, bija uzgūlies piestātnei. Tālākā katastrofas norise ir tāda, ka piebraukušās motorlaivas vilnis, nedaudz sašūpojot kuģi, izjauca tā labilo atbalsta punktu pie piestātnes atvaires brusas. Tādēļ arī sasvēršanās iznāca tik strauja. Komandas darba trūkums bija arī vienu (no divām) pasažieru salona durvju noslēgšana, kas traucēja tā atstāšanu briesmu gadījumā. Ir arī mistisks katastrofas skaidrojums, ka nevajag nosaukt kuģi tāda cilvēka vārdā, kas izdarījis pašnāvību. Izmantoti: Latvijas Valsts arhīva materiāli, intervijas ar Skaidrīti un Kārli Katvariem, ar Latvijas upju kuģniecības veterānu Sergeju Anufrijevu, Zigurdu Milleru, Jāni Pētersonu, ar tvaikoņa «Majakovskij» mehāniķa palīga Visvara Vilces māsu Dzintru, raksti laikrakstā «Likuma Vārdā» un «Padomju Jaunatne».