Dieva zobeni

Mulla Krēkars ir dabiska izvēle Brekem, jo Krēkars ir viens no eksotiskākajiem politiskajiem bēgļiem Norvēģijā, par terorismu aizdomās turamais "pašu mājās". Torkels Breke (1970) 1999.gadā ieguva doktora grādu Dienvidāzijas reliģijā un politikā Oksfordas universitātē, pēc tam gadu strādāja Norvēģijas Aizsardzības ministrijā. Kopš 2001.gada viņš strādā Oslo universitātē. Iespējams, ka rietumnieku apziņā saikne starp reliģiju un varmācību nav bijusi tik aktuāla kopš Vestfāles miera 1648.gadā, kas sekoja Trīsdesmitgadu karam starp katoļiem un protestantiem. Tāpēc Breke (34) pēta saistību starp reliģiju un politiku, kas polarizē ne vien attiecības starp Rietumiem un islāma pasauli, bet arī sašķeļ pašus Rietumus. Ne velti amerikāņu kreiso kristiešu līderis Džims Valiss savā jaunajā grāmatā Why the Right Gets It Wrong and the Left Doesn't Get It ironiski vaicā: "Kādēļ ticība Jēzum kļuvusi pazīstama tikai kā bagāto, kara piekritēju un proamerikānisko spēku ticība?" Pastardienu gaidot Breke sāk ar politiskā reālisma filozofa Hansa Morgentausa un marksistu šaurā redzējuma kritiku. Morgentausa gadījumā politiskā varmācība primāri uzskatīta par nacionālo interešu, marksistu gadījumā - ekonomikas, funkciju. Caur vēsturisku atskatu Breke demonstrē saistību starp reliģiju un varmācību senajos jūdu, kristiešu, musulmaņu, budistu un hinduistu ("miera" ticība) tekstos un acteku rituālos (šī civilizācija faktiski iznīcināja pati sevi). Šodienas notikumos Breke nemēģina par visu varu pierādīt tiešu cēloņsakarību starp ticību un vardarbību, taču viņš, protams, sliecas tai ticēt. Breke nav determinists un neapstrīd citu faktoru lomu, dodot vārdu arī tādiem pētniekiem, kas reliģiskajā cīņā redz pirmkārt emancipācijas vai psiholoģiskus vardarbības instinktus. Breke koncentrējas uz islāmu, jūdaismu un kristietību. Viņa izejas punkts ir mileniārisma tendences šajās reliģijās, tas ir - ticība dievišķas tūkstošgades nākšanai un pastardienai. Diemžēl viņš neiedziļinās millenāristu noskaņojumos šodienas ASV kristiešu vidū, kā to savās jaunajās grāmatās dara, piemēram, Maikls Nortkots vai Estere Kaplāne. Kaina bērni aptver ļoti plašu lauku un laiku, un attiecīgi Brekes grāmata ir virspusēja, taču tā ir viegli lasāms un ar interesantiem faktiem bagāts ievads neapšaubāmi ļoti nopietnā problemātikā. Daudz no rakstītā ir it kā jau labi zināms, taču Breke neko neuztver kā pašsaprotamu un paskaidro tā vēsturisko izcelsmi, sākot jau ar vēsturisko stāstu par Kainu un Ābelu. Taisns un svēts karš Debates par civilizāciju sadursmi šobrīd ir pašā karstumā, un ir visai grūti nākt klajā ar vēl nedzirdētiem argumentiem. Brekes grāmatas galvenais nopelns ir tik plašas tēmas apkopojums vienā grāmatā un vēsturiskie ekskursi un spriedumi gan par taisnīgo, gan svēto karu priekšnoteikumiem un noteikumiem jeb jus ad bellum un jus in bello (Breke nav pacifists un sliecas atbalstīt Akvīnas Toma nosacījumus). Breke gan nepiemin Imanuela Kanta spriedumus par karu, kas viņa analīzē varētu noderēt, jo, kā zināms, Kants ir viens no pazīstamākajiem domātājiem, kas rakstījis par karu. Breke labāk meklē domas par karu svētajos tekstos un tās tur arī atrod. Viņš vieš skaidrību detalizētajos noteikumos, kas šai sakarā eksistē cita starpā islāmā. Protams, ka starp teoriju un "Dieva bērnu" praksi plaisa ir liela. Reliģija - ne vienmēr apzināti, tiek izmantota par aizsegu citiem mērķiem. Brīžiem šķiet, ka grāmatas tulkošana vai rediģēšana ir notikusi nedaudz sasteigta, jo ir vismaz pāris neskaidrību - vai patiesi politologs Ivers Neumans runā par "nevēlēšanos neapspriest kara būtību"? Tāpat arī neskaidrību raisa socioloģiskās analīzēs izmantotais "žēlsirdības princips". Varbūt domāts empātijas princips? Arī par stilu var strīdēties - piemēram, "aplenkums", šķiet, izklausītos labāk nekā "aplenkšana". Kaina bērni iznākuši īstajā brīdī - pagājušajā svētdienā apritēja 60 gadi kopš Drēzdenes mežonīgās bombardēšanas Otrā pasaules kara beigās, ko pēc Maskavas pasūtījuma īstenoja briti un amerikāņi. Brekes grāmata citstarp raisa pārdomas, vai ko tādu pieļauj kara ētika. Globālisms daudziem cilvēkiem nesa cerību par kultūru satuvināšanos. Taču pārāk liels tuvums nav patīkams tiem, kas jūtas nedroši un apdraudēti, kā to var lasīt Brekes grāmatā. Par Kaina bērnu galveno vēsti var uzlūkot apjautu, ka mēs stūrējam krietni vien iracionālākā laikmetā, nekā esam dzīvojuši līdz šim.