Intelekta klusā balss

Arī Freids raksta: "Intelekta balss ir klusa, bet tā nerimst, kamēr nav tikusi uzklausīta." Tomēr pirms ieklausīšanās šajā balsī nenāktu par ļaunu pieminēt dažus tradicionālos pārspriedumus jeb mītus, kas saistīti ar Freidu. DaŽi mĪti Parasti Freida vārds asociējas ar priekšstatu, ka viņš esot atklājis zemapziņu un piešķīris ārkārtīgi lielu nozīmi seksualitātei. Tas ne tikai nav precīzi, bet labākajā gadījumā liecina par vienkāršu neziņu, kas robežojas ar muļķību. Acīmredzot tikai visai murgainā stāvoklī var aizrunāties par kaut kādas zemapziņas pastāvēšanu. Zemapziņas pieļaušana paredz divu apziņu pastāvēšanu: pastāv apziņa, zem kuras ir vēl viena apziņa. Freids raksta par neapzināto un bezapziņu, proti, fikciju, kas ļauj skatīt dvēseli kā dvēseli. Viņš maina naivos un optimistiskos priekšstatus par apziņu kā dzīves centru un parāda, ka cilvēks ne vienmēr apzinās, ko un kāpēc dara, bet dažkārt pat dara to, ko negrib vai nav grasījies darīt. Freids aplūko dvēseles dzīves seksuālo aspektu, taču pats ir tālu no viņam piedēvētā panseksuālisma, seksualitātes saskatīšanas jebkurā dzīves izpausmē. Kaut gan šī saskatīšana nereti tiek uzskatīta par kaut ko nozīmīgu un laikam jau asprātīgu. Ginekologs esot aizkavēts Dons Žuans, bezmiegs rodoties un piegulēšanas neiespējamības, bet kolekcionēšanā tiekot sublimēta vajadzība pēc harēma. Savukārt paklupšanā uz banānmizas izpaužoties kastrācijas komplekss. Dažkārt tiek pausts, ka Freids centies zinātniski aprakstīt to, kas agrāk izprasts kā dievu vēstījums vai tikšanās ar mirušo dvēselēm. Piesaucot Freidu, tiek skaidroti sapņi, kaut gan viņš pats ar tādu skaidrošanu nav nodarbojies. Sapņa interpretācijai ir pavisam cita nozīme, turklāt principā to veic pats sapņotājs. Īss Freida dzĪvesgājums Freids piedzimst Austroungārijā jeb Kakānijā, t.i., dubultmonarhijā, kuras modernizācija noslēdzās ar strauju tās norietu. Tiesa, šajā pasaulē principā tiek izspēlēta visa mūsdienu pamatpieredze. Freids piedzimst nelielā provinces pilsētiņā pieticīgā ebreju ģimenē, un drīz vien pārceļas uz Vīni, kura, kā raksta Karls Krauss, tiek izdemolēta par pasaules lielpilsētu. Tajā paveras visplašākās iespējas, nodrošinot jaunus meklējumus visdažādākajās jomās - mūzikā, arhitektūrā, literatūrā, socioloģijā, filosofijā un zinātnē. Atliek viens minēt dažus vārdus: Šēnbergs, Klimts, Kafka, Mūzils, Šniclers, Mahs, Masariks, Manheims, Lukāčs, Vitgenšteins, Huserls, Fērsters u. c. Freids iestājas universitātē, izvēloties dabas pētnieka karjeru. Viņa dabaszinātniskie pētījumi ir tālaika zinātnes augstāko sasniegumu līmenī. Taču dabaszinātnieka karjera sola vien atzinību zinātniskajā pasaulē, nevis nodrošina dzīvi. Turklāt Freids iemīlas un vēlas dibināt ģimeni, bet topošās sievasmātes nosacījums ir gauži vienkāršs - Freidam ir jāspēj finansiāli nodrošināt ģimeni. Lai izpildītu šo nosacījumu, Freids pievēršas medicīnai. Vīnes medicīnas skola ir viena no tolaik slavenākajām skolām. Freids ne tikai iesavina tās mācību, bet dodas papildināt zināšanas arī uz Parīzi, Nansī un Berlīni. Viņš publicē novatoriskus darbus par afāziju, smadzeņu funkciju lokalizācijas jautājumiem, bērnu paralīzi. Galu galā Freids uzsāk privātpraksi, kas ļauj nodibināt ģimeni, taču konfrontē ar pastāvošo ārstniecību. Savā ziņā Freids kļūst par ārstu pret paša gribu, taču tas ļauj viņam no dabas pētnieka kļūt par cilvēkdabas izdibinātāju. Un to izdibināt viņš tiecas ar histērijas apjēgsmi. Tā transformē ārstēšanu, tomēr cilvēka iedabu neļauj atsegt, tāpēc Freids pievēršas pašiepazīšanai - sevis paša analīzei. Pašiepazīšanas un studiju (kā teorētisko, tā praktisko) rezultātā top darbi, kurus vēlāk vieno apzīmējums "psihoanalīze": Sapņa interpretācija, Par ikdienas dzīves psihopatoloģiju, Asprātība un tās attiecības ar bezapziņu, Trīs apcerējumi par seksuālā teoriju. Freida izstrādnes piesaista uzmanību, viņam rodas līdzstrādnieki, kas kaismīgi nododas dēkainajam psihoanalīzes ceļojumam. Veidojas paradoksāla situācija: Freids vēl nav izvērsis psihoanalīzi, taču tā jau tiek praktizēta, kā arī noliegta. Psihoanalīze jau sākotnēji ir daudzveidīga, un Freidam nākas precizēt savas pozīcijas, konfrontējoties arī ar saviem piekritējiem. Publicējot darbus Sakarā ar narcisma ieviešanu un Totēms un tabu, Freids kļūst par psihoanalīzes pirmo disidentu. Nenoliedzot klīnisko psihoanalīzi, psihoanalīze kopumā nav reducējama uz ārstniecisku metodi, kas tikai papildināta ar teorētiskiem apsvērumiem. Freida darbos aizvien vairāk kļūst jaušama filosofiskā uztakts: Viņpus tīksmes principa, Masu psiholoģija un Es analīze, Es un Tas. Indivīda psihoanalīze tiek papildināta ar sabiedrības, kultūras psihoanalīzi: Kādas ilūzijas nākotne, Īgnums kultūrā, Cilvēks Mozus un monoteistiskā reliģija. Šādi iezīmējas kultūras, vēstures "arheoloģiska", metapsiholoģiska izpēte. VĒl viens mĪts Viens no izplatītākajiem mītiem vēsta, ka psihoanalīze esot medicīniska disciplīna, ka tā sakņojoties Freida medicīniskajā praksē un tās pamatā esot psihopatoloģiskie pētījumi. Principā tas ir visnotaļ vulgārs un primitīvs skaidrojums, cenšoties visu izskaidrot, reducējot to uz biogrāfiskiem faktiem. Tiesa, nav noliedzams, ka šī prakse iekrāso Freida izstrādnes. Nav arī noliedzams, ka Freida veidotā psihoanalīze ir sajūgta ar dziedināšanu. Sākotnēji Freids vēršas pie medicīniskās pasaules pārstāvjiem, taču vēlāk no tā atsakās. Tomēr psihoanalīzes nostiprināšanās ir saistīta tieši ar tās medicinizāciju. Freids relativē patoloģiskā un normālā pretstatu, parādot psihopatoloģisko ikdienišķajā un norādot, ka normālā pastāvēšanai ārkārtīgi svarīga ir vara un zināšanas. Mūža otrajā pusē Freids cenšas nepieļaut, ka medicīna aprij psihoanalīzi, un nevēlas psihoanalīzi ieteikt arī kā terapiju. Tomēr tas viss notiek jau par vēlu. Freids pat uzsver, ka patiesībā nav bijis nekāds ārsts. Taču klīniskā psihoanalīze nostiprinās un nereti pastāv bez paša Freida. Kaut gan arī šīs analīzes tapumā viņa devums nav mazsvarīgs. Iespējams, ka psihoanalīze ir vistīrākais psihoterapijas veids. Psihoanalīzē norisinās atteikšanās no farmakoloģiskās un tehniski ķirurģiskās iejaukšanās cilvēka dzīvē, dziedināšana norisinās ar tīri psihiskiem līdzekļiem. Freids pat uzsver, ka psihoanalītiskā dziedināšana ir pēcaudzināšana, kurā svarīgi izveidot un nostiprināt patstāvīgumu, kuru gan īsteno pats analītisko kūri veicošais indivīds. Psihoanalīze tiek ne tikai medicinizēta, bet arī psiholoģizēta, pārvēršot to par vienu no psiholoģijas variantiem, piemēram, par sadomāto personības psiholoģiju. Taču psihoanalīze ir metapsiholoģija. Tā ir "aiz" vai "pēc" psiholoģijas, kā to rāda apzīmējums "metapsiholoģija", un tajā var izmantot un arī ir tikušas izmantotas dažādas psiholoģijas. Psihoanalīze tiek veidota kā neklasiska zinātne, vēršoties pret dažāda veida psiholoģizēšanu. Psihoanalīzi var uzskatīt par psiholoģiju tikai šā vārda plašā nozīmē, proti, kā mācību par dvēseli. MācĪba par dvĒseli Freida psihoanalīzē dvēsele netiek reducēta uz spirituālo vai materiālo, nedz arī atvasināta no tā. Tomēr dvēseles saistība ar miesisko un kultūras pasauli netiek aizmirsta. Dvēsele netiek uztverta kā kaut kas viendabīgs, pārskatāms un caurskatāms fenomens. Tā ir daudzslāņaina jeb daudzlīmenīga, turklāt novērotājs ar savu klātbūtni transformē tās norises. Jau šis uzstādījums vien iezīmē psihoanalīzes neklasiskumu. Lai skatītu dvēseli kā dvēseli, nereducējot to uz kaut ko citu, tiek ieviests bezapziņas koncepts. Bezapziņa ir fikcija, nevis naturāli identificējams objekts. Tomēr lielākoties Freids bezapziņu skata kā izstumto vai arhaisko mantojumu, sava veida filoģenētiski mantotu dvēseles strukturējumu vai ievirzi. Taču arī šāda skatījuma priekšplānā izvirzās dvēseles pašdeterminācija, tās produkcija, nevis sekundārie procesi un ārpasaules determinētība. Šajā sakarībā Freids izveido dvēseles topogrāfisko modeli, kuru raksturo apziņa, priekšapziņa un bezapziņa. Dvēselē pastāv dažādas intences, kas konkurē vai konfliktē un atveidojas noteiktās pārvērstās formās. Dvēsele ir dinamisks fenomens, kurā principā nav nejaušību. Un tas nozīmē, ka ikvienam psihiskam aktam ir jēga jeb nozīme, ko iespējams interpretēt. Pārstāvot determinismu, Freids nepavisam neiestājas par lineāro kauzalitāti, dvēseles produkcija ir pārdeterminācijas rezultāts, t.i., visdažādāko determinējošo ieloču un to savijuma nosacīts rezultāts. Dvēseles intences ir vēlmes, kas saistītas ar noteiktām dziņām. Freids nerunā ne par kādiem instinktiem un nepavisam neuzskata, ka cilvēkā būtu kādas konstantas dziņas. Pirmajā posmā tiek runāts par pašuzturēšanas un seksuālo dziņu, gandrīz visu uzmanību veltot pēdējai no minētajām dziņām. Taču seksuālā dziņa nav viendabīga, tā ir individuālvēsturisks veidojums, kas rodas parciāldziņu apvienošanās procesā saistībā ar fantāzijas pasauli un ārpasauli. Sākotnēji cilvēks ir polimorfi perversa būtne, kura seksuālā mājturība veidojas individuāli variabla, uzrādot arī ideāltipiskas iezīmes. Šādi Freids seksuālo atrauj no ģenitālā, pakārtojuma vairošanās funkcijai un saista ar tīksmi jeb baudu. Seksualitāte ir noteikta konstrukcija, un principā tas nozīmē, ka ikvienam cilvēkam ir sava seksuālā uzbūve, savs dzimums, nevis tikai dabā pastāvošie pieci morfoloģiskie dzimumi. Turklāt jāņem vērā, ka dziņas ir nevis kaut kas cilvēkā pastāvošs, bet gan tikai apraksta elements, proti, psihoanalīzes mitoloģija. Laika gaitā Freids revidē kā dvēseles topogrāfisko modeli, tā dziņu teoriju. Otro dziņu teoriju raksturo dzīves dziņas jeb Erosa un nāves dziņas nošķīrums. Savukārt topogrāfiskais modelis tiek aizstāts ar strukturālo, kurā figurē tādas dvēseles instances kā Es, Virs-Es un Tas. Viens no revīzijas cēloņiem ir mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kas īsteno izstumšanu, kas ir izstumjošais. Līdz ar to bezapziņas joma ir ne tikai Tas; arī Es un Virs-Es daļēji ir bezapzināts jeb neapzināts. Tas nozīmē, ka cilvēks ne vienmēr ir saimnieks pats savā dvēselē. Arī izdaudzinātais Es nepavisam nav apzinātības iemiesojums, drīzāk tas ir oportūnists, kas manevrē starp ārpasaules, Tas un Virs-Es prasībām. Tas nozīmē arī to, ka bezapziņa nav identa ar izstumto. Taču dvēseles trihotomiskais skatījums nav Freida galavārds, viņš tikai izvirza pieņēmumus, kas ļauj skaidrot un izprast dvēseles dzīvi. Freids atsedz dvēseles darba jeb funkcionēšanas mehānismus. Sākotnēji tie tiek aprakstīti kā sapņa darbs, proti, kondensācija, pārvirze, sekundārā apstrāde un simbolizācija. Laika gaitā šo mehānismu darbība tiek fiksēta arī ikdienas dzīves psihopatoloģijā, asprātības fenomenā un seksuālajā tapšanā. Ar šiem mehānismiem ir saistīta kultūra, proti, reliģija, morāle, societālais utt. Freids ne tikai relativē patoloģijas nozīmi, bet arī atceļ pretstatu starp individuālo jeb vispārīgo psiholoģiju un sociālo psiholoģiju. Un tas nozīmē, ka psihoanalīze ir vienlaikus individuāla un sociāla. Freids aplūko dzīves jeb eksistences tehnikas, to izpausmi noteiktos sociālos kopumos un ietekmi uz indivīdu. Objektu izvēle, identifikācija, regresija, fiksācija raksturo ne tikai indivīdu, bet arī to, ko Freids dēvē par masu psiholoģiju. Freids ir kritisks pret sabiedrību, viņš nepieņem konformismu, taču neuzstājas arī pravieša un atpestītāja lomā. Viņš piedāvā risinājumu, neuzskatot, ka varbūtējais vienmēr ir arī patiesais. Izsakoties vispārīgi, Freida uzmanības lokā ir baiļu jeb šausmu un vēlmju pārņemtais cilvēks. Freids mēģina noskaidrot, kā rodas un ko nodrošina bailes, kā veidojas vēlmes un ar ko var beigties to apmierināšana. Freids parāda, ka cilvēks ir ne tikai daudz amorālāks, kā viņš domā, bet arī daudz morālāks, nekā viņš zina. Variējot šo atziņu, var teikt, ka cilvēks ir daudz nezinošāks, nekā viņš domā, un vienlaikus - zinošāks, nekā viņš zina. Ikdienas kaislĪbas Psihoanalīze ir sevis paša iepazīšana un pašvaras nostiprināšana, kā arī kritisks dzīves analīzes instruments. Iespējams, ka daži piemēri to ļauj parādīt uzskatāmāk un vienlaikus ļauj labāk aptvert psihoanalītiskās atziņas. Kādam latvju politikānim tiek jautāts, ko viņš domā par valstij nevēlamu oligarhu. Atbilde sākas ar vārdiem "mans kolēģis". Ko tas nozīmē? Neveikls izteikums? Iespējams, dažbrīd vispār var šaubīties, vai Latvijas politikāņi prot runāt. Bet varbūt viņš pasaka patiesību? Neapzināti viņš zina, ka patiesībā ir tāds pats oligarhs un valstij nevēlama persona. Apzināti viņš jau to neteiktu, taču šī dvēseles intence ņem virsroku pār apzināti vēlamo. Pēc tikšanās ar kādu citu politikāni tiek rakstīts: "Viņš skaidro, ka mašīnu pircis, jo, vairs nebūdams ministrs, nevar izmantot valdības auto un viņam nepieciešams laukos ērts braucamrīks." Iespējams, ka žurnālists ir neveikli rakstījis, taču tikpat labi iespējams, ka teiktais nepavisam nav nejaušība. Nevilšus tiek pateikta patiesība. Savulaik Gorbačovs 1990.gada 26. decembra televīzijas raidījumā arī pārsakās: "Janajevs var palīdzēt milit... nepieciešamā situācijā." Un drīz vien viceprezidents arī vada apvērsumu. Ikdienas psihopatoloģija figurē ne tikai politiskajās kaislībās. Ārsts, atejot no slimas sievietes gultas, saka tās vīram: "Man viņa nepatīk." Vīrs atsaucas: "Man viņa jau sen nepatīk." Vīrs pievienojas ārsta uzskatam vai arī nevilšus pauž savu uzskatu? Atbilde ir noskaidrojama, veicot psihoanalītisku procedūru, taču ir skaidrs, ka šāda tipa pārteikšanās nereti tiek uzskatīta kā asprātība. Ārsts jauneklim jautā, vai viņš masturbē. Tas izbrīnīts un sašutis atbild: "O, na, nē!" Dažkārt šādi atgadījumi ir sarežģītāki. Jauneklim tiek jautāts, kad viņu pirmo reizi ir pārņēmušas bailes (patlaban Latvijā tiek izmantots jaunvārds "trauksme"). Viņš atbild: "Kad pirmo reizi gāju zagt." Taču šī atbilde ir pārvērsta forma, patiesībā viņš saka: "Kad pirmo reiz gāj uz akt." Viņa baiļu pārņemtības pamatā ir homoseksuāla norise, tas arī tiek pateikts, tikai dvēseles darbs ir transformējis atbildi. Dvēseles darbu uzskatāmi raksturo ne tikai pārteikšanās, pārlasīšanās, pārklausīšanās, proti, tas, kas tiek dēvēts par ikdienas psihopatoloģiju, bet arī sapņi, asprātības. Taču psihoanalīze spēj atsegt arī ko citu. Intereses un varas patoloĢija Mūsdienās vietā un nevietā tiek piesauktas intereses. Taču arī intereses var būt individuālvēsturiskas un atveidoties noteiktās rakstura īpašībās. Freids īpašu uzmanību pievērš kārtīgumam, taupīgumam un ietiepīgumam. Kārtīgums ietver kā fizisko tīrīgumu, tā pedantiskumu sīkumos, savukārt ietiepīgums nereti pāraug spītīgumā. Nav grūti pamanīt, ka šīs īpašības nereti raksturo tos, ko dēvē par baņķieriem vai biznesmeņiem. Taču viens Freidam gan ir skaidrs, šādi izpaužas anālā erotika, izkārnīšanās interese ir transformējusies interesē par naudu. Intereses veidojas saistībā ar dziņu attīstību, to fiksāciju vai regresiju. Tā, piemēram, cilvēks var iestāties par tautu, kļūt par tās tribūnu, jo šādi var stāties aizstājošās dzimumattiecībās ar šo izvēlēto objektu. Savukārt politiķis nereti var būt sociālais mazohists, kas rīkojas pēc principa "par spīti visam" un šādā veidā cer uz beigu baudu jeb tīksmi. Freids risina arī ar varu saistītus jautājumus, atsedzot visnotaļ noturīgas struktūras un attieksmi. Viņš norāda uz arhaiskās sabiedrībās raksturīgo tabu - aizliegumu pieskarties valdniekam. Šī tabu pārkāpums izraisa nāvi. Principā šāds tabu pastāv arī mūsdienās. Vislabāk tas vērojams dažādu valstsvīru un valstssievu pārvietošanās laikā, vienīgā atšķirība laikam ir tā, ka mūsdienās šāda pieskaršanās netiek pieļauta ārēji, nereti sodot par to vēl pirms tās īstenošanas. Toties cita iezīme acīmredzot saglabājas nemainīga, proti, jūtu ambivalence. Priviliģēto personu apbrīnošana un godināšana vienlaikus izraisa neapzinātu intensīvu naidīgumu. Valdošais izraisa fascināciju un riebumu. Veidojas pakļautā un pakļaujamā attiecības, kas itin viegli apvēršas, t.i., kaut arī valdošais riebjas, indivīds itin labprāt stājas viņa vietā. Pakļautais var arī identificēties ar pakļāvēju, šādi pārvarot savas bailes, nevarību un bezspēcību. Freids izmanto mītu par tēva nogalināšanu, lai aprakstītu sociālās dzīves strukturēšanu. Tie, kas veikuši nogalināšanas aktu, pretendē uz lielākām privilēģijām un atzīšanu. Nopelni kļūst par jaunā statusa zīmi. Veidojas ceremonijas, kurām jāapstiprina pastāvošā kārtība, jānovērš nevēlamu pretendentu parādīšanās vai pazīmes, ko var uztvert kā nevēlamus tīkojumus. Taču pats apvērsums tiek aizmirsts vai izstumts, vairojot neapzinātību. Nevēlamais varas stāvoklis ir novērsts, taču tā vietā ar laiku veidojas tāda pati hierarhiskā strukturētība, ko ir apzīmogojusi jūtu ambivalence. Šādu analīzi Freids veic darbā Totēms un tabu, kurā tiek runāts ne tik daudz par arhaiskām sabiedrībām, cik par mūsdienām. PsihoanalĪze Latvijā Freids nav nepazīstams pagājušā gadsimta divdesmito, trīsdesmito gadu Latvijā, nav nepazīstama arī psihoanalīze. Savā ziņā Latvijā veidojas unikāla situācija, jo psihoanalīze tiek recipiēta trijās valodās - latviešu, vācu un krievu valodā. Tiek tulkoti un izdoti analītiķu darbi, tiek publicēti raksti un grāmatas par psihoanalītisko problemātiku. Pastāv arī pašmāju psihoanalītiķi. Pirmo reizi vārds "psihoanalīze" publiski izskan 1920.gadā. Tas minēts rakstā Baiļu psiholoģija, kura autors ir Šveicē dzimušais Ernsts Šneiders. Viņš līdz 1928.gadam strādā Latvijas Universitātē, bet savās mājās Mežaparkā praktizē psihoanalīzi. Kopā ar Freida meitu Annu viņš nodibina un izdod psihoanalītiskās pedagoģijas žurnālu. Berlīnes psihoanalīzes institūtu ir absolvējusi Millija Vosvinieka, kuras analītiķes karjera gan ir īsa, jo nomirst jau 1933. gadā. Rīgā piedzimst arī ievērojamais vācu psihoanalītiķis Felikss Bēms. Pie viņa analīzi apgūst Aleksandra Volfa, kas 1932.gadā apprecas ar Džuzepi Tomazi di Lampeduzu. Šādi Stāmerienes baronese kļūst par vienu no psihoanalīzes aizsācējām Itālijā. Psihoanalīze nav sveša arī reliģijas psiholoģijas veidotājam Verneram Grīnam, kurš raksta par psihoanalīzi un dvēseles aprūpi. Profesionālas analītiķes ir Berta Bērza un Feiga Krāmere, kas psihoanalīzi apgūst pie Oto Fenihela. Viņš, līdzīgi Helēnai Deučai, apmeklē arī Rīgu. Taču viņi nav vienīgie, kas apmeklē Latviju, Rīgā lekcijas par psihoanalīzi lasa arī Rūdolfs fon Urbančičs un Zīgfrīds Bernfelds. Trīsdesmitajos gados latviski lasošai publikai nepavisam nav sveši tādi analītiķi kā Vilhelms Štēkels, Oto Ranks, Ēriks Fromms, Vilhelms Reihs, Mihaēls Bālints u. c. Prāgā strādājošo krievu analītiķi Nikolaju Osipovu Rīgā pārstāv Sergejs Izgojevs. Rīgā strādā arī Marks Vaintrobs, kurš 1940.gadā publicē arī pēdējo psihoanalītisko rakstu Par "nejaušām" kļūdām. Savulaik Latvijā ir sadzirdēta intelekta klusā balss. Šī balss skan arī mūsdienās, tikai ne visi grib to sadzirdēt un ieklausīties. Iespējams, tāpēc, ka bail pašam no sevis.