Janina Pankrate 24.I 1924-3.V 1997

Viņu dēvēja par Cilvēku- teātri. Jau kopš balerīnas gadiem operā, kad Helēna Tangijeva-Birzniece viņā saredzēja gan maigo Laimu, Ceriņu feju un Bahčisarajas strūklakas Mariju, gan eleganto prīmu Francisku un bezdvēseles Zelta dāmu, bet Jevgeņijs Čanga Pankratei uzticēja tik atšķirīgas lomas kā Džuljetu, Daugavu vai Leldi. Viņa allaž bija paškritiska pret sevi, jo sajuta, ka dejai piemīt vairāk krāsu un dzīvības, nekā iedomājas dejotājs. Varbūt tāpēc viņa tik ātri un dabiski pārvērtās no dejotājas baletmeistarē. Dejas sacerētājā, kura ierakstījusi ārkārtīgi savdabīgas lappuses mūsu horeogrāfijā. Sākusi kā operetes baletmeistare, kurai līdzīgas nebija visā toreizējā PSRS, kad necilo namu pie Matīsa tirgus daudzu pilsētu baletmeistari uzskatīja par operetes baleta Meku, viņa spilgti atklājās arī kā brīnišķīgu deju un miniatūru autore akadēmiskajam baletam. Viņa uguņoja uz skatuves rēvijās un šovos. Vieglā māksla, krogus un kabarē deja pēkšņi kļuva bagāta un saturīga, jo ik frāzē, ik melodijā baletmeistare saskatīja gabaliņu iz patiesas dzīves. Reizē ar deju iestudēšanu rūdījās viņas īpatnais pedagoģes talants, prasme izsist no dejotāja «es nevaru», «es negribu», «tas man nepiestāv». Viņa lieliski paplašināja tādu mūsu baleta zvaigžņu kā Loras Ļubčenko, Litas Beiris, Viestura Jansona, Ineses Dumpes, Zitas Errsas, Aivara Leimaņa, daudzu citu jūtu un dejiskās varēšanas diapazonu. Viņa aumaļām mīlēja savu 20 gadus loloto un pērto operetes baletu, visus savus dejotājus, aizstāvēdama tos kā rūcoša lauvu māte vienmēr un visur. Viņa turējās pretī dzīves triecieniem. Un tie bija sāpīgi. Kādā 1985.gada rudens naktī pēkšņi salūza neatkārtojamais dzīves un dejas tandēms Lembergs-Pankrate. Kā dramatiska vīzija aizlidoja trīs gadi nelaiķa vīra krēslā Nacionālajā operā. Nomira, izputēja viņas «operetka», kurā ieguldīts tik daudz cīņas. Kā lietuvēns dzinās virsū vientulība un sevis nevajadzības sajūta. Pankrate izmisīgi pretojās tai. Viņa neprata būt pensionāre, šis vārds viņu darīja traku. Viņa neganti mīlēja deju un dzīvi, var sacīt arī tā. Viņas šedevri - skaistās miniatūras un noveletes patiesībā ir visbrīnišķīgākais piemineklis pašai dejas meistarei. Ja vien varētu apstādināt un atliet bronzā jebkuru poētiski daiļo un dzīvas sirds asiņu piepildīto pozu no Mūžīgās dziesmas, no Prelīdes, no Pūt, vējiņi, no Likteņa...