Jāzeps trešais

.. Runājam turpat slimnīcā, ārsta kabinetā. Pēc brīža kļūst skaidrs, ka tā ir kļūda, jo kabinetiņš ir nodaļas centrs, ap kuru virpuļo notikumi, tāpēc durvis nepārtraukti virinās, abi telefona aparāti tirkšķ reizē vai vismaz viens noteikti. Līdz beidzot Jāzeps Baško aizslēdz durvis no iekšpuses. Tas nelīdz, jo ik pa laikam pie matētā stikla pieplok kāda seja un tiek raustīts rokturis. Tomēr rodas ilūzija, ka dakteris uz mirkli ir atbrīvojies no darba galvenā pienākuma - būt visā klāt. Interese par ārsta personību ir bijusi un būs vienmēr, kaut pamazām medicīnā ienāk kolektīvisma princips kā darba forma. Tomēr tik un tā tās ir konkrētas rokas, kas satver skalpeli vai kādu supermodernu aparātu un tuvojas tavai miesai... Tāpēc nav slimnieka, kurš pirms operācijas negribētu dzirdēt atbildi uz jautājumu - kāds cilvēks īsti ir dakteris, kurš viņu griezīs? Jāzeps Baško savos trīsdesmit ķirurga darba gados ir operējis tūkstošus vieglāk un smagāk slimu. Vai piekrītat apgalvojumam, ka ķirurgi pēc dabas ir agresīvi? Nenoliedzami tas ir ļoti aktīvs darbības veids. Saprotams, ka ķirurgam jābūt arī drusku slinkam, lai viņš neizdarītu kaut ko par daudz. Jebkurā dzīves jomā vajadzīga mērenība, arī šajā specifiskajā profesijā. Jāzina, kad jāapstājas. Es vispār esmu aktīvs cilvēks ne tikai kā ķirurgs. Esmu vienmēr centies dzīvi padarīt interesantāku, man patīk iespēju robežas mainīt ne tikai medicīnā, bet arī citās jomās. Un proti? Esmu braukājis ar viskautko viskautkur. Man bija mērķis katrā atvaļinājumā kaut kur braukt. Esmu kalnos kāpis, alās līdis, pa upēm braucis, turklāt nopietni, ar kasku galvā. Man bija nepieciešamība apliecināt sevi. Tie bija sešdesmitie, septiņdesmitie gadi. Pirmajā braucienā mēs, divi dakteri, pusotrā mēnesī ar autostopu izbraukājām Aizkarpatus, Ukrainu, Krimu. Nokļuvu interesantās situācijās un satiku dažādus cilvēkus. Aizbraucu uz Karēliju, viena kompānija iepazīstināja ar citām, izbraukāju visu Sibīriju, nonācu Imanta Ziedoņa koku glābēju grupā. Dzīvodama laukos, Ziedoņa grupai nepiederēdama, apskaudu šos viņa cilvēkus, un toreiz likās, ka tā ir tik elitāra kopa, kuras sastāvā būt nozīmē - kļūt izredzētam... Kāpēc jums patika šajā grupā? Tā bija jaunība? Ne tikai jaunības dēļ. Toreizējās dzīves norises bija diezgan pesimistiskas, taču mēs dzīvojām savās mikropasaulītēs un mums bija zināma ilūzija, ka tev kaut kas pieder un ka tu kaut ko vari. Ziedoņa grupai rūpēja Latvijas kopšana un cilvēku liktenis. Ne jau lielos mērogos mēs kaut ko risinājām, tomēr piedalīšanās deva apziņu, ka esmu procesā iekšā, jo... sāpēja jau man tā sirds. Kaut ko reālu tas arī deva - atbrīvojām dižkokus un veidojām ainavu, bet vairāk ieguvām garīgi - kontaktā ar radošiem cilvēkiem nāca klāt informācija, kuru ne radio, ne avīzēs nevarēja iegūt. Līdzīga iemesla pēc arī kalnos kāpāt un pa upēm braucāt? Lai būtu kopā ar elitāru publiku? Savas mentalitātes ziņā tā tiešām bija elitāra. Ne izglītības vai stāvokļa sabiedrībā dēļ, bet - īpašs cilvēku tips. Tā bija domubiedru meklēšana. Viņam vajag sevi apliecināt, viņam par kaut ko ir interese. Tu uzkāp kalnā, nobrauc pa upi, noej dienā 50 kilometru cauri taigai un visu mūžu atcerēsies, ka esi spējīgs ko tādu izdarīt. Dabas skaistums - tas jau pats par sevi aizkustina, bet vēl cilvēki, kurus satiec. Reiz kāds mednieks, kurš uz visu ziemu taigā aiziet sabuļu medībās, man stāstīja, ka ir izlasījis visu Andreju Upīti. Savulaik dakteris Baško ir nodarbojies ar orientēšanās sportu, ar tāllēkšanu. Kad modē nāca garie pārskrējieni ar kādu īpašu moto, viņš kopā ar līdzīgiem trakiem, kā pats izteicās, apskrēja visas Latvijas spēkstacijas, joza dienām un naktīm uz Viļņu un tamlīdzīgi. Vai tik daudzpusīga interese par dzīvi nepadara darbu tikai par piedevu? Nē. Robežai jābūt, un jāatrod, cik tālu vari iet. Vienai sfērai jābūt pamatam, asij, ap ko viss griežas. Protams, man tas ir darbs. Taču vienmēr izmantoju jebkādu iespēju iepazīt nezināmo. Arī stažējoties citu valstu klīnikās. Piemēram, aizbraucu uz Pēterburgu kursos, vienreizējos kursos, kur mani sagatavoja par plaušu ķirurgu, ko tik es nepiedzīvoju... ja visu spētu atcerēties, kur esmu dauzījies. Kursos Maskavā aizbraucu kādus 50 kilometrus ar vilcienu prom no pilsētas, izkāpu un vienkārši gāju - redzēju vienreizējas vietas. Ej un nezini, kurā brīdī ieraudzīsi vai uzzināsi ko tādu, kas mainīs priekšstatu par lietām un parādībām. Turpināt kāpt un braukt, un alās līst? Daļēji. Tagad man ir liela ģimene, darbā saistības paplašinājušās un kompānijas sastāvs mainījies. Cenšos būt vairāk ar bērniem un iespēju robežās ņemu viņus visur līdzi. No kurienes jums tāds uzvārds? Liekas, ka Latgalē jums ir pat sava sādža? Ir Bašku sādža, bet tās saknes ir ļoti, ļoti senas. Mūsu uzvārds ir ukrainisks. Stāsta, it kā pirms simt vai vairāk gadiem kāds enerģisks cilvēks ar šādu uzvārdu atbraucis no Ukrainas un... un tagad Latgalē jau puse kapsētas pilna ar Baško. Droši vien esam saistīti ar visiem Baško, kas reiz dzīvojuši un dzīvo Latvijā. Laikam jau ir daudz to Baško, jums vien - seši bērni? Man jā. Bet tiešais manas dzimtas zars iet uz iznīkšanu, nezinu, kas no maniem bērniem iznāks. Pats cenšos, man par visiem jāstrādā. Krustēvs saka - ko tu, Jāzep, ar tiem bērniem ņemies, kāpēc tev tik daudz bērnu? Atbildu - Julian, tas būtu tavs pienākums man palīdzēt. Tas taču tev bija jādara - bērni jālaiž pasaulē. Nopietni runājot, sanācis, ka no mātes ģimenes, viņi bija trīs bērni, esmu vienīgais, kam ir turpinājums. Tēvamāsa dzīvo Losandželosā, arī viņai bērnu nav. Neradīsies strīdi mantojuma dēļ. Latgalē dabūju vectēva īpašumu. Mans tēvatēvs Jāzeps Baško bija enerģisks cilvēks, varbūt mazliet avantūrists. Viens no pirmajiem krievu kara lidotājiem, leģendāra persona, izcēlās Pirmajā pasaules karā, bet strauju karjeru taisīja arī, pārbraucis Latvijā, - viņš bija Latvijas aviācijas virspavēlnieks. Uzcēla laukos māju. Cilvēks, kurš sabiedrībā ieņēma augstu stāvokli, tajā pašā laikā bija vienkāršs zemnieks, kurš stādīja ābelītes, kopa zemi. Kad mēs dabūjām māju atpakaļ, centāmies darīt tāpat. Vienreizēji skaistā vietā, puikas gan saka - vai tiešām mājas nevarēja būt 200 kilometru tuvāk. Nevaru pieļaut, ka zeme aizaug, tāpēc kopju laukus, sēju visu ko, audzēju, bērni palīdz. Viņos ir ieaudzināta apziņa, ka tās ir dzimtas mājas, viņiem tur patīk. Jūs ļoti lepojaties, ka esat no ievērojamas dzimtas? Vēl jau neizlielījos, ka mans mātestēvs Balodis prezidenta Zemgala laikā bija Latvijas ārlietu ministrs. Šāda dzimta ir arī liels krusts, kas morāli jānes, bet tas dod spēku. Kapos guļ vectēvs Jāzeps, mans tēvs bija Jāzeps, puika ir Jāzeps ceturtais, es esmu Jāzeps trešais... Vienīgais dēls savai mātei ārstei. Vai savā ziņā jums profesija bija nolemtība? Nedomāju vis. Bez mana akcepta tas nenotika. Protams, mātes ietekme ir liela. Manas mātes ginekoloģes dzīvesstāsts ir pamācošs. Domāju, ka māte ar savu intelektu un darba spējām varēja Latvijas sabiedrībā ieņemt citu, augstāku stāvokli, ja viņai nebūtu bijusi tāda dzimta un tāds uzvārds. Bija laiks, kad es pilnīgi dzīvoju mātes ēnā. Protams, bija arī savs labums. Man bija viegli strādāt tajā ziņā, ka cilvēki nāca klāt un sacīja - jūsu māte mani ārstēja, vai atkal - jūsu māte mani mācīja utt. Taču tas uzliek saistības, jo es, dēls, nedrīkstu viņu apkaunot un... vai esmu sliktāks? Viss ir atkarīgs no audzināšanas. Kaut izvērtējot secinu, ka mātei nebija daudz laika manai audzināšanai. Es viņu redzēju, piemēram - lidmašīna lido pāri Ķīšezeram un man saka - tur tava mamma dodas uz izsaukumu. Tomēr tas laiks, ko viņa paspēja man veltīt, bija vērtīgs. Vidusskolu beidzot, es skaidri zināju - medicīna. Pret medicīnu manī ir bijība no mazām dienām. Pirmo reizi nonācu Stradiņos bērnībā, mani suns sakoda, un vēl tagad atceros satriecošo iespaidu, kādu uz mani atstāja šī arhitektūra, šīs velves. Likās, ka esmu nokļuvis svētā vietā, kā baznīcā. Mediķa profesija ir pateicīga tajā ziņā, ka mums nevajag tik daudz melot sev, nevajag melot savai sirdsapziņai. Un pacientam? Vai mainās mode slimnieka un ārsta attiecībās? Pašlaik ārsti izstāsta slimniekam itin visu patiesību? Kad sākāt strādāt, tā taču nebija? Īsti tā nebija, taisnība. Arī pašlaik jautājums par patiesības teikšanu vai neteikšanu nav vienkāršs. Jāņem vērā dažādi aspekti. Kā pacients ir audzināts, kā uztver lietas, kādi ir viņa filozofiskie uzskati. Nāk klāt arī mantiskās, juridiskās saistības. Slimniekam jādomā ne tikai par šodienu, bet par nākotni, par ģimeni un bērniem. Viņam jāzina savas dzīves perspektīvas. Cilvēki ir dažādi un dažādi uztver pasauli. Ir pacienti, kuri, uzzinot savas perspektīvas, sabrūk un nav vairs spējīgi ne uz ko. Jābūt individuālai attieksmei. Esmu bijis ārzemju klīnikās, ejam vizītēs, un ārsts palātā pasaka pacientam - jums ir vēzis, bet slimnieks gandrīz vai smaida un prasa - kad operēs, nav ko gaidīt, labāk ātrāk. Pareizi. Vispār jau katram būtu jāzina savs ienaidnieks, ar kuru kopīgi cīnāmies, tāpēc es cenšos informēt. Citādi notiek tā, ka slimnieku ārstē, bet viņam kļūs sliktāk un sliktāk, līdz ar to viņā rodas antipātijas un neuzticība. Jebkurā gadījumā piederīgajiem jau nu noteikti ir jāpasaka, bet arī... vieniem var teikt, otriem nevar, jo dažkārt ir sarežģītas mantojuma un ģimenes attiecības. Sarunu terapijai laiks ir ierobežots, ar vienu ilgi un daudz jārunā, dažam pietiek pusvārda, vārds ir dziedinošs, reizēm pat vārds nav vajadzīgs, pietiek ar manu klātbūtni. Cilvēku var apbrīnot, cik viņš var būt izturīgs un pacietīgs un tajā pašā laikā - cik viņš ir vājš un vārgs, cik vienkārši cilvēku var pazaudēt, jo trausls ir pavediens, pie kura turas dzīvība. Kā jūs tikāt Stradiņos? Nejauši. Te veidojās pulmonoloģijas centrs, bija vajadzība papildināt štatus. Biju strādājis Bauskas slimnīcā un no 1969.gada - šeit. n Vai ķirurgam mēdz būt arī bail par savām darba sekām un vispār pirms operācijas? Ir bail. Saskaros taču ar cilvēkiem, kas pilnībā man uzticas, es zinu viņa dzīves gājumu. Tas ir viens ārprāts, kas slimnīcā notiek... Dažkārt no malas redzu kailo patiesību un varbūt pat priecājos, ka slimnieks pats savu traģēdiju neizjūt un bezcerību neapzinās, labi, ka viņam Dievs devis tādu apziņu, ka viņš pats nevar novērtēt, kas ar viņu īstenībā notiek. Smagi. Pie daktera tomēr ielaužas nodaļas ikdiena un viņu uz brīdi aizsauc. Izklaušinu virsmāsu - kas par tipu, viņasprāt, ir šefs. «Darba laikā,» viņa saka,«bargs un stingrs, bet, ja ir nelaime, ja grūti, zinu, pie kā meklēt palīdzību. Kad gulēju 7.slimnīcā, tad pirmais, ko ieraudzīju pie gultas, bija priekšnieks.» Vēl viņa pastāsta, ka miljonārs Onasis nebūtu nomiris, ja pazītu dakteri Baško... Viņš operējot (seko garš medicīnisks termins) to, no kā bagātnieks miris. Pats ķirurgs gan šo situāciju apraksta piezemētāk. Onasisam bijusi miastēnija jeb muskuļu vājums, kad ir traucēta nervu impulsācija. Mediķi pierādījuši, ka jāņem ārā tauriņveida dziedzeris, viņš to darot, bet - tikai turpinot zināmu pēctecību, jo šīs operācijas Latvijā sāka daktere Bāliņa. Tādas operācijas ir jūsu ikdiena? Mana ikdiena ir vēži un dažādas strutainas saslimšanas. Vai arī plaušas var pārstādīt? Slimo vietā ielikt donora? Var. Jūs to darāt? Jātiek galā ar ikdienišķo, plaušu pārstādīšana jau ir pilotāža. Protams, ka arī par augsto pilotāžu jādomā, un tiek domāts. Nieres jau pārstāda. Klīnika sāk domāt par aknu pārstādīšanu. Šādām operācijām vajadzīgas īpašas finanses un atbalstīšana, arī personāls, kas spējīgs to realizēt. Ja nauda nav jāatrauj no ikdienišķās medicīnas, no pacienta kailās dzīvības nodrošināšanas un saglabāšanas, tad, protams, ir jāveic šādas operācijas. Bet tajā pašā laikā ir jādomā, kā efektīvāk izārstēt vienkāršu pneimoniju un izoperēt vēzi, lai pacients nodzīvotu ja ne divdesmit, tad četrus vai piecus gadus. n Kā veidojas slimnīcas ķirurga karjera? Kā jūs ievēroja? Kad ienācu, bija diezgan grūti. Protams, es daudz ieguvu, bet, lai ķirurgs no Bauskas Stradiņos tūlīt varētu strādāt tā, ka pašam būtu liels gandarījums, - tā nenotika. Pirmie gadi pagāja, veicot elementāras ķirurģiskas manipulācijas, jo te jau strādāja izcili ārsti, pamazām bija jāizcīna sava vieta zem saules. 1975.gadā uzrakstīju kandidāta disertāciju. No 1980.gada esmu nodaļas vadītājs, tātad faktiski te esmu nostrādājis 27 gadus, nodaļai ir 40 gadu - vairāk nekā pusi kopējā laika esmu šeit. Te ir māsiņas, kas visus 40 gadus strādājušas un pat ātrāk atnākušas uz Stradiņiem. Vispār mūsu nodaļa ir unikāla, ar tās vārdu saistās sirds un plaušu ķirurģija Latvijā, te tika sakopoti enerģiski, izglītoti cilvēki, kuri daudz darījuši dienesta attīstībā. Profesors Nemiro, dakteris Grants, profesori Andrejevs, Marga, Mihelsons, Ozols, Ezerietis, Utkins, Ginters - te strādājušas tādas personas, kuru lielumu paši vēl nespējam aptvert un novērtēt. Arī pašlaik strādāju kopā ar brīnišķīgiem kolēģiem. Vai pašlaik ir vieglāk strādāt nekā septiņdesmitajos gados? Kas mainījies? Nezinu, vai par to vajag runāt, bet slimnīcā vairāk jūti slikto, to, ka cilvēki kļūst nabadzīgāki. Slimības lielā mērā ir sociāla parādība, protams, arī kaitīgi darba apstākļi tās ietekmē. Par tuberkulozi vispār nav ko runāt, bet pieaug arī strutainas saslimšanas, visādas ielaistas kaites. Kāpēc viņi nenāk pie ārsta ātrāk? Naudas dēļ nenāk. Savas neuzņēmības, neizglītotības un neinformētības dēļ nenāk. Aiz bailēm zaudēt darbu. Visādi aspekti, bet fakts, ka slimnieku skaits pieaug. Taču ārstēšanas iespējas kļūst mazākas, to arī nevar noliegt, jo tagad pacientam pašam jāpērk antibiotikas, kas maksā dārgi, viens grams - četri lati. Varbūt es nosaucu maksimālo cenu, bet arī mazāku summu viens otrs nevar atļauties. Cilvēks iet un iet, kamēr krīt, tad atnāk un... ko nu vairs, cik var salāpīt. Bija laiks, kad vēži nebija tik ielaisti un strutainās saslimšanas bija kaut cik savāktas. Vai tagad runā ārsts vai politiķis? Ārsts. No 1990.gada kristīgos demokrātos, iestājos tur idejiskas pārliecības dēļ, no šīs partijas kandidēju uz 5.Saeimu, biju sarakstā 20.vietā, uzkāpu 10. un pateicos Dievam, ka mani sākumā nebija ielikuši kā desmito, jo apvienot politiku un ķirurga darbu nevar.