Kā skaistā filmā

Tas nav sižets romantiskai filmai par neiespējamo. Tā ir dzīve, kuras varoņi - Raimonda Paula meita Anete Paula un skandināvu aviokompānijas reģionālais menedžeris Mareks Pedersens. Filma par viņiem būtu jāuzņem Sanktpēterburgā, kur SAS filiālē Mareks strādā jau divus gadus, bet Anete, kas savulaik beigusi Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kino institūtu, ir Latvijas ģenerālkonsula palīgs kultūras jautājumos. Ģimenē aug divas meitas - astoņus gadus vecā Anna no Anetes pirmās laulības un abu kopīgā knīpiņa, trīsgadīgā Monika, kas dzimusi Kopenhāgenā un ir Dānijas pilsone. Mareks ir mīļots tētis abām meitām. Kā ik vasaru viņi ciemojās R.Paula vasarnīcā Baltezera krastā, kur abas meitiņas vecākus jau nepacietīgi gaidīja atgriežamies no atvaļinājuma ceļojuma uz Seišeļu salām. «Mums patīk, izmantojot iespēju nopirkt lētākas aviobiļetes, aizbraukt uz eksotiskām vietām. Esam bijuši arī Dienvidāfrikā un Honkongā, Kalifornijā,» stāsta Anete, rādīdama foto, kur Mareks baro milzu bruņurupuci, sēžot tā mugurā. Mums laipni pievienojas arī Čiko - Ķīniešu medību šarpejs, kurš esot atbraucis no Pēterburgas mazliet atpūsties. Atgriežamies pie filmas, kas izrādās dzīve. Anete. Mēs iepazināmies 1991.gada 18.novembra pieņemšanā Kultūras ministrijā, kad tēvs vēl bija kultūras ministrs, bet ministrija atradās ēkā, kur tagad ir Krievijas vēstniecība. Mareks, kā jau Dānijas pārstāvis, bija kopā ar Dānijas kultūras institūta vadītāju Riki Helmsu. Mareks. Tur bija visi ministri, diplomāti, aktieri, spēlēja saksofonists Ivars Birkāns, bet toreizējais premjers Ivars Godmanis sita bungas. Tas man iespiedās spilgtā atmiņā! Strādāt uz Latviju atbraucu 1990.gada sākumā. Man šķiet, ka pirmais pastāvīgi dzīvojošais ārzemnieks Rīgā bija zviedru konsuls Larss Rodens, pēc tam - es, un vēl pēc tam Rike Helmsa. SAS tolaik bija vienīgā ārvalstu aviosabiedrība, kura lidoja uz Rīgu. Pēdējie PSRS gadi bija sarežģīts, taču man arī visinteresantākais laiks, jo varēju piedzīvot, kā radās Latvijas valsts. 1990.gada 21.aprīlī bija mūsu firmas inaugurācijas lidojums no Stokholmas uz Rīgu, bet 22.aprīlī Rīgā tika arestēts norvēģu žurnālists, kurš vēroja Ļeņina dzimšanas dienas demonstrāciju. Pats interesantākais bija 1991. - puča gads. 18.augustā agri no rīta piezvanīja Zviedrijas vicekonsuls un brīdināja, lai esmu piesardzīgs. Kad braucu uz lidostu, tur jau stāvēja padomju tanki, kurus slepus fotogrāfēju, turot klēpī fotoaparātu. Kaut arī Islande pirmā atzina Latvijas neatkarību, pirmā savu vēstnieku atsūtīja Dānija. Līdz šim man šķitis, ka mīlestība no pirmā acu uzmetiena iespējama tikai romānos... Anete. Mūsu iepazīšanās šķita nejauša, bet pēc tam sapratu, ka tā nebija nejaušība. To grūti izskaidrot, bet iekšēji mums abiem uzreiz bija skaidrs, ka jāpaliek kopā. Pievilkšanās enerģija - tas bija abpusēji un mūs abus izbrīnīja. Ja man kāds iepriekš teiktu, ka tā notik neticētu. Taču parasti viss notiek tad, kad to vismazāk gaidi. Toreiz man bija 29 gadi, Mareks ir septiņus gadus vecāks. Pagāja pusgads, Marekam piedāvāja atbildīgāku amatu Lietuvā, un uz turieni devāmies kopā. Bet apprecējāmies tikai 1993.gadā Kopenhāgenā, nesteidzāmies. Jums abiem tā ir otrā ģimene. Kā otrā laulība atšķiras no pirmās? Anete. Tā nenāk tik karstasinīgi un impulsīvi kā pirmā, toties ir maķenīt gudrāka. Ir spilgtas, spēcīgas jūtas, taču to varā tu nepaliec par muļķi. Ir atbildība, nopietnība pret otru un prasme pieskatīt un pievaldīt sevi. Mareks. Visbiežāk pirmoreiz apprecas agrā jaunībā - spontāni, impulsīvi, bet vēlāk izrādās, ka tā abiem nav bijusi veiksmīga izvēle. Ko uzskatāt par svarīgāko otrā? Mareks. Vispirms ir jābūt mīlestībai, tad sīkumi vairs nav svarīgi. Anete. Ideālu iepazinu bērnībā, kad jutu - mans tēvs patiešām IR ģimenes galva. Nevis ķeizars, kas sēž un komandē, pats neko nevarēdams, bet patiešām stiprākais, cilvēks ar intuīciju, balsts, uz kuru var paļauties. Cilvēks ar atbildību un gribasspēku, kurš nevis gaudo, bet risina problēmas. Tāpēc man bija grūti pirmajā laulībā ar vīrieti, kurš tāds nebija. Bija grūti viņu cienīt. Tāpēc ģimene ar Daini Porgantu pamazām izjuka un, jāsaka, gandrīz bez sāpēm. Biju sapratusi, ka nav vērts to glābt. Ar Mareku jūtos pavisam citādi. Kad gaidījām mazo, viņš gāja līdzi uz medicīniskajām apskatēm, bija klāt arī dzemdībās, un es nevarēju iedomāties, ka varētu būt citādi. Tā ir kolosāla sajūta - ka mīļotais ir līdzās un cenšas palīdzēt. Atgriežoties no slimnīcas, viss jau bija sagatavots, drēbītes sagādātas un saliktas, Mareks uztraucās par to, kas man būtu jāēd. Man ir svarīgi, ka nevajag skriet pēc padoma vai naudas pie mammas un tēta, ka mums ir patstāvīga ģimene, kas tiek ar savām problēmām galā. Un saglabājas ilgas vienam pēc otra. Kā tagad izjūti to, ka esi populārā komponista Raimonda Paula meita? Kad tēvam kopā ar Laimu Vaikuli bija koncerti Pēterburgā, ārkārtīgu prieku sagādāja tas, cik silti tos uzņēma. No bērnības mīlu aizkulišu dzīvi. Fantastiski ir pazīt un saprast māksliniekus, kuri muzicē kopā ar tēvu - redzēt, kā viņi nervozē un pārvar uztraukumu, izejot uz skatuves. Ir gadījies, ka, uzzinot, ka esmu Paula meita, teikuši: «Vai, nemaz negaidīju, ka tu esi normāls cilvēks!» Marek, ko visaugstāk vērtējat Anetē? Mareks. Vēl bez tā, ka viņai tik burvīgas acis? (smejas) Jūtīgumu un iejūtību. Mēs lieliski saprotamies, gandrīz vai telepātiski. Tas ir fantastiski, ka tā var būt - bieži gadās, ka viens klusībā domā, bet otrs to jau runā! Kādā valodā sarunājaties ģimenē? Kaut arī Mareks labi runā krieviski, runājam angliski. To prot arī Anna, kura mācās angļu skolā, bet abas runājamies latviski. Kopā TV skatoties filmas, ievēroju, ka Mareks krievu valodu līdz galam nezina. Nospriedu, ka labāk ir, ja es saprotu angliski, nevis stāstu kaut ko krieviski un viņš nesaprot. Monika gan runā krieviski, jo viņu pieskata ļoti jauka krievu sieviete. Ar Moniku sarunājos latviski, bet dzimusi viņa ir Kopenhāgenā. Braucam visur līdzi, kur Marekam ir darbs, arī komandējumos. Kā Anna iejutusies skolā? Viņa iet nelielā amerikāņu vēstniecības skolā, kur mācās tikai 55 audzēkņi, bet pedagogi ir no Amerikas. Sekmes ir labas, ir vienīgi aizrādījums par pavirši izpildītiem mājas darbiem. Man patīk, ka Annas skolā viss ir ierīkots tā, ka bērniem ir interesanti. Tur atzīst jebkuru iniciatīvu - kaut vai bērns nostātos uz galvas. To redzi pēc liecības, kur novērtēts un analizēts, kā bērns parāda sevi, kā izrāda iniciatīvu. Anete šķiet sapņotāja, bet Mareks stāv abām kājām uz zemes. Mareks. Es uzskatu, ja viens ir mākslinieks, kas mazliet lidinās gaisā, bet otrs staigā pa zemi, tas ir labi. Tad nav garlaicīgi! Anete. Atšķirību jūt, piemēram, ceļojumos. Es nevaru sakrāmēt koferi, man viss tur vienkārši nesatilpst iekšā. Bet vīrs māk salikt tā, ka viņam tajā pašā čemodānā izdosies sarūmēt vēl divtik! Turklāt ļoti kārtīgi, bet pēc manas kravāšanās trīs stundas visu vajadzēs gludināt. Kā tiekat galā ar mājas darbiem? Anete. Kopā. Trauku un veļas mazgāšanas problēmu saviem darbiniekiem atrisinājis SAS, jo viņu dzīvokļos ir mazgājamās mašīnas. Tās ir mūsu labākās draudzenes. Par laimi, gludināt man patīk. Taču vīrs pārāk neuzbāžas ar saviem krekliem. Darbdienās, kad neesam mājās, ēst gatavo Monikas auklīte. Sestdienās, svētdienās kopā: viens griež salātus, otrs cep. Vai stāstāt viens otram par sarūgtinājumiem vai iepriecinājumiem darbā? Anete. Bieži pat sacenšamies, kurš pirmais sāks - tu paklausies, kā man, nē tu, kā man. Ir svarīgi, ka ir tuvs cilvēks, kurš tevi saprot. Kādi ir jūsu vaļasprieki? Anete. Es pēdējā gada laikā mācījos vācu valodu, ko nepatikas dēļ ļoti ignorēju studiju laikā. Vīram patīk fotografēt. Mareks. Šim vaļaspriekam Pēterburga nav slikta vieta! Tūristu izdevumā Sanktpēterburgas ceļvedis ir arī manas fotogrāfijas. Vai jums ir arī dzīvoklis Dānijā? Mareks. Dzīvokli esmu pārdevis, taču iedzīve glabājas konteinerā - laba sistēma tiem, kas aizbrauc uz laiku, nav jāmaksā par neapdzīvotu dzīvokli.