Kāpēc latviešiem vajadzīgs kosmoss

Pēdējā laikā arī pa vietējo uzņēmēju sarūpētam ārzemju tūristu bariņam. Tāpat kā citos piekrastes neskartajos stūrīšos, tiek tirgoti zemes gabali un celtas privātmājas. Lībiešu ciemu zivju kūpināmās būdas un gadsimtu pārbaudi izturējušās pelēku baļķu ēkas pasākts grupēt memoriālajos ansambļos, oficiāli pasakot ardievas kādam dzīvās vēstures posmam. Cik paradoksāli, tās daļa reiz bija arī šim nomaļajam nostūrim piešķirtais slēgtās zonas statuss un militārie objekti, kas sargāja Padomju Savienības robežu. Arī armijas pilsētiņa Zvaigznīte un radioteleskops, slepenajās kartēs viltīgi apzīmēts kā Saraj - Šķūnis. Milzīgais, pret debesīm pavērstais šķīvis, tautā saukts par Irbenes lokatoru, līdz 1993.gadam ticis slēpts pat zinātnieku aprindām, bet nu kļuvis par pieturu vācu riteņbraucējiem un vietējiem dzimtās zemes apceļotājiem. Teleskopam ir sargs un ir gidi. Reti kurš no tūristiem gan uzzina, ka tepat līdzās augu gadu mīt astronomijas profesors ar starptautisku kvalifikāciju Juris Žagars. Un par spoku pilsētu kļuvušajā Zvaigznītē joprojām ir dzīvība. ANTARKTĪDAS VĪNI Irbenes radioastronomijas centrs - nekurienes vidū iznirst norāde uz meklēto objektu. Krūmājā auto priekšējie riteņi sastop bijušās godības atblāzmu - cementa blokiem bruģētu ceļu. Tās nedaudzās reizes, kad esmu tikusi līdz nākamajam orientierim - piecstāvu māju pudurim ar tukšām logu ailām, man vienmēr ir gribējies šoferim lūgt, lai piedod gāzi. Šoreiz ieskrējienam pat nebūtu laika. Tepat jau ir mazs ķieģeļu kubiciņš, viena no bijušajām armijnieku sargbūdām. Aprūsējušie vārti ar sarkanajām zvaigznēm stāv atvērti, ēkas priekšā pamazām tiek iekopts puķu dārzs. Uz mājas sienas pamanot svaigu uzrakstu "Žagari", vairs nav šaubu, ka esam klāt. Juris Žagars mīl citēt Ramonas Umblijas teikto: šīs mājas lielākais šarms ir kontrastā starp iekšieni un ārieni. Nekāda šika tur gan nav, tikai funkcionalitāte un lauku miers. Baltā mājiņa un šī saulainā svētdiena ir Jura Žagara pietura ceļā starp Ventspili, Liepāju, Rīgu, kur viņš māca augstskolu studentus, un Briseli, kur piedalās Eiropas Komisijas darbā. "Eiropas Stratēģiskais zinātnes infrastruktūras izpētes forums, Valdību konsultatīvā padome, kas veido Eiropas kosmosa politiku, lietišķo pētījumu programma FP6 Aerospace," stiegrains, smaidīgs vīrs tulkos abreviatūras uz savas vizītkartes. Informācijas tehnoloģiju nodaļas vadītājs Ventspils augstskolā, Radioastronomijas centra direktora vietas izpildītājs, ANO komisijas loceklis - sākt analizēt viņa darba pienākumus brīvdienā nav patikas ne vienai, ne otrai pusei. Sarunu citā virzienā jau sākotnēji pagriež kalvadoss. Pat būdama pavirši pazīstama ar profesoru, zinu, viņš piedāvās tikai labu mantu. Galdā ir arī aromātiskais Normandijas ābolu vīns pomo, un Žagars piecās minūtēs spēj izklāstīt abu dzērienu tapšanas procesu. 1973.gadā ar izcilību beidzis Maskavas universitātes Fizikas fakultātes Astronomijas nodaļu, erudīciju vīna jomā viņš guvis... Antarktīdā, kur uz vulkāniskas salas okeāna vidū PSRS Zinātņu akadēmijas uzdevumā gadu strādājis kopā ar, paša vārdiem, "30 mežonīgiem frančiem". "Mums trūka ūdens, bet bija tāds vīna depozīts, ka dzērām pa litram dienā un vēl pietiktu gadiem pieciem. Tagad tā bāze ir iekonservēta, bet domāju - vīns tur vēl ir,"Žagars nosmej, atcerēdamies: pa naktīm viņam bija jāveic mērījumi, dienas - paša rīcībā. Nekad mūžā viņam nav bijis tik daudz brīva laika. Ideāla iespēja arī franču valodas apgūšanai! Žagaram piemīt veselīga interese par teju visām dzīves jomām, viedums, kas šauri specializējušos zinātnieku vidū nemaz nav tik bieži sastopams. Malkojot vīnu, viņš analizē Francijas referenduma perspektīvas, Turcijas ģeopolitisko lomu un Manhetenas subkultūru, tad atceras studiju gadus un eksotiskus ārzemju komandējumus. Viņš ir aizrautīgs stāstītājs. Jaunā speciālista pirmais brauciens septiņdesmito gadu sākumā vedis uz Āfriku, uz Mali Republiku. Gatavojoties zvaigžņu kariem, darbs satelītu novērošanā no dažādiem pasaules punktiem, ko veica gan krievi, gan amerikāņi, bija nepieciešams raķešu navigācijas nodrošināšanai. Pirms tam Maskavā, Centrālkomitejas ēkā, ceļotājam bija jāiepazīstas ar vairākiem apjomīgiem foliantiem par tēmu "ko padomju cilvēki nedrīkst darīt ārzemēs". Priekamāju apmeklējums bija zināmākais tabu, mazāk dzirdēts paragrāfs: ārzemēs nedrīkst kontaktēties ar citiem ārzemniekiem - eventuāliem spiegiem, tikai ar padomju pilsoņiem un vietējiem. Padomju cilvēkiem, protams, noņēma pases, lai viņi neiedomātos izceļot uz trešajām valstīm. "Žagar Jurij Hugovič, inžeņer astronomičeskova soveta, Akademija Nauk SSSR," mans sarunu biedrs rāda zilu darba apliecību un turpina stāstu. Vienu nakti pie padomju zinātniekiem atbrauc austrumvācu vēstniecības darbinieki - vai varot paskatīties teleskopā? Vīri domā - nu, austrumu bloks... Jebkuru pretestību salauž kaste alus, ko friči tālredzīgi ielikuši mašīnas bagāžniekā. Konspiratīvie abpusēji patīkamie nakts apciemojumi turpinājušies līdz brīdim, kad pateicīgie vācieši uz kādiem savā vēstniecībā atzīmējamiem valsts svētkiem bez Padomju Savienības sūtņa, draudzīgās vēstniecības pirmā un otrā sekretāra iedomājās ielūgt arī astronomus. Padomju vēstniecības trešais sekretārs nav uzaicināts. Čeka pēc tam cītīgi un visai nepatīkami pūlējusies uzzināt, kāpēc austrumvācu vēstniecībai ir tik sakāpināta interese par astronomiju. "Tagad cilvēki ir aizmirsuši, kādi tajos laikos bija noteikumi. Tu vari to visu rakstīt," mudina zinātnieks. NOSARGĀTA APŠAUDĒ Juris pabijis arī Mozambikā, Madagaskarā, Dienvidāfrikas Republikā, Zimbabvē. Neierasts, svelošs karstums pirmā komandējuma sākumā pat vedinājis uz domām par nāvi saunā, pieticīgais materiālais nodrošinājums licies pašsaprotams, taču politiskā laipošana... Tikko iebraucis Mozambikā, viņš no ielas nonācis cietumā - šaurā ūķī, kur gar sienām rāpo skorpioni. "Četros naktī divi melnie (viens tāds resns, ar pagonām, otrs maziņš, zilā ancukā un ar koltu) saka viens otram: "Šaujam viņu nost, man nāk miegs!""Žagars to atceras kā murgu. Pēc apstiprinājuma, ka gūsteknis nav terorists, no rīta viņš palaists vaļā. Padomju speciālistu pulciņam minētais incidents atspēlējies ar striktu rīkojumu - sēdēt mājās! Pārtikas deficīta apstākļos tas bijis ļaunākais, kas varējis notikt. Draudzīgs kolēģis Jurim silti ieteicis nevienam neizpaust, kas pie tā vainīgs. Taču vai klizmas var aizēnot, piemēram, Viktorijas ūdenskrituma maģiju?... Ārzemju braucieni griezušies kā totalizatorā. Uz Ekvatoriālo Gvineju un Čadu Žagars nav ticis, tamdēļ ka, kursēdams starp Maskavu un Rīgu, mitis Valdemāra ielas kopmītnēs. Nomenklatūrai licies - ārzemēs viņam kāds varētu piedāvāt labākus dzīves apstākļus. Ik pa brīdim vērtīgais kadrs tomēr atkal palaists uz kādu citu valsti. Vēsturiskā augusta puča laikā Juris bijis tikko atlidojis no Argentīnas, saķēris gripu un gulējis ar gandrīz 40 grādu temperatūru, taču tas diez vai mainītu izpratni par notikušo. Latvijas neatkarību viņš nav uztvēris kā draudu karjerai un ielūgumus strādāt ārzemēs tagad jau citā statusā atstājis bez ievērības. Šķitis - tas nozīmētu neatgriešanos. Par Irbeni viņš uzzinājis 1993.gada pavasarī, kad, būdams Latvijas Universitātes observatorijas vadītājs, iekļauts Latvijas komisijā, kas pārņēma karabāzi no militāristiem. "Pirmajās reizēs mūs nelaida tālāk par pilsētiņu, nekādu antenu neredzējām. Štābā iepazinos ar daļas komandieri Miroļubovu un citiem virsniekiem, sākām risināt saimnieciskus un tehniskus jautājumus. Vienreiz pat Birkavs atlidoja ar helikopteri, uz kura bija kaut kāda pusplika nāra..." piemin profesors. Arī metālu zagļi bijuši klāt. 1994.gada vasarā šeit pat notikusi apšaude starp zemessargiem un bruņotiem vīriem. "Viņi uz zemesceļiem ar mašīnām, ar celtņiem gaidīja stundu, kad armija aizies," atceras Žagars. "Gribēja izlaupīt transformatorus, kuros ir varš un alumīnijs, varbūt pat sagriezt visu antenu." Tad jau viņš pats bija izlēmis savu dzīvi saistīt ar Irbeni. "Likās, valdība apzināsies, ka te saglabājies unikāls objekts, kurš būs par vērti Latvijai," zinātnieks teic. 1994.gadā ieguvis atļauju apmesties vienā no militāristu dzīvokļiem (armija tos nodevusi ideālā stāvoklī - aizslēgtus, aizzīmogotus), viņš sācis braukāt uz Irbeni, pa nedēļas nogalēm aizvietodams teleskopa sargu. Tā turpinājies līdz 2000.gadam, kad dabūts darbs Ventspils augstskolā. Tad par mājām kļuvusi Irbene, par ciemošanās vietu - Rīga. Sieva Gundega vēl spītīgi turējusies pie grāmatvedes darba un pilsētas dzīvokļa, bet nu arī viņa ir gatava pārcelties. "Manā dzīvē ir iztrūcis lauku periods, un tagad es to kompensēju. Galvenais, lai būtu elektrība un internets,"Žagars nosaka. Trim kaimiņiem, ar kuriem astronomam ir draudzīgas, bet distancētas attiecības, ir citas prasības. DIEVA DĀVANIŅAS Bijusī militāristu pilsētiņa tuvplānā neizskatās tik draudīga kā no ceļa. Drūmo karkasu pakāje slīgst vienos ziedos: ābeles, ķirši, plūmes - pūlos atšķirt baltrozā pumpurus. Vai, stādot neskaitāmos kociņus, šejienes iemītnieki pieļāva domu, ka viņiem drīz būs jāaiziet? Tagad te valda daba: čivina putni, krūmājā pie kādas no izdemolētajām kāpņu telpām apdullinoši skaļi dzied lakstīgala. "Sākumā tika aizvākts viss vērtīgākais," stāsta Žagars. "Gāzes plītis, radiatori, kanalizācijas caurules, stikls. Sekoja melnais metāls, pārsedzes..." Ances pagasta pašvaldība, kā rokās bija nonācis dīvainais objekts, nezināja, kā ar to apieties. Ideja, ka vismaz labiekārtotajā viesnīcā vieniniekiem oficieriem tiktu ierīkots vecu ļaužu nams, netika realizēta. Par militāristu mantojumu bijusi nedokumentēta vienošanās: nojaukt vai ignorēt. Irbeni nepiemeklēja Skrundas lokatora liktenis, kur gaisā uzskrēja dzelzsbetona konstrukcijas pāris miljonu latu vērtībā, taču arī šeit notiekošais ir skarbs epilogs dīvainam stāstam. Pilsētiņas šābrīža iedzīvotājus brāļus Gvido un Daini Grīniņus ceram sastapt darbā: kāda firma ir dabūjusi atļauju demontēt ķieģeļu sienas pārdošanai. Sarkanie ķieģeļi - seši santīmi, baltie - pieci. Līdz vīriem netiekam. Mūs apstādina suņa rējieni. Tad parādās arī cilvēks - pusmūža sieviete tumši zilā treniņtērpā ar uzrakstu Puma, melnās šņorkurpēs nomītām kapēm un brillēs ar lētiem plastmasa rāmjiem, kas aizklāj pusi no sīkās sejiņas. "Leda!" viņa apsauc melnraibu kuci. Sieviete ir priecīga parunāties, bet fotografēties gan negrib. Aina arī ir šejienes iemītniece, paskaidros Žagars. Viņas vīrs, Gvido un Daiņa brālis Jānis, jau trīs gadus dzīvo 35 kilometrus attālajā Ventspilī, kur pelnās ar remontdarbiem. Ainai ticis tāds pats baltu ķieģeļu kubiciņš kā astronomam. Tiesa gan, mēmo karkasu ielenkumā. Pie pakša zied tulpes, bet zemes laukumiņš mājiņas priekšā izskatās neapstrādāts. "Akas nav, pēc ūdens ir jāiet kādi 300 metri," paskaidro sieviete. Aina Irbenē mīt jau sešus gadus. Par nākotnes plāniem rausta plecus: "Dzīve ir dārga, pilsētā nevar... Vīrs strādā un dod naudu. Taču, kas to zina, varbūt man arī pagriežas liktenis uz pilsētu?" Septiņus gadus viņa sabijusi militāristu viesnīcā par apkopēju, dzīvojusi trīs kilometrus attālajā kara mežniecībā. Uz armijas pilsētiņu atnākusi pēc tās pastāvīgo iemītnieku aiziešanas, jo viņas mītni pārņēmis civilais mežzinis. Ainas vīrs no centrālās apkures atvienotajā armijnieku mājiņā uzmūrējis plīti, malkas visapkārt netrūkst. Uz tuvāko veikalu gan jāmēro deviņu kilometru ceļš. Elektrības arī nav. "Atslēdza, tāds pārpratums sanāca. Ir iemesls, kādēļ labāk sēžu pie sveces," Aina strupi attrauc. "Pa vasaru labi, bet vai tumšajos ziemas vakaros nav vientuļi un bailīgi?" apjautājos. Pierasts, atbild Aina. Dažreiz tā jocīgi sametoties, kad vējā klaudz durvis. Vismaz sirotāju kļūst mazāk. Viss, ko varēja paņemt, ir aplasīts, ja nu vienīgi ieklimst kāda sadzērusies jauniešu kompānija, kas nezina, kur likt enerģiju. "Vieni tā arī prasīja vīrabrāļiem, vai var mazliet pademolēt," viņa īsi nosmej. Viens no Ainas radiniekiem jau nāk uz mūsu pusi, otrs brālis vēl strādā - šoreiz pie legālas demolēšanas. Gvido ir sarkanas, apskrambātas rokas un putekļu iestīvināta, rokera cienīga pāraugušu matu kodaļa. "Dzīve te ir vo!" viņš, uzzinājis, par ko interesējamies, sauc ar izteiksmi. Gvido Irbenē vada jau desmito gadu. Gadījuma darbos nopelnīto naudu iegulda pārtikā un prieka dzērienos, pamīšus apdzīvo gan vēl vienu no bijušajām sargbūdām, gan kādu piektā stāva dzīvokli. Dainim ir savs balto ķieģeļu namiņš bez ērtībām citā teritorijas stūrī. "Vai tad tur vispār vēl dzīvot iespējams?" esmu patiesā neizpratnē par Gvido mitināšanos mājā, kas neizskatās labāk par citām. "Tualete taču laikam vairs nedarbojas?" - "Viss darbojas te apkārt," viņš met plašu žestu. "Mums ir labāk nekā jums Rīgā. Klusums, brīvība!" Nelūgtai apciemot viņa mītni nav godīgi, tāpēc es neiedziļinos sadzīviskās detaļās, tikai apjautājos: "Ko tad, ja būs jājauc nost paša māja?" - "Es palīdzēšu," vīrietis nav uz mutes kritis. "Speciāli jaukšu lēni, nauda nāks ilgāk!" Filozofijā Gvido neielaižas. "Kāda nākotne? Jārukā... Ja būtu revolūcija, es gan ietu par krieviem. Lai nāk ķīnietis, tikai ne brīva Latvija!" ORIONS ZIEMAS DEBESĪS Pārdomu pilni cauri krūmājam atgriežamies līdz Žagariem, tad, kamēr vēl saule augstu, kātojam uz teleskopu. Milzīgo šķīvi, 32 metrus diametrā plato parabolisko antenu, ko kustina lielākais pulksteņa mehānisms Latvijā, militārās pilsētiņas liktenis nu vairs nepiemeklēs. Latvijas un Krievijas Zinātņu akadēmijas kopējiem spēkiem pirms desmit gadiem paglābta no uzspridzināšanas, ar Lundas universitātes darbinieka, latvieša Daiņa Draviņa sarūpēto atbalstu noturēta virs ūdens, milzu sēne ar šarmantiem kuģu iluminatoriem dzelzsbetona konstrukciju kātā pamazām atgūst dzīvību. Aizejošo armijnieku izpostītie mehānismi, kas savulaik ļāva noklausīties transatlantiskās telefonsarunas, ir savesti kārtībā un var kalpot zinātnei, Izglītības un zinātnes ministrijas pirms gada piešķirtie 50 000 latu ļāvuši izremontēt vadības kabīni un studentu mācību telpas. Fasādi eiroremonts gan skāris tikai no parādes puses. Tomēr labākais radioteleskops Ziemeļeiropā ir vienīgais no šādiem aparātiem, kas 11 mēnešus gadā stāv dīkā. "Negribam to izīrēt par stikla krellēm," paskaidro Žagars. Situācija lēnām uzlabojas. Militāristu namiņš, kur bijusi KGB nodaļa, par Eiropas Savienības līdzekļiem pārtaps radioastronomijas centra galvenajā ēkā. Licencēšanai iesniegta maģistrantūras programma Satelītu informācijas datu apstrādes sistēmas. Ir cerības, ka izdosies sagatavot kvalificētus kadrus. Pētījumu pielietojums - itin praktisks. Ražas un mitruma prognozes, konkurentu kontrole, ekoloģijas problēmu risināšana. Tā pēc satelīta attēliem pusgadu uz priekšu varam uzzināt, piemēram, vai Ukrainā un Kanādā būs neraža, un attiecīgi reaģēt lauksaimniecības tirgū, stāsta Žagars. Iegūt informatīvu produktu, kas palīdzētu lēmumu pieņemšanā. Pārdot to valstīm, kam šādu tehnoloģiju nav. "Ledus ir sakustējies," profesors ir optimists. "Šajā gadā zinātnei papildus ir iedoti divi miljoni, nākamgad sola 12 miljonus - tas tomēr ir būtiski!" Atvadoties viņš man uzdāvina jauno, kopā ar Ilgoni Vilku uzrakstīto mācību grāmatu Astronomija augstskolām. Pats arī aizved līdz naktsmājām Mazirbē. Gar logu aizzib Gvido, Daiņa un Ainas citadele, tad krēslā slīgstošā Dundaga, kur reiz bija slēgtās zonas robeža. Žagars ir pieredzējis braucējs: aktīvā darba nedēļā iznākot mērot ap tūkstoš kilometru. "Mūsu izpratne par attālumiem vai to, kas ir centrā, taču joprojām ir visai stereotipa," ieminos. "Jā," piekrīt astronoms. "Līdz Briselei no Rīgas var tikt tikpat ilgā laikā kā līdz Ventspilij - divarpus stundās. Kad es iebraucu Parīzē vai Briselē, vienmēr jūtos, kā atgriežoties mājās. Nav jādomā ne par valodu, ne transportu - biļetes parasti ir palikušas no iepriekšējām reizēm..." Bet skatienu vērst uz augšu viņam tomēr visvairāk patīkot Irbenē. "Skaistākās zvaigznes ir ziemeļu puslodes ziemas debesīs. Tādas konstelācijas kā ap Orionu ziemas naktīs nav nekur!" u Žagars Jurijs Hugo dēls, astronomijas padomes inženieris, PSRS Zinātņu akadēmija - krievu val.