KARĀTAVAS RĪGAS LAUKUMĀ

Ēriks Žagars 1946.gada 3.februārī bija 11 gadu vecs puika, viņš kopā ar citiem zēniem no sava Vecās Ģertrūdes baznīcas rajona kājām devās uz Uzvaras laukumu, tagadējo Uzvaras parku. Pa radio bija ziņots, ka vāciešus kārs. "Vecākie puikas teica - ejam skatīties! Un aiz ziņkārības gāju arī. Kad parādes gājieni bija, uz tiem taču arī gājām," atceras vēsturnieks Ēriks Žagars. Laukums bijis tik pilns ļaužu, ka redzēt gan viņš neko nav redzējis. Lai noraudzītos eksekūcijā, tramvaji ielās bija apstājušies, uz kāpšļiem, kokos, laternu stabos sakāpuši cilvēki, lai kaut ko varētu saskatīt. "Es aiz daudzajām mugurām neko neredzēju," saka Ē.Žagars bez nožēlas. Vācieši bija sasēdināti vaļējās kravas mašīnās, un tajās viņus pieveda pie karātavām, žurnālists Viestarts Gailītis atminas, ko viņam stāstījusi vecmāmiņa, kura dzīvojusi pavisam netālu no Uzvaras laukuma. Mašīnas apstājušās zem karātavām. Kad cilpas bija apliktas ap kaklu, mašīnas sāka lēnām kustēties. Pamats zem vāciešu kājām pazuda... un viss. Ēriks Žagars ar pārējiem zēniem esot pagaidījis, kamēr pūlis sāk izklīst. Tikai tad viņš ieraudzīja pakārtos. Atceras, ka "kādiem diviem kājās bija zeķes - nebija zābaku. Tātad tie bija novilkti. Melnas zeķītes." Arī Viestarta vecmāmiņa stāstījusi, ka vāciešiem zābaki novilkti. Septiņu pakārto vācu virsnieku līķi Uzvaras laukumā karājušies vēl vairākas dienas. Tā beidzās atklātā tiesas prāva, kurā astoņu dienu laikā - no 1946.gadā 26.janvāra līdz 2.februārim Rīgas Latviešu biedrības namā, toreiz Virsnieku namā, izskatīja apsūdzības pret astoņiem vācu virsniekiem: ģenerālpulkvedi Frīdrihu Jekelnu, ģenerālleitnantu Zigfrīdu Rufu, pulkvedi Aleksandru Bekingu, ģenerālmajoru Frīdrihu Verteru, ģenerālmajoru Broņislavu Pavelu, ģenerāļiem Hansu Kiperu, Dižonu fon Montetonu un Volfgangu fon Ditfurtu. Pēdējais no viņiem - Ditfurts - slimības dēļ nenonāca uz apsūdzēto sola. Tiesas materiāli 20 sējumos glabājas Krievijas Federālās drošības dienesta Centrālajā arhīvā Maskavā, un advokātam Andrim Grūtupam izdevās izdarīt to, kas nebija pa spēkam nevienam no Latvijas vēsturniekiem, - piekļūt visiem 20 sējumiem. "Pie tādiem materiāliem, kādiem viņš nonācis, es savā kaķa mūžā neesmu ticis klāt," saka vēsturnieks Heinrihs Strods. A.Grūtups pagaidām arī vienīgais, kurš pētījis visu apsūdzēto virsnieku lietas arī Vācijas arhīvos. Tā tapusi A.Grūtupa grāmata Ešafots ar apakšvirsrakstu Par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā. IMITĀCIJA Iespējams, šādas tiesas prāvas nebūtu, ja ne 1945.gada 8.augustā ASV, Francijas, Lielbritānijas un PSRS vienošanās par kara noziedznieku tiesāšanu un sodīšanu. Tas bija viens no būtiskākajiem iemesliem, kura dēļ PSRS nevis vienkārši izrēķinājās ar vācu virsniekiem, bet vairākās pilsētās - Habarovskā, Harkovā, Smoļenskā, Minskā un arī Rīgā - sarīkoja paraugprāvas. "Atklātā prāva bija tāda pati imitācija kā sociālistiskā revolūcija Latvijā, kā demokrātiskas vēlēšanas. Tā bija vajadzīga ārpolitiski sabiedroto valstu vienošanās dēļ un arī iekšpolitiski - parādīt iedzīvotājiem, kas notiek ar varas ienaidniekiem," uzskata vēsturnieks Heinrihs Strods. Viņš savos pētījumos atradis 1945.gada novembrī (datums kopijā nav saskatāms) ar norādi "pilnīgi slepeni" NKVD (Iekšlietu tautas komisariāta) Galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieka, ģenerālleitnanta A.Kobulova parakstītu izziņu par "vācu fašistiskajiem noziedzniekiem, kas piedalījušies zvērībās pret padomju pilsoņiem Baltijas okupācijas laikā". Tajā ir dota pavēle nodot tiesai desmit "vācu fašistiskos noziedzniekus" - Jekelnu, Rufu, baronu fon Montetonu, fon Ditfurtu, Verteru, Pavelu, Kiperu, Bekingu un vēl divus cilvēkus, kurus 1946.gada janvārī tomēr netiesāja, - Valdemāru Zaueru, Mežaparka koncentrācijas nometnes priekšnieku, un Ferdinandu Buholcu, kādas SS vienības komandieri. Spriežot pēc A.Grūtupa rakstītā, tikai vēlāk atklājās, ka bija notikusi kļūda - starp vācu karagūstekņiem tiešām bija Buholcs un Zauers, taču ne tas Zauers, kurš vadīja koncentrācijas nometni, un ne tas Buholcs, kurš dienēja SS. VIŅI BIJA KARAGŪSTEKŅI Kā tika izvēlēti tie virsnieki, kurus apsēdināja uz apsūdzēto sola Rīgas prāvā? Viņi visi bija karagūstekņi. "Kurzemes katlā savāca 42 ģenerāļus, izņemot Jekelnu un Rufu, viņus paņēma Polijas teritorijā," paskaidro A.Grūtups. "Viņus visus sākumā koncentrēja nelielā nometnē nr.27 Krasnogorskā. Tā bija slavena nometne." Šo nometni vācu karagūstekņiem izveidoja 1942.gada sākumā, stāsta vēsturnieks Ritvars Jansons, kurš ir arī Totalitārisma seku un dokumentēšanas centra speciālists. "Tur nogādāja militārpersonas no Rietumu frontes, kad Vācijas armija atkāpās no Maskavas. Karagūstekņu ieslodzīšana turpinājās arī vēlāk. Nometnes pirmajā nodaļā ievietoja tikai sagūstītos vācu ģenerāļus un virsniekus." Arī F.Jekelns sākotnēji bija šajā nometnē, bet pēcāk pārvests uz vienu no lielākajiem PSRS cietumiem Butirkos. Padomju laikā tas esot izmantots kā izmeklēšanas un pārsūtīšanas cietums, kur PSRS drošības iestādes ieslodzītos ievietoja ne uz visai ilgu laiku, vēlāk pārsūtot uz citiem savā pakļautībā esošiem cietumiem. Tas pats NKVD Galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks Amajaks Kobulovs, kurš rakstīja izziņu par vācu fašistiskajiem noziedzniekiem, 1945.gada augustā rakstīja ziņojumu iekšlietu tautas komisāram Lavrentijam Berijam, iesakot Frīdrihu Jekelnu "pārvietot uz NKVD iekšējo cietumu. Tur jārada skarbi režīma apstākļi." R.Jansons domā, ka Kobulovs savā ziņojumā ieteicis F.Jekelnu pārsūtīt uz cietumu Lubjankā. 1920.gadā tādi čekas slepenie cietumi bija paredzēti svarīgāko kontrrevolucionāru un spiegu ieslodzīšanai tajā laika posmā, kamēr notiek izmeklēšana pret viņiem, vai arī tad, kad ieslodzītais pilnīgi jāizolē no ārpasaules, jāslēpj viņa atrašanās vieta, jānovērš iespēja bēgt. Tad vai nu no karagūstekņu nometnes Krasnogorskā, vai Lubjankas cietuma novembra beigās, decembra sākumā visus apsūdzamos ģenerāļus pārveda uz Rīgu. "Atbildot uz Nirnbergas tiesas procesu, tas viss notika ekstratempos," saka A.Grūtups. Nirnbergas tiesas process, kurā izskatīja apsūdzības pret nacistiskās Vācijas politiskajiem, militārajiem un ekonomiskajiem līderiem, ilga no 1945. līdz 1949.gadam. ĢENERĀLIS, KURŠ BIJA SLEPKAVA Visos dokumentos, kas saistīti ar 1946.gada janvāra Rīgas prāvu, ģenerālpulkvedis Frīdrihs Jekelns tiek nosaukts pirmais. Viņam 1946.gadā izdotajā "Apsūdzības spriedumā par vācu-fašistu iebrucēju ļaundarībām Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR teritorijā" atvēlēts visvairāk vietas. No visiem 1946.gada 3.februārī pakārtajiem viņš bija vienīgais, kura līdzdalību kara noziegumos ir pētījuši vēsturnieki. F.Jekelns no 1941.gada 12.novembra līdz 1944.gada decembrim vadīja SS un policijas spēkus Ostlandē (1941.gada jūlijā Ādolfs Hitlers izdeva rīkojumu Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, kā arī baltkrievu apdzīvotās teritorijas vietā izveidot apgabalu ar nosaukumu Ostlande). F.Jekelns bija SS obergrupenfīrers, SS karaspēka un policijas ģenerālis. 1945.gada aprīlī viņš padevās gūstā. Spriežot pēc apsūdzības sprieduma, 1945.gada 14.decembrī nopratināšanā F.Jekelns atzinies, ka 1941.gada novembra beigās un decembra sākumā īstenojis ebreju iznīcināšanas operāciju, kurā nogalināti no 20 līdz 25 tūkstošiem ebreju. Tā bija Rumbulas akcija. Viena no šausmīgākajām masu slepkavībām, kas Latvijā jelkad īstenota. 1941.gada novembrī H.Himlers SS obergrupenfīreru un policijas ģenerāli Frīdrihu Jekelnu nosūtīja uz Rīgu, norīkoja viņu par augstāko SS un policijas vadītāju Ziemeļkrievijā (apgabals Rusland-Nord, kas bija no Baltkrievijas uz ziemeļiem līdz Pēterburgai) un Ostlandē un pavēlēja viņam no ebrejiem atbrīvot Rīgu un pārējos Baltijas geto. Novembrī F.Jekelns saņēma uzdevumu nogalināt Ostlandes un Krievijas ziemeļu ebrejus. Savas uzturēšanās laikā no 1941.gada novembra līdz 1944.gada septembrim F.Jekelns Baltijā bija atbildīgs vismaz par 150 000 cilvēku nāvi. "Ja pieskaitām visus tos ebrejus, ko viņš pavēlēja nogalināt Ukrainā pirms ierašanās Rīgā, un visus Baltkrievijā nogalinātos ebrejus, skaits divkāršojas vai pat trīskāršojas," raksta A.Ezergailis pētījumā Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944. H.Strods uzsver, ka ebreju masveida slepkavošanā F.Jekelns esot izdomājis pat savu sistēmu, kas nereti saukta par sardīņu kārtošanas sistēmu. Parasti tika izraktas bedres, cilvēkiem vajadzēja pie tām nostāties, un viņus nošāva, bet F.Jekelns izdomāja, ka bedrēm vajag tādas kā piltuves, pa kurām upuriem jāsaiet iekšā, jāapguļas un jāgaida, kamēr bendes viņus nošauj, turklāt katram no upuriem atvēlama tikai viena lode. Nākamajiem upuriem bija jākāpj bedrē un jāguļas virsū nošautajiem. "Viņš organizēja Rumbulas akciju un pārzināja visas masu slepkavības no ierašanās brīža līdz vācu okupācijas beigām," raksta A.Ezergailis "Zīmīgi, ka F.Jekelna laikabiedri nav atstājuši viņa personas aprakstu. Šķiet, viņš bijis diezgan nepieejams, allaž darbojies saskaņā ar protokolu un parādījies publikai tikai oficiālos pasākumos. Dažas mūsu rīcībā esošās fotogrāfijas rāda viņu kā kūsājošas enerģijas pilnu cilvēku ar skaidriem, bet tajā pašā laikā draudīgiem sejas vaibstiem." Vēsturnieki apstiprina, ka Rīgas prāvā F.Jekelnam izvirzītās apsūdzības par civiliedzīvotāju nogalināšanu, aplaupīšanu, sādžu un ciematu nodedzināšanu tā dēvētajās partizāņu tīrīšanas operācijas Winterzauber (Ziemas burvība), kas risinājās no 1943.gada janvāra līdz aprīlim, un Sumpffieber (Purva drudzis), kas notika 1942.gada augustā, bija pamatotas. Kārlis Kangers pētījumos Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943.gadā raksta, ka pats SS reihsfīrers H.Himlers 1942.gada 7.augustā deva pavēli par partizānu apkarošanas akciju Sumpffieber. Par akcijas vadītāju iecēla augstāko SS un policijas vadītāju F.Jekelnu. 23.augustā visi nepieciešamie spēki bija savākti plānotajā operācijā ziemeļos no Minskas. Kad 21.septembrī tā beidzās, bilance esot bijusi šāda: - iznīcinātas 49 partizānu nometnes, bunkuri un atbalstpunkti, kā arī vairākas apdzīvotas vietas purvainos apvidos, kur partizāni slēpušies; - 389 partizāni nogalināti cīņās, 1274 aizdomās turētas personas notiesātas un nošautas, 8350 ebreji "eksekutēti"; - 1217 personas evakuētas; Arī Winterzauber no 1943.gada 15.februāra līdz 2.aprīlim notika F.Jekelna vadībā. Partizānu apkarošanas akcija notika pie Latvijas dienvidaustrumu robežas Baltkrievijas teritorijā. Tās laikā noslepkavoja 3904 personas, spaidu darbos nodeva 7465 personas, no kurām 2000 nonāca Salaspils koncentrācijas nometnē. Kas nogalināja Sergiju? Taču vienu no F.Jekelnam izvirzītajām apsūdzībām A.Grūtups apšauba. Grāmatā Ešafots viņš izvirza teoriju, ka F.Jekelnu piespieda atzīties, ka viņš devis pavēli par metropolīta Sergija nogalināšanu, lai paslēptu, ka patiesībā viņa nošaušanu sarīkoja NKVD. Sergijs bija viens no čekas aģentiem, kurš vācu okupācijas laikā atteicās sadarboties ar NKVD. 1944.gada 29.aprīlī netālu no Kauņas tika atrasts nogalināts Lietuvas un Viļņas metropolīts, Igaunijas un Latvijas eksarhs Sergijs, īstajā vārdā Dmitrijs Voskresenskis. Nogalināti arī līdzbraucēji - šoferis un kāds vīrietis ar sievu. Netālu no mašīnas atrasts arī 17 gads vecas meitenes līķis, kura bijusi vai nu nejauša pasažiere, vai nu nozieguma aculieciniece. Vēsturnieks Andris Kūla, kurš savu maģistra darbu veltīja metropolīta Sergija darbībai Latvijā un Baltijā, uzskata, ka šī slepkavība bija vāciešu pasūtīta. Lai gan Sergijs atbalstīja vācu varu, viņš bijis nacionālkrievs, kurš atbalstīja vienotu pareizticīgo baznīcu, un tas vāciešiem nebija izdevīgi. Mašīna, kas apturēja metropolīta mašīnu, bijusi ar SS zīmēm. "Turklāt vācieši nekādu krimināllietu neierosināja un noziegums netika izmeklēts. Tas arī vedina domāt, ka tas bija vāciešu roku darbs," saka A.Kūla. Bekingu nepakāra? Par pārējiem apsūdzētajiem virsniekiem - Rīgas komandantu Z.Rufu, Liepājas komandantu D. fon Montetonu, ģenerāļiem F.Verteru, B.Pavelu, Daugavpils, Saldus un Kuldīgas komandantu H.Kiperu un A.Bekingu, Tallinas, Valkas, Veru un Pečoru apgabala komisāru, - Latvijā zina stāstīt tikai viens cilvēks, un tas ir A.Grūtups. Nevienam no Latvijas vēsturniekiem nav bijusi iespēja izpētīt visus Krievijas Federālās drošības dienesta centrālajā arhīvā atrodamos 20 prāvas sējumus, un, šķiet, A.Grūtups pagaidām ir vienīgais, kurš skatījis šo virsnieku lietas Vācijas federālajā arhīvā Berlīnē un Militārā arhīva nodaļā Freiburgā. Nav akadēmisku pētījumu par to, cik 1946.gada sākumā izvirzītās apsūdzības bija pamatotas. Grāmatas beigās A.Grūtups pavēsta ko tādu, kas Latvijā ir kas vairāk nekā tikai nezināms fakts. Viņš esot atradis Rīgas Centrālcietuma ārsta Josifa Rumeļa rakstītu izziņu, ka Aleksandrs Bekings miris 1946.gada 22.martā. Tajā pašā dienā, kad apsūdzētais Volfgangs Ditfurts, kurš slimības dēļ tiesas prāvā nepiedalījās. H.Strods stāsta, ka atradis netiešos pierādījumus, ka ar pakārto ģenerāļu skaitu kaut kas nav bijis lāgā, un tieši tādēļ tic - A.Grūtups ir atradis tiešos pierādījumus, ka 1946.gada 3.februārī kā A.Bekingu pakāra kādu citu karagūstekni. "Nē, tas ir fakts, tā nav versija," saka A.Grūtups. "NKVD bija vienota uzskaites sistēma, un tajā bija attiecīgie dokumenti par Bekingu ar visiem arhīva zīmogiem, kas nepārprotami norāda - viņš ir dzīvojis vēl pusotru mēnesi pēc nāves soda." Kāpēc viņu nepakāra, ja tiesas procesā viņš bija spējīgs piedalīties? "Mana versija ir, ka sajuka prātā. Jo tiesas prāvā viņš cīnījās ne pa jokam, līdz pēdējam ticēja, ka viņu nepakārs, jo nekādas zvērības nebija pieļāvis. Vēl pēdējā naktī visiem lika rakstīt apžēlošanas lūgumu, dodot cerības. Nezinu, kam to sūtīja, Staļinam vai Molotovam, un tad atnāca noraidoša atbilde. Bekingam tas bija trieciens! Esmu runājis ar procesa aculieciniekiem, un viņi visi stāsta, ka eksekūcija par kādām divām stundām kavējās." A.Grūtups uzskata, ka šajās divās stundās tika sameklēts kāds, ko pakārt Bekinga vietā. Toreiz Latvijā esot bijuši 184 tūkstoši karagūstekņu, starp kuriem sameklēt kādu, kurš būtu līdzīgs Bekingam, nebija grūti. Visus pakārtos 6.februārī, trīs dienas pēc nāves soda izpildes, sadedzināja lokomotīves kurtuvē tagadējā Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja teritorijā, stāsta H.Strods. Okupācijas muzejā esot bijušā kurtuves strādnieka Sergeja Svilpes audioliecība, ka viņš sadedzinājis līķus kurtuvē, kas izmantota, lai apsildītu dzelzceļnieku mājiņas.