Kas pateiks, kur tas suns aprakts?

Kā saka, kur tas suns aprakts? Paliek vienīgi cerība, ka suns aprakts samērā sekli un drīz tas sāks smirdēt, tā ka nebūs grūti atrast, kur? Citādi paliks spēkā iespaids, ka taupīšana pārvērtusies par māniju, kā tas piemīt dažam labam literāram varonim, sākot ar Sveķāmuru un beidzot ar Pļuškinu. Dzīvē jau arī ir sastopami taupības pārņemti indivīdi, kas pat bērnam, valsts mērogos tautai, nenosliec, pēc viņa domām, lieku, kumosu, kaut bērns nemaz nav ar našķiem izlutināts. Būtu jau ļoti jauki, ja kāds, bet vislabāk, ja tas kāds būtu premjers ar savu finanšu ministru, skaidri un gaiši paskaidrotu, kāpēc mums visiem tagad būtu jāsāk pierast pie dzīves, ne vien borējot jostās jaunus caurumiņus, tās savelkot, bet arī ziedojot savu un bērnu veselību. Patlaban runāt par neizpildītiem solījumiem ir vienkārši smieklīgi, jo tas kļuvis pats par sevi saprotams, bet drūmā nākotnes aina liek šaubīties par iepriekšējā darba rezultātiem. Protams, ja notic, ka viss, ko darījušas iepriekšējās valdības, ir absolūti slikti, līdz ar to arī atskaites un statistika ir vieni vienīgi meli, ka patlaban valsts atrodas dziļā krīzē, tad viss skaidrs, bet ja tā nav, tad gribētos tomēr dzirdēt sakarīgu skaidrojumu par ekstrēmo pasākumu nepieciešamību. Diezgan reāls šķiet pieņēmums, ka tas viss saistīts ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Tad referenduma iznākums var izrādīties eirooptimistiem gauži bēdīgs, tomēr cerams, ka iemesls ir citur un kāds no totālās taupības iniciatoriem to spēs saprotami un pārliecinoši izskaidrot, jo, kaut ar piebildi diemžēl, ES un NATO mums tomēr vajadzētu iekļūt.