Kūmās stāvējis Anrī Matiss

gadu darbi, kas saistās ar Tukuma vidē populāro brīvdomīgo, neakadēmisko formu un krāsu kultivēšanu (Ansis Artums, Leonīds Āriņš), gan emigrācijas laika kompozīcijas (kopš 1944.gada K.Neilis dzīvoja Austrijā). Pirmskara periods ar mazliet tumsnējo kolorītu un postimpresionisma dekoratīvi ornamentālo laukumu atbalsīm visnotaļ iekļaujas tai laikā populārajā ekspresīva, gleznieciska reālisma tradīcijā (Puķes laistot, 30.gadi, Tukuma ainava, 30.gadi u.c.), taču Austrijas posms varētu attāli sasaukties ar abstraktā ekspresionisma pievēršanos plaknei un interesi par seno kultūru mītiem, piemēram, Ādolfa Gotlība hieroglifiskajās piktogrammās. Īpaši bieži K.Neiļa darbos ielavās antīkās sienu un vāžu glezniecības tipāži ar raksturīgajiem profiliem. No citām kūmās stāvējušām autoritātēm noteikti jāpiemin Anrī Matisa vārds - ne vien spilgto, ornamentālo risinājumu, bet vispārējās vitālās noskaņas dēļ. K.Neiļa trimdas darbi ir fovistiski koši un raibi, pakļaujoties bērna zīmējuma loģikai - atsevišķi objekti, to fragmenti brīvi peld plaknē, spīd cits citam cauri; gleznas apakšdaļu var iedomāties kā tuvāku skatītājam, savukārt augšdaļā bieži iemājo tālumam piemēroti ainaviski elementi. Mākslinieks ir kombinējis savus iemīļotos motīvus (sievietes figūras, spirāļu ornamentus, kas atgādina balkona margas, dienvidnieciska paskata kokus) dažkārt ar ļoti nelielām variācijām, piemēram, vairākos Iskijas pludmales variantos, kuros var gluži kā spēlītē meklēt paslēptās atšķirības. Krāsu salikumam ir ļoti liela nozīme attiecīgās noskaņas radīšanā, piemēram, Vasaras prieki (1986) ar savu koši zaļdzelteno gammu ir uztverami arī tad, ja nav pamanīti mazītiņie cilvēciņi ar saulessargu. Gleznojums ir galvenokārt mīksts, irdens un faktūrains un vedina domāt par spontānu, emocionālu, rotaļīgu pieeju. Tikai atsevišķos izņēmumos (Diski) vērojama tendence racionāli ģeometrizēt formas un nogludināt krāslaukumus. "Atraidīdams gan tīrās abstrakcijas "bezpriekšmetību", kā arī sirreālisma patoloģiskos rēgus, viņš veido kādu neilisku īstenības un neīstenības zīmju savijumu, kur fragmentāri veidi plūst cits caur citu, ritmiski saistīdamies gleznas telpā. (..) Neilis pievienojas kubistu domām, ka glezna nav logs, pa kuru skatāms īstenības izgriezums, bet tā ir pasaule pati par sevi." (Jānis Siliņš. Latvijas māksla 1915-1940 II. Stokholma, Daugava, 1990). "Neiliskā" pasaule var būt interesanta kā sintezējoša modernisma versija ar spēcīgu hedonisku impulsu, lai gan lielāks darbu kopskaits neizbēgami liek konstatēt reiz atrastās metodes minimālu dažādošanu.