Pats izplatītākais skaidrojums šīm vajāšanām skan – tiek īstenotas slēptās represijas pret valsts labākajiem un gudrākajiem cilvēkiem. Tomēr laikraksts norāda uz vēl vienu būtisku pazīmi, kas apvieno daudzus no šiem cilvēkiem: „Vēl nesenā pagātnē viņi bija lojāli valdībai, no kuras tagad aiziet”. Pēc izdevuma domām, tas ir atgādinājums par to, ka „putinisms tika būvēts ar liberālas elites masveida līdzdalību, un daudzi šīs elites pārstāvji aktīvi atbalstīja režīmu visu pēdējo desmitgadi, tā sliktāko galējību laikmetā”.
Neskaitot Alekseju Navaļniju, Sergeja Udaļcovu un vēl dažus izņēmumus, daudzi zināmi jaunākās tīrīšanas upuri savulaik bija „atbalstītāji – entuziasti” vai pat režīma palīgi. S. Gurijevs ilgu laiku bija D. Medvedeva sabiedrotais, V. Surkovs – „Kremļa galvenais ideologs”, „Brauders un Borodins ilgus gadus akumulēja apšaubāmu naudu, slavējot Putinu ārvalstu investoriem, un tā tas turpinājās, kamēr beidzās viņu laiks,” teikts rakstā. Šie cilvēki plūca sadarbības augļus – ieņēma prestižus amatus, viņiem bija plaša rīcības brīvība un nauda. „Kad viņi sāk novērsties no Putina, pēdējais mēģina viņus iznīcināt, un vai tad tas ir pārsteidzoši?” jautā izdevums.
Prese velk paralēles ar Staļina represijām, taču pastāv ļoti būtiska atšķirība, uzskata International Herald Tribune: Neviens nespieda šos cilvēkus pieslieties režīmam. „Kas cits, ja ne personīgā alkatība un ambīcijas, lika Gurijevam un viņam līdzīgajiem kalpot Kremlim?”
Laikraksts atzīmē, ka S. Gurijeva un citu viņam līdzīgo vajāšana ir „nepieņemama, politiski motivēta un pilnībā nesavienojama ar tiesisku valsti. Tomēr šiem cilvēkiem nevajag cerēt uz tautas līdzjūtību: Retais no viņiem jebkad ir interesējies par vienkāršo pilsoņu problēmām.”
Vai ir iespējams uzskatīt „jaunos disidentus” par Krievijas labākajiem prātiem vai principiāliem disidentiem, ja viņi trausās uz augšu, „pieķērušies Kremļa Leviatānam?” – ar šādu retorisku jautājumu noslēdzas publikācija.