Latvian lady Laila

Viņa ir vienīgā latviete, kurai kopš debijas Brodvejā 1984.gadā Toma Stoparda lugā The Real thing jau vairāk nekā divas desmitgades izdodas spoži, pastāvīgi apliecināties Ņujorkas Brodvejā un citos Amerikas teātros, arī kino un televīzijā. "Lieliska, gaišmataina aktrise ar apburošu inteliģentu auru un kaislīgu acu skatienu," - tā aktrisi, kura amerikāņu publikai pazīstama kā Laila Robins, piesaka filmu portāli, lielot viņas dotumu apvienojumu kā "winning combination", viņas panākumu atslēgu. Šis raksturojums ir precīzs, secinu, tiekoties ar viņu Ņujorkā uz pirmspusdienas sarunu, kas paradoksālā kārtā notiek aktrises vārdamāsas un draudzenes, eksdejotājas Lailas Robiņas dzīvoklī Manhetenas Vestsaidā, iepretim Ņujorkas Centrālajam parkam. Viņas uzjautrina gadījumi, kad cilvēki viņas jauc, piemēram, kļūdās, zvanot pa telefonu. Viņas šeit tiekoties bieži un parasti kuplākā latviešu sabiedrībā, kuru ap sevi mēdz pulcēt aktrises vārdamāsa. No sava dzīvokļa, kas atrodas turpat Manhetenas Vestsaidā, XX gadsimta pirmajā pusē būvētā namā pie Hudzonas upes, ievērojamā aktrise ir atbraukusi ar metro, kā to dara vairākums ņujorkiešu. Ir silts, vasarīgs rīts, un viņa ir tērpusies vienkāršā, pelēkzilā T krekliņā. Viņa ir gracioza un ļoti eleganta savā vienkāršībā un siltajā sirsnībā, kurā nav ne miņas no manierības vai iedomības. Viņa runā angliski, bet uz rokas mirdz plata, eleganta sudraba rokassprādze latviskā stilā. Šo rokassprādzi, ko nevar neievērot, un vēl arī gredzenus un citas tradicionāli latviskās sudraba un dzintara rotaslietas Laila Robiņa vienmēr nēsājot ikdienā. Bet īpašos gadījumos uz skatuves viņa uzliek milzīgu balta ziloņkaula gredzenu, ko darinājis Amerikas latviešu mākslinieks Jānis Jakobsons - tik lielu, ka jāvelk uz diviem pirkstiem! KLEOPATRA LATVISKĀS ROTĀS "Manas latviskās rotas un šis Amerikas latviešu mākslinieka Jāņa Jēkabsona meistardarbs ir mans slēptais sveiciens latviešiem, visiem maniem draugiem. Šo īpašo gredzenu es uzvilku mūsdienu lugas Frozen (Sasalis) pirmizrādē. Toreiz pirms trim gadiem šīs satriecoši skarbās lugas jauniestudējums Brodvejā bija īpašs notikums. Tovakar mani intervēja daudzas televīzijas programmas un man bija lieliska iespēja parādīt visiem šo, manuprāt, ģeniālo mākslas darbu," ne drusciņ nebūdama iedomīga par savu lielpilsētas skatuves dīvas statusu un panākumiem, saka Minesotā, Sentpolā, dzimusī aktrise. Pašai tēvzemē viņai līdz šim gan izdevies pabūt vien divas reizes. Taču jau pirmoreiz, ierodoties ar vecākiem 1982.gadā, viņa iemīlējusi Latviju, kuru atkal no jauna pārsteidzoši citādu ieraudzījusi aizpagājušajā vasarā, apceļojot Kurzemi. Zīmīgā e-pasta adrese Latvianlady esot vissvaigākais viņas latvietības apliecinājums, kas radies līdz ar Ziemassvētkos beidzot iegādāto mūžā pirmo datoru un interneta pieslēgumu. Nesteidzīgi padomājusi un rimti iemalkojot kafiju, panākumiem bagātā Amerikas teātru un kino aktrise uzskata par nepieciešamu paskaidrot: "Man ir pārliecība, ka esmu simtprocentīga latviete! Bērnībā gāju latviešu baznīcā un svētdienas skolā. Dejoju tautas dejas, spēlēju volejbolu, dziedāju korī un bieži tikos ar domubiedriem, kurus iepazinu sarīkojumos mūsu brīnišķīgajā Mineapolisas Latviešu biedrības namā un latviešu jauniešu vasaras nometnēs Mičiganas Garezerā." Laila joprojām ar lepnumu nes dzimtas uzvārdu Robiņa, taču arī priecājas, cik tas viegli integrējams amerikāņu sadzīvē - Robins. "Ir ļoti interesanti un unikāli būt piederīgai pirmajai Amerikā dzimušo un dzīvojošo latviešu paaudzei." Tomēr viņa to saka angliski. Ikdienā arvien retāk lietota, latviešu valoda vairs nepadodas tik veikli un viegli, kā bērnībā spēlējot lugas vecāku mājas pagrabā vai kopā ar vienaudžiem Garezerā vakarējot pie ugunskura... Bet kurš gan tolaik, kad meitene vēl mācījusies klavieres un klasisko dziedāšanu un sapņojusi par Džonijai Mičelai līdzīgas popdziedātājas karjeru, varēja iedomāties, ka te aug nākamā Blānša vai Alma Tenesija Viljamsa psiholoģiski atkailinātajām drāmām, Šekspīra Kleopatra un lēdija Makbeta, vesela virkne Čehova lugu varoņu, Ibsena Heda Gablere vai Sofokla Elektra? Tieši šīs aktrisei pašai esot vismīļākās lomas, bet interese par teātri un ideja iestāties ļoti prestižajā Jeilas drāmas skolā radusies brīdī, kad apnicis vientulībā spēlēt klavieres... Atšķirībā no kolēģiem Latvijā Laila Robiņa nav pastāvīga štata aktrise vienā repertuāra teātrī. Amerikā aktieriem un viņu aģentiem jāmeklē darbs katrreiz no jauna. Taču viņai tā netrūkst. Ar lepnumu viņa dalās priekā, ka tikko angažēta jaunai, lielai lomai: viņa būs Klitemnestra Ifigēnijā Aulidā Ņujorkas Signature theatre, ko Čārlza Mī mūsdienīgā adaptācijā iestudēs slavenā režisore eksperimentētāja Tīna Lendaua. Viņa ir aktrises draudzene kopš studiju gadiem Jeilā. IZVĒLAS DZIĻUMU Pat tad, ja redzamas tikai epizodiski, skatītāju atmiņā neatvairāmi iegulst Lailas Robiņas atveidotās spilgtās raksturvarones populārajos televīzijas seriālos Law and Order, Third Watch, Gabriels Fire. Viņa tēlo arī Latvijā ļoti populārajos, daudz rādītajos amerikāņu seriālos Soprānu ģimene un Sekss un lielpilsēta, kur viņa starp citu parādās kopā ar Rīgā dzimušo baleta zvaigzni Mihailu Barišņikovu. Tēlojot senu viņa draudzeni, viņa tik dedzīgi iebilst viņam pret aplamu mīļotās sievietes - aktrises Sāras Džesikas Pārkeres tēlotās varones izvēli. To, ka Laila Robiņa ir viena no izcilākajām Ņujorkas aktrisēm, apliecina vesels birums saņemto nomināciju un balvu. To skaitā Losandželosas Drama-Logue Award par izcilu sniegumu Deivida Hēra lugā Skylight. Par Porcijas lomu V.Šekspīra lugā Venēcijas tirgotājs saņemtā Calloway Award, ko ASV aktieru asociācija piešķir par izcilu tēlojumu klasiskā lugā Ņujorkā. Divreiz saņemta pat Džozefa Džefersona balva, kas ir prestižās Ņujorkas Tony balvas līdziniece Čikāgā. Starp citu, viena no šīm prestižajām balvām Lailai Robiņai piešķirta kā gada labākajai aktrisei par Blānšas atveidojumu Tenesija Viljamsa drāmā Ilgu tramvajs... Vēl šopavasar apbalvojumiem Ņujorkā piepulcējās nu jau otrā producentu līgas Lucille Lortel balvas nominācija par izcilu tēlojumu Hovarda Brentona lugā Iekaisis kakls (Sore Throat), kurā viņa tēlo daudz cietušu šķirteni, kura kļuvusi ciniska. Televīzijas un kino interneta portālos gan tiek apgalvots, ka Lailas Robiņas tipiskā loma esot lietišķa, pašpārliecināta, gudra, mērķtiecīga un neatkarīga biznesa sieviete. Tur teikts, ka viņas specialitāte televīzijā un kino esot juriste, advokāte, profesore, zinātniece... Retāk - pavedinātāja, kārdinātāja. "Un stulbās, mulstošās blondīnes arī nav viņas garā: Dizzy blond nē!" piebalso otra Laila Robiņa - dejotāja. "Bet es negribu būt tipveida! Mani tikai tādu vēlas redzēt televīzijas producenti," protestē Robiņa - aktrise. "Reiz tēloju brīvdomīgu hipiju meiteni, kura aizraujas ar astroloģiju, bet mafijas seriālā Soprāno ģimene biju itāļu mājsaimniece Ņūdžersijā. Tas atšķīrās no maniem tipiskajiem kinotēliem un tieši tāpēc bija ļoti jauki," aktrises balsī skan gandarījums. Filmās viņa tēlojusi kopā ar Klintu Īstvudu, Stīvu Mārtinu. Viņa ir redzama arī Roberta de Niro filmā Labais gans (The Good Shepherd), kuru patlaban rāda Latvijā. Tomēr "drāma, tas ir daudz nopietnāk, dziļāk un interesantāk nekā kino un televīzijas šovi. Tāpēc es netēloju komerciālajos mūziklos. Es strādāju tur, kur vēlos - dramatiskajā teātrī," skan aktrises izvēle. Teātrī viņai visvairāk patīk tēlot sievietes ar sarežģītu iekšējo pasauli un likteni, kurām nākas izcīnīt smagas iekšējas cīņas un apspiest savu seksualitāti sabiedrības dēļ. Tieši tāpēc īpaši tuva viņai ir Blānša Ilgu tramvajā, kuru nākotnē speciāli viņai vēlas iestudēt Gathrija teātris Mineapolisā. Šo lomu aktrise labprāt kādreiz atveidotu arī Latvijā. Un kāpēc gan neiekļauties kādā klasiskajā latviešu drāmā, piemēram, Blaumaņa Ugunī - viņa prāto. Sapni nospēlēt kādu lomu teātrī Latvijā viņa paudusi arī Latvijas Nacionālā teātra māksliniekiem, kuri pērn Brodvejā noskatījušies viņas sniegumu Bernarda Šova lugā Lauzto siržu nams. Aktrise atklāti teic, ka televīzijas seriālos iesaistoties tikai tāpēc, lai laiku pa laikam vairāk nopelnītu, jo nopietnās drāmas Amerikā ir grūtāk pārdot. Tā bijis arī pirms trim gadiem ar Amerikā ļoti augstu novērtētās lugas Frozen iestudējumu - izrādi par noziegumu un piedošanu. Tās galvenie varoņi ir sērijveida slepkava - pedofils, viņa nozagtās un nogalinātās meitenītes māte un ārste psihiatre, kura pēta slepkavas domu gaitu. Laila Robiņa tēloja šo ārsti - pētnieci, atklājot dēmonus arī pašas zinātnieces psihē. "Cilvēki nebūt neskrēja pēc biļetēm, taču tā bija ļoti interesanta psiholoģiska izrāde, kas saņēma prestižo Tony balvu un vairākas nominācijas. Diemžēl šodien daudzi vēlas tikai izklaidi un nevēlas domāt, sasprindzināties. Visvairāk satrauc tas, ka kļūst arvien grūtāk iedabūt teātrī jauniešus, taču iemesls ir biļešu dārdzība, it īpaši uz Brodveja izrādēm," uzskata Laila Robiņa. IDEĀLAIS LĪDZSVARS Kad tomēr nebeidzu iztaujāt par piedalīšanos seriālos, viņa tikai pasmaida. "Šīs televīzijas lietas nav tas, kas es esmu. Man pašai kā skatuves māksliniecei tas nemaz nav būtiski. Nav tas, kas man tuvu pie sirds un patiešām interesētu. Bet tieši no tām cilvēki parasti mani atpazīst," saka aktrise, kuru seriālā Sekss un lielpilsēta ievērojuši arī skatītāji Latvijā. Pašai par to viņai gan ir savs sakāmais: "Man tur ir tikai piecu minūšu ainiņa vienas sērijas sākumā, kurā man pašai visinteresantākais bija tas, kā filmējoties pavadīju kopā ar Barišņikovu gandrīz veselu dienu!" Starplaikos abi daudz runājuši gan par Latviju, gan par savu darbu. Pēc tam Barišņikovs negaidot atnācis uz Frozen izrādi, kura tolaik vēl rādīta nevis Brodvejā, bet mazā iekšpilsētas teātrītī, un aktrisei par lielu pārsteigumu ieradies pie viņas aizkulisēs. Vēlāk viņš ieradies arī Linkolna Centra producētajā dzejas un mūzikas koncertizrādē, ko viņa un kontrtenors Andreass Šolls snieguši arfas un lautas pavadījumā. "Man nekad nebija sapnis kļūt par slavenību, par Holivudas filmu zvaigzni. Gribēju tikai tēlot brīnišķīgās lugās. Viss, ko esmu darījusi komercfilmās un seriālos, bija nevis lai kļūtu par zvaigzni, bet lai subsidētu to, ko pati saucu par savu teātra ieradumu." Viņa zina: lai Amerikā kļūtu par megazvaigzni, tas nozīmē smagu, pilna laika darbu. Jāalgo preses aģents, nepārtraukti jāiet sabiedrībā uz visādiem pasākumiem. Jābūt uzpostai, vienmēr formā. "Kam man tas? Katru dienu, braucot metro, mani kāds atpazīst, taču nezina manu vārdu. Man tieši tas patīk, jo esmu aktrise, taču ārpus teātra vēlos dzīvot normālu privāto ikdienas dzīvi." Laila Robiņa bija precējusies, taču izšķīrās. Tagad viņai ir draugs Roberts Kučioli - itāļu izcelsmes amerikāņu aktieris, kuru viņa mīļi sauc par Bobu. Pašlaik viņš Vašingtonā tēlo Klaudiju Hamletā, ko viņa aizbraukusi noskatīties nedēļas nogalē. "Mums abiem tās bija brīnišķīgas brīvdienas, pēc kuras atkal neredzēsimies veselas trīs nedēļas," Laila izstāsta, ka vairākkārt abi arī strādājuši teātrī kopā. Piemēram, šekspīriski grodajā Antonija un Kleopatras titulpārī iestudējumā Mineapolisā un Makbetā Šekspīra teātrī Ņūdžersijā. Arī modernajā lugā Fiction McCarter teātrī Prinstonā. "Nezinot patiesību, cilvēki rada par mani nepareizus priekšstatus un pārprot pat to, ko esmu teikusi intervijās. Tikai tāpēc, ka neesmu precējusies, viņi iztēlojas mani pavisam citādu, nekā patiesībā esmu. Es ļoti mīlu darbu, bet tas nenozīmē, ka es dzīvotu kā pa mākoņiem, vēlēdamās nodoties tikai mākslai. Patiesībā es vienmēr gribēju būt ģimenes sieviete un gribēju, lai man būtu bērni, kaut arī tā tomēr nenotika... Man patīk mājās bez steigas gatavot veselīgu ēdienu un tikties ar draugiem," Laila Robiņa jūtas laimīga, ka viņai izdevies saglabāt līdzsvaru starp mākslu un privāto dzīvi, arī starp mākslu un naudas pelnīšanu. Kaut arī televīzijā maksā bargu naudu, viņa nepadodas naudaskārei, jo vēlas tēlot lugās, kurās ir dziļas idejas, simbolisms, dzeja. "Sapelnu televīzijā, un varu atgriezties tēlot Klitemnestru!" skan rezumējums. Tas nozīmē, ka jau vasaras otrajā pusē atsāksies ierastais darba ritms: vispirms sešas ļoti intensīvas mēģinājumu nedēļas ar vienu brīvdienu nedēļā, kam sekos pa astoņām izrādēm nedēļā. Bet vai augstās mākslas, piemēram, izaicinošas un kontroversālas mūsdienu drāmas vārdā viņa darītu visu? Par laimi, Amerikā neesot daudz režisoru - diktatoru un aktieriem nepatīk, ja pret viņiem izturas kā pret lellēm, kurām tikai jāizpilda režisora vīzijas. Tomēr esot gadījies, ka režisors viņai jau iepriekš lūdz darīt ko konkrētu, pretējā gadījumā nevarētu nolīgt lomai. "Porcijas lomā Venēcijas tirgotājā man bija jāpiekrīt tiesas skatā Šiloku fiziski nogrūst zemē. Jā, es to varu!" atbildējusi Laila, kura arvien ir lieliskā sportiskā formā, jo katru otro dienu vingro sporta zālē. Kāds kritiķis rakstīja, ka izrāde bijis vienas sievietes šausmu šovs, taču to atzina par gada labāko klasisko iestudējumu Ņujorkā. Vēlāk analizējot savas varones rīcību, viņai gan trūcis pārliecības, ka tas tiešām bija nepieciešams - Lailai noteikti jāsaprot viņas atveidoto varoņa uzvedības motīvi. Ar režisoriem viņa saprotas, lai gan arvien noteiktāk ar savām idejām iesaistās izrāžu tapšanā. "Varbūt kādudien pati sākšu iestudēt izrādes?" To viņa saka jautājošā, taču vēl ne pārliecinošā intonācijā.