Sākoties krievu-japāņu karam 1904.gadā, Zemgalu
mobilizēja un kā rezerves leitnantu nosūtīja uz fronti Tālajos
austrumos, kur viņš pavadīja pusotru gadu. Pēc demobilizācijas
1905.gada beigās Gustavs Zemgals atgriezās Rīgā, kas jau bija ierauta
lielajā 1905.gada revolūcijas mutulī. Zemgals piedalījās jauna, mēreni
liberāla un sociālistiska laikraksta Jaunā Dienas Lapa izdošanā un
kļuva par šī laikraksta atbildīgo redaktoru. Kopā ar Arvīdu Bergu,
Augustu Deglavu un vairākiem citiem politiskajiem darbiniekiem viņš
nodibināja jaunu politisko partiju - Latviešu demokrātisko partiju. Tās
statūtus un programmu palīdzēja izstrādāt aktīvs sociāldemokrāts -
advokāts Ansis Bušēvics. No 1912. līdz 1915.gadam Zemgals darbojās arī
demokrātiskās pilsonības mēnešraksta literatūrai, zinātnei un sadzīvei
Domas redakcijā, oficiāli būdams šī žurnāla atbildīgais redaktors, kaut
faktiskais redaktors bija literatūras kritiķis Ērmanis Pīpiņš.
Pasaules karam sākoties, Zemgals palika Rīgā. 1917.gada
6.martā Rīgas pilsētas galva, konservatīvais politiskais darbinieks
Andrejs Krastkalns uzņēmās Vidzemes guberņas pārvaldnieka amatu. Par
Rīgas pilsētas galvu 1917.gada 23.aprīlī izraudzīja Gustavu Zemgalu.
Īsu laiku Zemgals bija arī Vidzemes guberņas pārvaldnieka vietnieks.
Neraugoties uz revolūcijas intensificēšanos, 1917.gada rudenī Rīgas
pagaidu dome atkal izraudzīja Zemgalu par pilsētas galvu. Zemgals šajā
laikā darbojās Latviešu radikāldemokrātiskā partijā, kurā aktīvi
darbojās arī Kārlis Kasparsons, domnieks Jānis Zālītis, Dāvis
Rudzītis un citi.
Vācu okupācijas laikā Zemgals palika Rīgā un darbojās
Latviešu demokrātiskā blokā. 1918.gada 17.novembrī plkst. 22 vakarā
Rīgas Latviešu amatnieku biedrības telpās 8 latviešu politisko partiju
un Latgales pārstāvis, Marģeram Skujeniekam prezidējot, izveidoja
Latvijas Tautas Padomi, kas nākamā dienā proklamēja neatkarīgu Latvijas
republiku.
Gustavs Zemgals kā Tautas padomes priekšsēdētāja otrs
biedrs, priekšsēdētājam Čakstem klāt neesot, bija tā persona, kurai
bija gods oficiāli atklāt 1918.gada 18.novembra
pēcpusdienā Nacionālā teātra telpās Latvijas valsts proklamēšanas aktu.
Tā paša gada 3.decembrī viņu ievēlēja par Rīgas pilsētas domes
priekšsēdētāju.
Lieliniekiem tuvojoties, Tautas Padome pilnvaroja Čaksti
un Zemgalu doties uz ārzemēm aizstāvēt Latvijas valsts intereses.
1919.gada sākumā Zemgals atgriezās toreizējā Pagaidu valdības mītnē
Liepājā. 16.aprīlī Zemgals atklāja Latvijas Tautas padomes sēdi. Pēc
tam, kad vācieši bija apcietinājuši daļu Latvijas valdības locekļu un
pārējie atradās angļu apsardzībā uz tvaikoņa Saratov, 1919.gada
13.maijā Tautas Padome Zemgala vadībā formāli grasījās atkal pārņemt
politisko varu, bet Zemgalu kopā ar Erastu Biti, Buševicu, Frici
Menderu un Robertu Kroderu apcietināja 1. vācu gvardu rezerves
divīzijas komandieris ģen. Tīde it kā par vācu ieceltā ministru
prezidenta Andrieva Niedras nolaupīšanu.
Pēc Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā 1919.gada 8.jūlijā
Zemgalu atkal iecēla par Rīgas pilsētas galvu un ievēlēja par Tautas
padomes viceprezidentu. 1920.gadā viņu ievēlēja no Zemgales par
deputātu Satversmes sapulcē, bet viņš no mandāta atteicās, lai strādātu
advokatūrā. Viņu ievēlēja arī par Zvērināto advokātu padomes
priekšsēdētāju. 32 gadus viņš bija arī Latvijas amatnieku krājaizdevu
sabiedrības priekšsēdētājs.
1921.gada 15.jūnijā darbu sāka Latvijas ārpolitikas
pamatlicēja un Ministru prezidenta Zigfrīda Annas Meierovica kabinets.
Šajā kabinetā Zemgalam līdz 1923.gada 26.janvārim bija jāveic
apsardzības ministra pienākumi. Pēc tam Zemgals atkal atgriezās privātā
dzīvē kā notārs Rīgā, kaut arī ne pilnīgi. Viņu ievēlēja I Saeimā
Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku grupā, kur
viņam bija jāaizstāj partijas biedrs Jānis Čakste, kad viņu ievēlēja
par Valsts prezidentu.
Kad nomira Valsts
prezidents Jānis Čakste, kas bija spējis ap sevi apvienot dažādus
politiskus novirzienus, viņam līdzīgu valstsvīru politiskajā
skatuvē nebija daudz. Izvērtējis dažādus politiskos darbiniekus,
toreizējais ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns nolēma izvirzīt
demokrātiskā Zemgala kandidatūru. Piekrītošu atbildi Zemgals sniedza
tikai pēc vairāku dienu ilgas šaubīšanās. 1927.gada 8.aprīlī pēc
vairākkārtējas balsošanas ar 73 pret 23 balsīm Saeima Gustavu Zemgalu
ievēl par Valsts prezidentu.
Gustavs Zemgals par Valsts prezidentu kļuva 56 gadu
vecumā. Kā valsts vadītājs, nebūdams lielāko politisko partiju
pārstāvis, viņš spēja apvienot dažādu virzienu grupējumu un arī
minoritāšu intereses. Politikā Zemgals sekoja sava priekšgājēja
nodibinātajām tradīcijām un, kaut arī nebija tik pārliecinošs un
izsmalcināts kā Jānis Čakste, tomēr labi tika galā ar valsts
reprezentācijas pienākumiem. Par vienu no svarīgākajiem prezidenta
pienākumiem uzskatīja visu sabiedrības slāņu iesaistīšanu valsts
demokrātiskajos institūtos un valsts prestiža vairošanu.
Zemgala Valsts prezidenta pilnvaru laiks beidzās
1930.gada 9.aprīlī. Otrreiz kandidēt uz augsto amatu viņš kategoriski
atteicās. Savas darbības laikā viņš ne reizi nebija iejaucies
likumdošanas darbā, nebija ierosinājis nevienu likumprojektu,
nenoturēja nevienu Ministru kabineta sēdi savā vadībā un tikai vienu
reizi bija nosūtījis kādu likumprojektu Saeimai atpakaļ otrreizējai
caurskatīšanai, turklāt arī nevis satura, bet juridiska iemesla dēļ.
Pēc aiziešanas no Valsts prezidenta amata Zemgala
politiskā darbība turpinājās IV Saeimā, kur viņu ievēlēja kā
Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku frakcijas
pārstāvi. Parlamentārieši Zemgalu ievēlēja par Ārlietu, Finanšu, Tirdzniecības un rūpniecības komisijas locekli. 1931.gada 11.decembrī
Gustavu Zemgalu uzaicina kļūt par finanšu ministru, tomēr budžeta un
citu finansu jautājumu domstarpību dēļ ar pārējiem Ministru kabineta
locekļiem un Saeimas attiecīgo komisiju viņš drīz vien demisionē,
turpinot darbu kā ierindas deputāts. Zemgalam bija lieli nopelni arī Baltijas tautu tuvināšanā, ietverot arī
Skandināvijas valstis. 1933.gadā viņu ievēlēja par Baltijas ūnijas
prezidentu. Visu savu mūžu palika pārliecināts demokrāts, bija
opozīcijā Ulmaņa režīmam autoritārā perioda beigās.