Likteņa ķīlniece

"Māsiņas ir sacījušas: mēs nokrāsosim! Es arī esmu krāsojusi," stāsta Olgas meita Darja (26). "Uz Jauno gadu ārsts mammai atnesa šampanieti. Mēs paši baidījāmies nest, reanimācija taču." Ienācējam nav viegli saprast intensīvās terapijas nodaļas etiķeti. Fotografēšana avīzei tomēr netiek liegta ne no mediķu, ne pacientes puses. Olga vien skumji pieskaras traheostomai, kas savieno viņas kaklu ar elpošanas aparātu. "Aizklāsiet ar grāmatu," mēģinu jokot, norādot uz lasāmvielas ķīpu gultas kājgalī. "Bet dvēseli taču neaizklāsi," sarunu ir dzirdējis ciemos atnākušais Olgas vīrs Mihails. LĪDZĀS NĀVEI Olgas dīvainais statuss jau divu gadu garumā ir ieviesis korekcijas ne tikai viņas, bet arī tuvinieku dzīvē. Vīrs, Černobiļas veterāns, pēdējā pusgadā sācis nogurt no nemitīgās lavierēšanas starp šofera darbu, Ziepniekkalna dzīvokli un slimnīcu. "Mamma par tēti uztraucas," saka Darja. Ar dzīvesbiedra atļauju uz laiku atteikusies no loģistikas speciālistes amata veikalu tīklā Drogas, viņa nāk pie mātes katru dienu. "Apārstēsies un brauks mājās," radi sprieduši 2006.gada pavasarī, kad, nopietni saaukstējusies, Olga nonāca Stradiņos. Notikumu pavērsiens bija negaidīts. No 29.maija - reanimācija, mākslīgās plaušu ventilācijas aparāts. Ģimenes locekļi ikdienas apciemojumos mēroja garo gaiteni, kuram piegulošajās palātās par dzīvību cīnās 14 nodaļas pacienti. Cilvēku nāve bija un ir realitāte ne tikai aiz šīs istabas sienas, bet pat aiz plānā aizslietņa, kas Olgu atdala no divvietīgās palātas kaimiņa. Ar iedzimtu muskuļu vājumu, kas tagad skāris arī elpošanas orgānus, sirgstošā Olga ir un reizē nav pielīdzināma šīs nodaļas kontingentam. Sieviete mākslīgi elpo naktīs, periodiski arī pa dienu. Kopš nonākšanas slimnīcā - nestaigā. Taču pie skaidras apziņas, var pati ēst, spēj piecelties sēdus, darboties ar rokām. Ja saliktu kopā visas smalkiem dūrieniem iztamborētās sedziņas, kas tapušas slimnīcas laikā, palātas linoleja grīda pazustu mežģīņu mākoņos. Rokdarbi, grāmatas un radu atvestais televizors aizpilda vienmuļo slimnīcas ikdienu. Olgai ir paveicies gulēt pie loga, pa kuru redzama gājēju plūsma uz 32.korpusa galveno ieeju, pirms dažiem mēnešiem - arī Stradiņu svētku egle. Šajā laikā ir nomainījušies vairāk nekā desmit palātas kaimiņi. Pēdējos deviņus mēnešus Olgai kompāniju sastāda vīrietis viņas gados, kuru slimnīcas gultai piesaistījusi reta muguras smadzeņu sklerozes forma un kuram nedarbojas arī rokas. Sabiedrība ir visai nosacīta: abiem kaklā ieoperētā stoma liedz sarunāties. Viņu klusos čukstus var saprast tikai trenēts klausītājs, par kādiem kļuvuši nodaļas mediķi un fizioterapeits. Lai locītavas nekļūtu stīvas, Olgai jāvingro katru dienu. Tikai apmeklētāju stundās - no pulksten pieciem līdz septiņiem pēcpusdienā - durvis drīkst vērt abu palātas biedru tuvinieki. "Čipsus..." sievai un meitai pusčukstus lūdz Olgas palātas kaimiņš. "Mamma grib ēst," arī Darja steidzina tēvu vērt vaļā traukus ar cienastu. Pret slimnīcas pārtiku Olgai pretenziju neesot, vien griboties kādu našķi, mājas ēdienu. Man ir laiks atvadīties. "Viņš visu saprot," reanimācijas gaitenī caur atvērtajām durvīm atbalsojas kāda cita apmeklētāja sacītais. Garām aizsteidzas noraudājusies sieviete. Nodaļas tualetē mediķu zināšanai izlikta instrukcija, kā pareizi sterilizēt rokas. VILTĪGĀ KAITE Olgas muskuļu vājums attīstījies daudzu gadu garumā. Ģenētiskās slimības simptomi pirmoreiz parādījušies aptuveni 27 gadu vecumā, neilgi pēc meitas dzimšanas. Ukrainā, Volinskas apgabala Postupeļas ciemā, uzaugusī sieviete, ģeogrāfijas skolotāja, tad jau bija atbraukusi uz Latviju, strādājusi par sekretāri uzņēmumā Rigaseļmaš, uz kurieni darbā nosūtīts viņas vīrs. "Jau no bērnības zināju, ka tētis mani var paņemt uz rokām, mamma ne," stāsta Darja. "Kad viņa ziemā mani veda no skolas, viegli varēja paslīdēt. Kamēr neparādījās kāds vīrietis, mēs sēdējām zemē. Tās nav tās labākās atmiņas." Kopš 1991.gada Olga vairs nav strādājusi algotu darbu, taču citādi viņas dzīve radikāli nav atšķīrusies no līdzīga vecuma sieviešu ikdienas. Vēl liktenīgajā 2006.gada pavasarī viņa pat nav domājusi par ratiņkrēslu, rosījusies Spilves mazdārziņā un ģimenes virtuvē, brīvajos brīžos cilājusi tamboradatu. "Gribu mājās," tāda ir Olgas karstākā vēlme. Meitas, vīra un četru brāļu vizītes sniedz tikai īslaicīgu mierinājumu. Pagājušajā Jaungadā viņu šeit, reanimācijā, apciemojusi pat no tālā Ukrainas ciema atbraukusī septiņdesmitgadīgā māte, tomēr gadumijā brīdī Olga bijusi viena. Reanimācijas nodaļas vadītājs Pēteris Ošs neslēpj, ka Olgai un palātas biedram, kam faktiski vajadzīga tikai profesionāla kopšana, nevis intensīvā terapija, režīms ir krietni atvieglotāks nekā citiem slimniekiem. Radikāli slimnīcas noteikumus pārkāpt gan neesot ļauts. Olgas tuvinieku interese par alternatīvām reanimācijai ir palikusi vien jautājumu līmenī. Laikā, kad māte stacionēta, ne Darjas ģimene, ne tēvs nebūtu spējuši paņemt ap desmit tūkstošu latu lielo kredītu plaušu mākslīgās elpināšanas aparāta iegādei. Valsts palīdzība šādiem gadījumiem nav paredzēta. Tagad ģimenes finansiālā situācija uzlabojusies, tomēr radiniekus no izšķirīga soļa atturot psiholoģiskie aspekti: neziņa par slimības gaitu, nedrošība par savām spējām sniegt Olgai piemērotu aprūpi, likt justies apmierinātai ar ierobežoto dzīves kvalitāti. Depresija, kas pusmūža sievieti piemeklējusi jau pirms nonākšanas slimnīcā, tiek nomākta ar zālēm. Darja, kura mātes veselības dēļ arī ilgstoši bijusi izmisumā, nes viņai psiholoģijas grāmatas, kas palīdzējušas pašai. Olga aizrāvusies ar jogu, izmēģina cigun meditāciju. Darjas dvēseles miers tomēr ir relatīvs. "Šādi cilvēki domā, ka viņi visu jau zina. Ir grūti viņiem likt noticēt, ka kaut kas var palīdzēt, ka viņu situācijā var būt kas labs," meitene nopūšas. "Es tagad jūtos kā māte," viņa stāsta par savu pašreizējo stāvokli. Ir beigušies laiki, kad viņa varēja izraudāt savas ķibeles uz mammas pleca. Pat ja Olga lūdz: "Aizbrauc, atpūties, nenāc pie manis!", Darja to bez sirdsapziņas pārmetumiem nevar izdarīt. Lai arī Olga ir drošās rokās, Darja nespēj būt mierā ar mātes likteni. LABI ADAPTĒJUSIES? "Pasaulē šādus pacientus intensīvās terapijas nodaļās netur," par Olgu Kurohtinu saka Stradiņu reanimācijas boss Pēteris Ošs, kurš mani pie šīs sarežģītās slimnieces gultas ir pievedis laikā, kad gatavoju kādu citu publikāciju. "Ja viņas problēmu atvieglotu, viņa pat varētu dzīvot mājās. Ar ratiņiem, kuros ir elpināšanas aparāts, viņa varētu aizbraukt uz koncertu, uz parku," piebilst Pēteris Ošs. Stradiņa slimnīcas parkā pagājušajā vasarā Olga ir izbraukusi tikai divas reizes, atstāstu ārstam no pacientes meitas dzirdēto, un viņam nākas apstiprinoši māt ar galvu. Citām funkcijām trenētajiem reanimācijas nodaļas darbiniekiem neesot laika nodarbēm, kas intensīvās terapijas darba kārtībā nav paredzētas. Atstājot elpošanas aparātu palātā, bez mediķu uzraudzības pastaigā doties nav vēlams. Turklāt pati Olga pēc šādām izklaidēm netiecas. "Labi adaptējusies," nosaka rūdītais mediķis. Medaļas otra puse - tādi pacienti kā Olga aizņem arvien pārpildītās reanimācijas nodaļas gultasvietas, liedzot iespēju te nonākt cilvēkiem daudz kritiskākā stāvoklī, piemēram, pēc smagām operācijām, kam patiesi vajadzīga intensīvā terapija. "Mūsu nodaļā arvien ir divi trīs pacienti, kuriem nebūtu šeit jābūt," konstatē Pēteris Ošs. "Ir morāli grūti, ka nevaram palīdzēt cilvēkiem, kam to patiešām vajag, bet pie mums uzturas slimnieki, kam varētu palīdzēt cits dienests. Šodien atkal atsacīju pacientam, kam ir smags audzējs, vajadzīga operācija un mākslīgā elpināšana." Piemēram, nodaļas biežie viesi, smēķētāju kaites - hroniskās obstruktīvās plaušu slimības - skartie cilvēki, kam elpošanas aparātu nepieciešams uzlikt tikai lāgu lāgiem, varētu šādu servisu saņemt mājās, uzskata ārsts. Diemžēl dienesta, kas varētu sniegt minēto palīdzību, nav. Nav arī atbalsta sistēmas no ventilācijas aparāta pilnībā atkarīgiem cilvēkiem, kas nedzīvo slimnīcā. Taču medicīnas un tehnoloģiju progress liecina, ka šādu pacientu varētu kļūt arvien vairāk, piekrīt ikviens no aptaujātajiem mediķiem. HAOTISKIE RISINĀJUMI SestDiena jau rakstīja par retā hipoventilācijas sindroma skarto mazuli Patriku Slišānu-Krūmiņu, kas no dzīves pirmajām dienām tiek mākslīgi elpināts, tomēr, pateicoties tuvāko radinieku uzņēmībai un ziedotāju atsaucībai, mīt mājās. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimācijas nodaļas vadītājs Vilnis Grīnbergs apstiprināja, ka viņa medicīnas iestādē jau vairākus mēnešus uzturas vēl kāds puisēns ar līdzīgu saslimšanu kā Patrikam. Zēns tiek daļēji mākslīgi elpināts, mediķi un vecāki vēl nav nonākuši pie situācijas atrisinājuma. Elpošanas aparāts, ko enerģiskie Patrika tuvinieki savulaik dabūja no labdarības organizācijām un atstāja slimnīcai, lieti noderējis kādai lauku meitenītei ar citu smagu diagnozi. "Šādi slimnieki nav nekas ekstraordinārs. Ekstraordināri, ka par viņiem sāk rakstīt," izsakās Vilnis Grīnbergs. Ļaudis no mediķu aprindām, piemēram, zina jaunieti, kura elpošanas aparātam bija pieslēgta smagas bērnībā iegūtas muguras traumas dēļ un līdz 20 gadu vecumam nodzīvoja Vaivaru rehabilitācijas centrā, arī par kādu poliomielīta skartu vīrieti, kurš vairākus gadu desmitus tika mākslīgi elpināts Talsu slimnīcā. Diemžēl Vaivaros tādi cilvēki kā Olga Kurohtina, kam nav "rehabilitācijas potenciāla", netiek uzņemti. "Slimnīcu uzdevums nav nodrošināt slimniekiem ar medicīniskus instrumentus tālākajam dzīves periodam," arīdzan akcentē bērnu reanimatologs. "Kas to dara? Sociālie? VOAVA? Man nav zināms neviens gadījums, kad paši vecāki var nopirkt elpošanas aparātu. Katra situācija nes līdzi šausmīgu nelaimi, un tie risinājumi ir tādi - nekādi." Arī klīniskās universitātes slimnīcas Gaiļezers reanimācijas nodaļas vadītājas Dainas Rožkalnes redzeslokā ik pa laikam nonākot pacienti, kam nav vajadzīga intensīvā terapija, tikai ilgstoša "elpošanas uzraudzība", kā to profesionālajā terminoloģijā sauc mediķi. Pirms Ziemassvētkiem Gaiļezerā divus mēnešus sabijusi pusmūža sieviete ar mugurkaula deformācijas saspiestu krūškurvi. Viņas elpošanas problēmu izdevies novērst, taču mediķi baidās, ka tā atkārtosies. "Viņai vajadzētu aparātu mājās - kad kļūst grūti elpot, viņa to uzliktu," uzskata mediķe. "Ir daudzi slimnieki, kuriem kādu plaušu slimību dēļ būtu vajadzīgs tāds aparāts - ne tik smalks kā slimnīcā -, bet neesmu dzirdējusi, ka kādam būtu. Visas Eiropas rekomendācijas pārcentušies pildām, bet medicīnā - ne. Pie mums cilvēka dzīvība nav nekā vērta," nopūšas arī daktere Rožkalne. "Tādi pacienti ir regulāri," kolēģiem pievienojas Rīgas 1.slimnīcas reanimācijas nodaļas vadītājs Viktors Trendeckis. "Man paziņa strādā Amerikā Oklahomas universitātes klīnikā. Tur ir specializēta nodaļa, kur pacienti, kam ventilācija nepieciešama pastāvīgi, guļ gadiem, viņiem tiek veiktas masāžas, viņus novēro speciālisti. Tur ir arī cilvēki, kas guļ komā. Pacienti, kas ir pie pilnas samaņas, var atrasties mājās, pat darīt kādu darbu un tikai pa nakti pieslēgt sevi ventilācijai. Vācijā patiešām redzēju cilvēkus, kas pārvietojas ratiņos kopā ar ventilatoru." Arī Viktoram Trendeckim nesenā pagātnē sāpējusi sirds par mākslīgi elpināmu pacientu ar deģeneratīvu centrālās nervu sistēmas saslimšanu, kas viņa slimnīcas reanimācijā pavadījis vairāk par gadu, bijis pie pilnīgas saprašanas, varējis rakstīt, kontaktēt ar personālu. "Meklējām risinājumu, pie mums bija pārstāvji no Vaivaru rehabilitācija centra, bet bija daudz problēmu - pirmām kārtām vajadzēja finansējumu. Kamēr notika pārrunas, diemžēl pacients nomira," stāsta ārsts. VESELĪBAS MINISTRIJA DOMĀ Stradiņu reanimatologs Pēteris Ošs par savas aizbilstamās Olgas Kurohtinas situāciju jau pagājušā gada beigās tomēr ir cēlis trauksmi gan paša slimnīcas vadībā, gan Veselības ministrijā. Ārsts ir lūdzis izskatīt jautājumu par šīs pacientes un viņai līdzīgu slimnieku aprūpi citās ārstniecības iestādēs, jo Stradiņa slimnīca tomēr ir paredzēta terciārās (jeb augstākās) kategorijas aprūpei. Viņš ir norādījis uz augošo nepieciešamību sociālās un paliatīvās aprūpes dienestu vajadzībām iegādāties elpināmos aparātus un apmācīt personālu tos lietot. "Priekšlikumi ir procesā. Skaidrs, ka šādiem slimniekiem pilnīgi noteikti nav jābūt reanimācijā. Šai problēmai būs risinājums. Pakalpojums jāsakoncentrē kādā no aprūpes slimnīcām. Mēs nopietni domājam, kur šādu pakalpojumu izvietot. Jāiegādājas aparatūra, tas arī prasa laiku," tāda 1.aprīlī bija Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieka Jura Bunduļa reakcija. Ierēdnis apgalvoja, ka gadiem meklējumi neilgšot, bet konkrētu vietu un termiņu nosaukt nevarēja. Tikmēr pie Olgas Kurohtinas logiem ziemas tumsību ir nomainījušas pavasara krāsas, egli un ķekatniekus - vēlīni sniegavīri. Jācer, ka amatpersonu labā griba neizkusīs tikpat ātri kā tie.