Māja ar koka rozītēm

Tas viss tik ļoti atgādina kūrortpilsētas Jūrmalas ainavu, un arī te reiz ir bijis kūrorts. Gleznainajās skuju koku audzēs netālu no Daugavas grāfs Plāters-Zībergs 1883.gadā uzbūvēja ūdens - kumisa dziedinātavu, ko nosauca par Poguļanku. Līdz Pirmajam pasaules karam ap to bija izaudzis vasarnīcu rajons. 1937.gadā tas ieguva latvisko, toties bezpersonisko Mežciema nosaukumu. Tagad greznā sanatorijas ēka stāv tukša un pamesta, bet par grāfa izveidoto Daugavas kuģīšu satiksmi Dinaburga-Poguļanka liecina tikai nosaukums Tvaikoņu iela. Tajā arī atrodams Skaidrītes un Vasilija namiņš. Kā domā Skaidrīte, māja varētu būt celta 19.gadsimta beigās vai 20.gadsimta sākumā, taču senāka tās vēsture nav atrodama. Pirmā mājas inventāra lieta datēta ar 1940.gadu. "Vietējie arhitekti teica, ka tas varētu būt koka jūgendstils, sanatoriju arhitektūra, kas līdzīga visos kūrortos - Jūrmalā, arī citur Eiropā. Vairāk par māju nezināja arī tās iepriekšējais īpašnieks, bet man arī negribas rakties pagātnē un zināt, kādas ģimenes te ir dzīvojušas, kādi bijuši to likteņi. Labāk to nemaz nezināt." Saglabā, ko var Māju atjaunot sākts pirms diviem gadiem. Konsultējoties ar pilsētas galveno arhitekti, saimnieki nolēmuši pēc iespējas atstāt nemainītu mājas ārējo veidolu. Nav aiztikts arī verandas kokgriezuma rotājuma rozīšu aplupušais krāsojums, izlauztās un pazudušās detaļas pagaidām nav aizvietotas ar jaunām. Māja būvēta no pamatīgiem baļķiem, kas labi saglabājušies, tāpēc nācies tikai nomainīt pamatus, sarūsējušo metāla dakstiņu jumtu aizstāt ar bitumenu, ielikt jaunus koka logus. Siltinātas abas vasaras verandas. Nācies ielikt jaunu koka grīdu, jo vecā čīkstējusi un ļodzījusies. Interesanti, ka arī iekšējās sienas bijušas no baļķiem, kas vairākām kārtām aplīmēti ar avīzēm un tapetēm. Kad plēsta nost biezā tapešu kārta, atklājušās 1924.gadā izdotas avīzes. Vairāk pārbūvēta mājas iekšpuse, kur agrāk bijuši divi dzīvokļi ar atsevišķām ieejām no katras verandas. Kā domā Skaidrīte, iespējams, kādreiz mājā dzīvojušas divas ģimenes, bet verandas tikušas izīrētas atpūtniekiem. Agrāk istabas apsildījušas apaļas metāla krāsnis, tagad uzbūvēts kamīns. Virtuvē no jauna pārbūvēta malkas plītiņa, uz kuras gatavotajam ēdienam ir daudz krāšņāka garša nekā uz elektriskās vai gāzes plīts tapušajam. Blakus vannas istabai ar ūdenssildītāju veras durvis uz īstu lauku pirti. Mājas apkārtne atgādinājusi īstus džungļus, tāpēc Skaidrītei, Daugavpils pilsētas būvvaldes ainavu arhitektei, te bijis īstais darba lauks. Lielie koki un jasmīnu stādījumi ir atstāti, kā mājas relikvija saglabāts arī skudrupūznis zem bērza netālu no ieejas. Skudras mājiniekiem netraucējot, tām pašām esot savi ceļi. Vietējais piemineklis Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Daugavpilī Valentīna Smertjeva domā, ka šai mājai varētu piešķirt vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statusu. Šā gada sākumā Daugavpils domes telpās bija apskatāma bērnu jaunrades centra Jaunība dalībnieku fotogrāfiju izstāde Koka arhitektūras mantojums Daugavpilī. Tas mudinājis pašvaldību veidot darba grupu, kas rūpēsies par aizejošo arhitektūras vērtību apzināšanu, izpēti un saglabāšanu. Kozlovsku ģimene par pieminekļa statusa piešķiršanu savai mājai ir skeptiska, jo "daudz kas jau ir nokavēts", turklāt šis statuss mājas īpašniekam neko nedos, ja pašvaldība nekādā veidā nestimulēs senās arhitektūras saglabāšanu. "Mežciemā ir vairākas mājas, kuras īpašnieki ir pārbūvējuši, apklājuši ar plastmasas plāksnēm, noņēmuši kokgriezumus..." teic Skaidrīte, "senatnīguma saglabāšana dārgi maksā. Kad īpašnieks saņem projektēšanas uzdevumu, tur būtu sīki un smalki jāapraksta, ko nepieciešams saglabāt. Ja mājai nav pieminekļa statusa, uzspiest neko nevar, bet var ieteikt. Ar īpašniekiem ir jāstrādā, jāuzslavē un jāatbalsta.