To viņa dziedās abās Rīgas Operas festivāla izrādēs 10. un 13.jūnijā Atšķirībā no dziedātājiem, kuri pirms saviem pasaules ceļiem iesildījušies mājās — mūsu Mūzikas akadēmijā un Operā —, liktenis, pašas mērķtiecība un drosme riskēt Marinas Rebekas dzīvi iegrozījis tā, ka viņa pie mums ierodas jau pilnā starptautiskās karjeras un panākumu plaukumā. Taču pirms diviem gadiem, studiju brīvlaikā ciemojoties dzimtajā Rīgā, viņa vēl priecājās par iespēju nodziedāt pāris āriju Vladimira Rešetova rīkotajos kontrtenoru svētkos. Īsi pirms tam Itālijā viņa jau bija guvusi savu pirmo konkursa uzvaru (pirmo vietu un speciālbalvu 4.Canto lirico konkursā Kapriolā), taču žurnālisti preses konferencē Rīgā viņai pat nepievērsa uzmanību, un, dziedot uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, viņa vēl tikai sapņoja par lomu īstā operas izrādē. Marina neticētu, ja kāds pareģotu, ka lielā debija notiks jau pēc nepilna gada un uzreiz soprānu sapņu lomā. Taču notika tieši tā: pagājušās vasaras sākumā viņa debitēja Violetas lomā Erfurtes teātrī. "Viņa atnāca, nodziedāja un uzvarēja!" laikraksts Thueringen Allgemeine rakstīja par Latvijas jaunā soprāna debiju pirmajā lielajā lomā. Vēlāk žurnāla Opern Welt kritiķu gada aptaujā Marina Rebeka tika nosaukta par vienu no perspektīvākajām jaunajām dziedātājām Eiropā… Bet tad jau kritiķi viņas Violetu varēja novērtēt ne tikai nomaļajā Erfurtē, bet arī Vīnes Tautas operā. Violetas ārijas viņai palīdzējušas kaldināt uzvaras vairākos ievērojamos starptautiskos konkursos, arī 12.starptautiskajā konkursā Neue Stimmen Vācijā, kurā viņa pērnruden kļuva par absolūto uzvarētāju — 2007.gada Jauno balsi (Neue Stimme). Viņa ir pirmā latviešu dziedātāja, kurai tā veicies konkursā, kas nelielajā Vācijas pilsētiņā Gīterslo ik gadu atklāj pasaulei jaunu, spožu zvaigzni. Uzvara gūta 1100 pretendentu un 47 klātienes konkurentu cīņā. Savukārt 2007.gada sākumā Marina Rebeka izcīnīja trešo vietu slavenajā Fransisko Vinjas konkursā Barselonā (XLIV International Singing Contest Francisco Vinas). Tomēr viss sācies tepat Rīgā. "Es dziedāju jau bērnudārzā, taču mūzikas skolā mani nesūtīja. Visu mainīja diena, kad 13 gadu vecumā vecāki mani aizveda uz Operu. Dailes teātrī klausījos Vinčenco Bellīni operu Norma un pēc tam pateicu: es arī tā dziedāšu!" Vecākiem nezinot, meitene aizgājusi uz Rīgas vakara mūzikas skolu. "Redzēju gan, ka, salīdzinot ar citiem, man nav nekādu priekšzināšanu, taču ļoti gribēju. No rītiem mācījos Ziemeļvalstu ģimnāzijā, pēcpusdienās devos uz Rīdzi. Pirmajā solfedžo stundā skolotāja teica: šodien rakstīsim diktātu! Bet es: atvainojos, kas tas tāds?" Marina Rebeka atceras pirmos soļus mūzikas izglītībā. Rīdzē viņa sastapusi savu pirmo vokālo pedagogu Andri Daņiļenko un koncertmeistari ilggadējo pianisti Vilmu Cīruli — skolotājus, kuri pirmie viņai noticēja un deva iespēju izpausties. "Tas ir vissvarīgākais — lolot ticību un ļaut tai degt," dziedātāja priecājas, ka nu varēs viņus ielūgt uz savu pirmo izrādi Rīgā. Pirmajiem skolotājiem dziedātāja ir pateicīga par iedrošinājumu, ka izvēle ir bijusi pareiza. Un to vairs nesašķobīja šoks, kad Marinu neuzņēma Mūzikas akadēmijā. "Atceros, kā atnācu uz eksāmena konsultāciju. Man bija 17 gadu, un es ļoti uztraucos, jo zālē bija daudz cilvēku. Pēc tam prorektors Arvīds Luste man teica: ziniet, labāk nemēģiniet! Jūs vēl esat jauna, stājieties nākamgad. Bet man nepatīk divreiz kāpt vienā un tajā pašā upē," Marina Rebeka iestājās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Tieši tur Natālijas Kozlovas vokālajā klasē, kur nopietnās sarunās citreiz līdz vēlai naktij dzerta tēja un liets daudz asaru, viņa ieguvusi pamatus turpmākajam. "Tipisks skats: atveras durvis, vispirms izlido metronoms, pēc tam pianists… Koridoru stūros vienmēr kāds bija aizraudājies. Taču, stājoties Parmas konservatorijā Itālijā, man bija visaugstākās atzīmes un mani uzņēma kā pirmo," dziedātāja novērtē Latvijā iegūto izglītību. Tā nākusi komplektā ar skolotājas sirds siltumu, kādu nesastapt daudzviet citur pasaulē.
ITĀLIJA. NO SĒTAS PUSES
Tagad Marinai Rebekai kabatā ir šogad iegūtais Romas Santa Cecilia konservatorijas diploms. Taču pirms pieciem gadiem, pošoties ceļā uz studijām vispirms Parmā un pēc tam Romā, dziedātājai sapņos nav rādījies, ka jau tik drīz starptautiskā karjera viņu dzīs kā vāveri izrāžu un koncertu ritenī. Taču drīz pēc tam, kad viņa Latvijā paņēma studiju kredītu un devās uz belkanto dzimteni, sapņos rādījušies makaroni, mūžīgie makaroni…
"Tas tikai no malas tā šķiet: o, cik skaisti, viņa aizbrauca uz Itāliju! Bet pamēģini vienatnē aizbraukt dzīvot uz valsti, kur tu nevienu nepazīsti. Cita mentalitāte, tradīcijas, sadzīve. Aizbraucu, kad vēl nebijām Eiropas Savienībā. Vajadzēja dabūt dzīvošanas atļauju, stāvēt rindās visādās iestādēs. Dziedāšana ir tikai viena maza daļa no dzīves. Sāksim ar to, ka tur ir pavisam citāds ēdiens. Citas tradīcijas, dzīves ritms: pēcpusdienā viss ir ciet. Nu, kur tu liksies? Kur un kā meklēt dzīvokli? Par cik? Kas būs tavi draugi svešajā vietā? Par laimi, es pratu itāļu valodu, man tā ļoti patika, un, ja man ir iespēja mēģināt, nolēmu — man šī iespēja ir jāizmanto."
Pirmajā dzīvoklī bieži trūcis ūdens un garos matus nācies mazgāt bidē. Mitrā gaisa dēļ kurpes pārklājušās ar pelējumu. Sākumā pat nācies sēdēt bez strāvas, meklējot, kur slēdz piegādes līgumus. Vēlāk atklājies, ka dzīvoklis atrodas prostitūtu rajonā. "Stāvu virs manis strādāja prostitūta. Bet izvākties nevarēju, jo man bija līgums uz noteiktu laiku. Gribēju pārcelties uz klosteri, bet tur nedrīkst klausīties mūziku un jādzīvo pa diviem istabiņā. Kad klostera priekšniece, ar mani runājot, sāka sakārtot manas drēbes, sapratu, ka viņa visu laiku man sekos: kā ģērbjos, ar ko tiekos. To es nevarētu paciest, jo man galvenais ir brīvība!" Marina atminas Itālijas dzīves epizodes un izjūtas. Savukārt Romā viņa apzagta un reiz pamodusies, jo — apakšstāvā šauj! Pārvarēt grūtības palīdzējusi tikai ikdienas vingrināšanās mūzikā.
"Reiz astoņus mēnešus nevarēju atbraukt uz Rīgu pie vecākiem. Toreiz telefona sarunas bija tik ļoti dārgas! Latvija likās tik tālu, tik grūti sasniedzama, ka gandrīz vai jādzied Aīdas ārija Patria mia! par neaizsniedzamo dzimto zemi, kura eksistē tavos sapņos," Marina Rebeka priecājas, ka tagad ir internets un SKYPE un ar lētajiem lidojumiem Latvija ir kļuvusi daudz eiropeiskāka.
Viņa atzīst, ka ir laimīga, ka netika uzņemta Latvijas Mūzikas akadēmijā. "Tad man varbūt būtu vieglāks, taču cits ceļš. Mans ceļš nebija viegls, bet tas izveidoja manu raksturu un noveda tur, kur es esmu." Turklāt Romā viņa klausījusies izcilus koncertus: Mstislavu Rostropoviču, Zubinu Mehtu, Marisu Jansonu un iepazinusi cilvēkus no visas pasaules. Izrādījies, ka Roma, kas tempa ziņā sākumā likusies "pilnīgi traka", viņai der, jo Marina nevar ilgi nosēdēt uz vietas, iesūnot purvā. "Man vajag kustēties!" viņa saka. Itālijā viņa ir iemācījusies: "Ja laikus zobus neparādīsi, tev nāksies maksāt. Jāstrīdas!" Marina tikai pasmejas, kā pēc uzvaras Neue Stimmen konkursā žurnālisti tincinājuši, ko viņa darīs ar 15 tūkstošu eiro lielo prēmiju. Vai brauks ceļojumā? Viņa atbildējusi: ziniet, mācoties Itālijā, man ir sakrājies tik daudz parādu… Par pirmajiem honorāriem un konkursu uzvarām Marina atdevusi studiju kredītu.
SPOŽUMA NEREDZAMĀ DAĻA
Košsarkanā kleita, starojošā seja un vērienīgā publicitāte, saņemot prestižā konkursa Neue Stimmen galveno balvu, ir tikai medaļas redzamā puse. "Patiesībā tā bija balva par vienas nedēļas mokām," dziedātāja atklāj. Konkursa sadzīves apstākļi neļāva mūziķiem izpausties vislabākajā formā. "Neviens nebrīdināja, ka istabiņās būs jādzīvo divatā. Bet, ja tu nedēļu neesi viens, tu nevari atpūsties, koncentrēties. Pirmā meitene naktīs runāja, otra bija saaukstējusies un visu laiku klepoja bet, pārdzīvojot netikšanu finālā, ilgi naktī runāja pa telefonu. Citi dziedātāji koridorā skaļi svinēja atvadas. Izgāju pidžamā, čībiņās: klausieties, mīļie, man rīt jādzied! Klusāk, lūūūdzu…." Marina nopirkusi pat ausu sargus. Vienam puisim finālā bijušas šausmīgi sarkanas acis, jo viņš nespējis gulēt. Konkursa vieta bijusi tālu no kopmītnēm, brīvbrīžos Marina centusies nosnausties augšstāva gaitenī ar somu pagalvī.
"Man nepatīk tava balss. Tomēr dziedi! Nu, ko tu gaidi?" pagājušajā vasarā Marinai teicis maestro Alberto Dzeda meistarkursos slavenajā Džoakīno Rosīni vasaras festivālā komponista dzimtajā pilsētā Pezāro. Dziedātāji šos kursus mēdz dēvēt par gaļasmašīnu, jo vasaras sutā vēsturiskajā Rosīni teātrī fanātiskais maestro no viņiem bez žēlastības izspiež pēdējo sulu. Pērnvasar beidzot šos meistarkursus, Marina nodziedājusi veselas divas Dž.Rosīni operas Ceļojums uz Reimsu izrādes — katru citā lomā. Šovasar augustā viņa šajā festivālā atgriezīsies jau kā viesmāksliniece citā operā, pērn apgūtais Ceļojums uz Reimsu nākamgad vedīs Marinu "ceļojumā" uz itāļu operas Meku — Milānas La Scala.
Viegli nav nākusi arī šāgada nozīmīgākā skatuves raža vienā no Eiropas mūzikas Mekām — Berlīnē, kuras Komische Oper jaunā soliste ar apskaužamu vieglumu dziedāja ārkārtīgi virtuozo, daudzveidīgo Agilejas lomu Georga Frīdriha Hendeļa operā Tēzejs. Slīpējot smalkās koloratūru mežģīnes, nācies brist visīstākos dubļus, jo modernajā iestudējumā skatuvi klāja slidenas dūņas. "Bija auksti, un slīdēja kājas. Dūmos, ko laida uz skatuves, neredzēju diriģentu, un dūmi bija tik smirdīgi, ka uzreiz klepoju. Berlīnē kaucu kā vilks. Gan tāpēc, ka nevarēju pieņemt režiju, gan arī pamatīgi saslimu," viņa atceras. Tagad viņa to sauc par putru — par skolu, kas daudz iemācīja. Un priecājas, ka sevi pārvarējusi.
ĒRKŠĶAINĀ ATGRIEŠANĀS
Kas viņa tāda ir? — tikmēr taujāja Latvijā, avīzēs lasot par viņas konkursu uzvarām un panākumiem izrādēs. "Nezinu, kāpēc, bet mums nav intereses par dziedātājiem ārpus Latvijas," tā secināt dziedātājai liek pašas pieredze. Vēlēdamās uzstāties dzimtenē, viņa Rīgā vērsusies pie vairākiem producentiem: esmu no Latvijas, ļaujiet nodziedāt vienu āriju galā koncertā! Taču viņai atbildēts: "Ziniet, es ar studentiem nestrādāju!" Kādā birojā savukārt divus gadus tā arī neatradies laiks noskatīties viņas video. "Sadzirdēja tikai Vladimirs Rešetovs, bez viņa es Latvijā nebūtu zināma. Mums ir viens teātris, viena Mūzikas akadēmija un vieni un tie paši vārdi. Tas ir kā monopols…" daudz netrūcis, lai Marina joprojām dziedātu tikai Vācijā, Austrijā, Itālijā…"Man ir sajūta — kamēr tu neesi ārzemēs kaut kas, tevi mājās negrib pamanīt. Es neesmu vienīgā…" viņa nosauc vairākus latviskus, bet Latvijā nedzirdētus uzvārdus. Tagad gan ledus ir sakustējies. Marinas Rebekas kalendārs blīvi pierakstīts līdz 2010.gadam. Vai tagad viņa jūtas kā dīva? "Ak Dievs, nē! Tikai ne to! Nekāda dīva! Es tikai daru darbu kā jebkurš. Paldies Dievam, izdodas labi, un man tas patīk." Dziedot noklausīšanos uz Milānas La Scala skatuves, gan sirds situsi tuk, tuk, tuk un prātā iezagusies doma — ak Dievs, vai tiešām es šeit stāvu? Vai tiešām man ir tiesības te atrasties?"